Patiesība par Grieķiju jeb mītus stāstīt neaizliegsi

Posted on October 30, 2011

0


Viens no Senās Grieķijas devumiem pasaulei ir viņu mitoloģija par dieviem un citām izskaidrojamām un neizskaidrojamām parādībām dabā. Mūsdienās mitoloģija ir evolucionējusi un nu jau aptver tādas tēmas kā ekonomika. Interesanti, ka tieši mīti par Grieķiju ieguvuši lielu popularitāti, bet mītu izplatītāju netrūkst arī Latvijā. Pirms pāris dienām izlasīju Latvijas Bankas “vecākās ekonomistes” rakstu, kurā tiek iztirzātas “Grieķijas pārmērības”, doti izskaidrojumi tam, “kāpēc situācija Grieķijā ir izvērtusies tik bēdīga”, un raksta nobeigumā tiek “īsi [runāts arī] par Grieķijas parādu krīzes iespējamajiem risinājumiem”.

Es neiebilstu pret to, ka cilvēki ar izglītību citā nozarē aktīvi iesaistās debatēs par politiku, ekonomiku vai jebkuru citu zinātni. Patiešām, šis uzskats, ka par dažiem tematiem var izteikties tikai tie, kuriem ir grāds attiecīgajā nozarē, tiek kultivēts tieši no to ‘nozares profesionāļu’ puses, kuri nejūtas droši par savu pozīciju attiecīgajā jomā. Tomēr attiecībā uz ekonomiku ir īpaši svarīgi, lai savu argumentu aizstāvībai tiktu izmantoti fakti un skaitļi, nevis ticība, pieņēmumi un mīti. Diemžēl tieši pēdējais bija taisnība iepriekšminētā raksta sakarā. No otras puses, taisnības labad arī jāpiemin, ka šis nebija pirmais raksts, kurā tiek   reinkarnēti mīti par grieķu liekēdību, lēnumu utt, līdz ar to mans raksts drīzāk kalpos kā intelektuāla aizstāvība pret mītu kultivētājiem kopumā.

Grieķi strādā vismazāk un neproduktīvāk, bet saņem daudz

Var jau būt, ka tiem, kas pabijuši Grieķijā un ne reizi nav bijuši kaut vai Vācijā var šķist, ka grieķi ir lēnākie un slinkākie strādnieki Eiropā. Tomēr fakti pierāda pretējo. Pēc

Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) datiem vidēji viens strādnieks Grieķijā nostrādā par aptuveni 50% vairāk stundu nekā viņa kolēģis Vācijā. Patiešām, salīdzinot ar t.s. turīgajām Eiropas valstīm (Austriju, Beļģiju, Franciju u.c.), kā arī ar mūsu kaimiņiem igauņiem, grieķi ir daudz čaklāki strādātāji nostrādāto stundu skaita ziņā.   

Protams, standarta pretarguments no skeptiķu puses būs, ka strādnieka nostrādātās stundas neko nenozīmē, jo grieķi ir slaveni ar neskaitāmajām kafijas pauzēm darba laikā. Respektīvi, produktivitāte Grieķijā ir pārāk zema. Tomēr arī šis arguments ir patiess tikai tikmēr, kamēr neņemam vērā faktus. Lai arī Grieķijas produktivitāte uz vienu nodarbināto 2010. gadā ir par 12%zemāka nekā Vācijas (attiecīgi 92.9 pret 105.1, ja pieņem, ka ES-27 ir 100), tā tomēr ir pietiekami augsta un nepalīdz izskaidrot to, kāpēc Grieķijā ir problēmas. Patiešām, Latvijas produktivitāte 2010. gadā, izmantojot iepriekš citēto Eurostat informāciju, ir vien 55 (pasaules veiksmes stāsts?), bet Igaunijas 69.3 – un tas ir valstīs, kurās tiek runāts par krīzes veiksmīgu pārvarēšanu. Jāņem vērā arī tas, ka no 2000. gada līdz krīzes sākumam Grieķijā produktivitāte auga vairāk nekā uz pusi ātrāk nekā turīgajās eirozonas valstīs, ieskaitot Vāciju (OECD dati). Tātad runām par grieķiem kā tautu, kas kļuva slinka, pateicoties investīcijām, arī nav pierādījumu. 

Dabisks pretarguments augstāk minētajiem faktiem būs tas, ka daudzi grieķi vienkārši nestrādā, līdz ar to šīs vairāk nostrādātās stundas augstas produktivitātes apstākļos kompensē tos indivīdus, kuri guļ pie sava baseina, kas pārsegts ar brezentu, lai to nepamanītu nodokļu inspektori, kuri laidelējas helikopterā (īsts piedzīvojumu stāsts, vai ne?). Tomēr, ja paskatāmies zemāk redzamajā tabulā (OECD dati), var skaidri redzēt, ka darbaspēka līdzdalība (attiecība starp pastāvošo kopējo darbaspēku un ļaužu daudzumu darbaspēka vecumā) sasniedz teju 70% un ir līdzvērtīga ar Beļģiju. Tiesa, Vācijā darbaspēka līdzdalība ir augstāka, tomēr tas ir tāpēc, ka vācieši, kā redzams augstāk, strādā daudz mazāk stundas gadā.

Visbeidzot, uzskats par to, ka grieķu strādnieki ir ļoti labi apmaksāti, arī nav pamatots, tieši tāpat kā arguments, ka privātajā sektorā strādājošiem būtu jāsaņem vairāk nekā valsts ierēdņiem. Pēdējie parasti ir ar labāku izglītību, tāpēc arī ir pamatoti viņiem maksāt vairāk. Patiešām, vai tad Latvija nav pirmā valsts, kura runā par nepieciešamību paaugstināt algas valsts sektorā, jo citādi “nebūs, kas strādā”? Savukārt, kas attiecas uz iepriekšpieminētās Latvijas Bankas ekonomistes argumentu, ka minimālais atalgojums valsts sektorā Grieķijā tik un tā būs augsts arī pēc reformām (780 eiro), jo ir lielāks nekā Latvijā, iespējams, ir pats neprecīzākais salīdzinājums, kādu man ir nācies dzirdēt. Grieķija varbūt ir dēvējama par tā saucamo “perifērijas” valsti, tomēr tā reizē ir daudz turīgāka par Latviju, kas palīdz izskaidrot arī lielāku atalgojumu. Ja reiz atalgojums Latvijā tiek ņemts kā mēraukla, varbūt ir vērts izanalizēt arī to, kāpēc Vācijas vai Japānas valsts sektorā strādājošie pelna tik daudz salīdzinājumā ar Latviju? Un varbūt tad mēs varam Latvijas Bankas ekonomistu algas censties pielīdzināt atalgojumam Indijas Centrālās bankas kolēģu atalgojuma līmenim? Uz Indijas fona Latvijas Bankas darbiniekiem noteikti tiek pārmaksāts vairākkārtīgi.

Jā, bet grieķi aiziet pensijā agri un saņem dāsnas pensijas

Arī stāsts par grieķu pensionēšanos 50 gados un lielo pensiju saņemšanu neatspoguļojas skaitļos. Lai arī tā ir taisnība, ka daudzu nozaru pārstāvji Grieķijā drīkstēja pensionēties agrāk nekā citur (tomēr Grieķija šajā ziņā nav unikāla), reālais pensionēšanās vecums vīriešiem Grieķijā 2010. gadā bija teju identisks ar kolēģiem Vācijā (starp sievietēm starpība bija viens gads). Turklāt “strādīgie” austrieši, beļģi u.c. — nemaz nerunājot par Luksemburgu (sk. tabulu zemāk) — vidēji pensionējas daudz agrāk par “slinkajiem” grieķiem.

Lai vilšanos lasītājiem sagādātu vēl lielāku, jāpiemin arī grieķu “dāsnās” pensijas. Izrādās, ka, gan izsakot procentos no kopējiem valsts tēriņiem, gan procentos no IKP, Grieķijas pensijas bija tikai par kripatu dāsnākas nekā Vācijā. Līdz ar to pārmest Grieķijas valdībai pārlieku lielus tēriņus vismaz šajā ziņā arī nevar. 

Vai lielais budžeta deficīts un valsts parāds palīdz izskaidrot krīzi?

Protams, galvenais arguments ir tas, ka Grieķijas problēmas ir saistītas ar “parādiem” — pastāv parādu krīze. Pārmērīgā valsts dzīvošana uz vēl nenopelnītas naudas ir iemesls tam, kāpēc Grieķija vairs nespēj aizņemties tirgos un ir spiesta veikt mums Latvijā labi zināmo “iekšējo” devalvāciju. Ja runā par ārējo parādu, nav pierādījumu tam, ka liels valsts parāds kā tāds ir kādreiz satraucis “tirgus”. Ja tā būtu, tad par krīzi mēs visupirms dzirdētu Japānā, kamēr arī citu valstu parādu līmenis ir tuvs Grieķijas (sk. tabulu zemāk) līmenim.


Jāsaprot, ka lielākais satraukums ir nevis par to, cik liels valsts parāds ir, bet gan par to, vai valsts spēs šo parādu finansēt. Tas arī izskaidro faktu, kāpēc Japānas, Lielbritānijas, ASV u.c. valstu parādzīmes tiek pirktas, neskatoties uz to, ka iepriekšminētajām valstīm ir lieli ārējie parādi. Investori zina, ka šīs valstis varēs izdrukāt jaunu naudu, lai finansētu savus parādus. Grieķijai savukārt šādas opcijas nav, tieši tāpat kā lielākajai daļai pārējo eirozonas valstu, izņemot Vāciju un varbūt Franciju, kuru labā Eiropas Centrālā banka būtu gatava pārkāpt savas pilnvaras un palīdzēt šo valstu ekonomikām (kā nekā uz tām balstās pati eirozona!).

Budžeta deficītam savukārt nozīme ir vēl mazāka. Patiešām, pats koncepts — budžeta deficīts — ir pielīdzināms maksājumu kartes overdraftam. Valstij ir pamats īstermiņā tērēt vairāk, ja ilgtermiņā tas atmaksājas. Tieši tāpat kā man būtu vērts sākt tērēt overdraftu nedēļu pirms algas saņemšanas, lai man nebūtu ar kājām jāiet uz darbu, tādējādi riskējot to nokavēt un, kas zina, ilgtermiņā varbūt arī pazaudēt. Vēl vairāk — budžeta deficīta izlīdzināšana gada griezumā ir ļoti mākslīgs izgudrojums. Kembridžas Universitātes profesors Hadžūns Čangs (kura grāmata ‘Sliktie Samarieši’ ir iztulkota arī latviešu valodā) ar sarkasma pieskaņu jautā: ja reiz budžeta deficīta izlīdzināšanai ir tiek liela nozīme, tad varbūt jāsāk to izlīdzināt pa mēnešiem vai pat nedēļām (gluži kā maksājumu kartes overdraftu)?

Jāpiemin arī, ka arī Vācijai pirmskrīzes periodā bija apjomīgs budžeta deficīts, kamēr Spānijai tāda nebija. Vai tāpēc mēs tagad dzirdam par krīzi Vācijā un nerunājam par iespējamo krīzi Spānijā?

Kas izraisīja Grieķijas krīzi?

Ja reiz grieķu slinkums, dāsnās pensijas un lielais ārējais parāds nepalīdz izskaidrot krīzi, kas palīdz? Pie vainas bija konkurences problēma un lielie kapitāla pieplūdumi, kuri apstājās līdz ar pasaules finanšu krīzes sākšanos. Ja paskatāmies uz Grieķijas tekošā konta atlikumu (kopējie preču un pakalpojumu eksporti mīnus importi) salīdzinājumā ar budžeta deficītu laika posmā no 2000. līdz 2007. gadam, var skaidri redzēt, ka tieši tekošajā kontā veidojās liels deficīts. Tas izskaidrojams ar to, ka, ieviešot eiro, Grieķija un citas “perifērijas” valstis kļuva par labiem tirgiem turīgo valstu banku investīcijām. Tieši pārāk atvērtie tirgi (nevis aizvērtie, kā uzskata Latvijas Bankas ekonomiste) bija pie vainas Grieķijas problēmām, kuru rezultātā kapitāls lielos apmēros ieplūda valstī, veidojot tekošā konta deficītu un reizē palielinot arī izmaksas valstī.

Palielinoties izmaksām, Grieķija zaudēja savu konkurētspēju pret galvenajiem tirdzniecības partneriem. Valstis, kurām ir sava valūta, šo problēmu parasti atrisina, devalvējot valūtu. Grieķijai, esot vienotas valūtas savienībā, šādas iespējas nebija. Otra iespēja Grieķijai bija cerēt (un tā tas ir arī tagad), ka inflācija tādās valstīs kā Vācija būs augsta, tādējādi palīdzot Grieķijai atgūt konkurētspēju. Tomēr eirozonā arī šī opcija nav pieejama, jo Eiropas Centrālā banka ir vienmēr centusies inflāciju eirozonā saglabāt 2% līmenī. 

Sākoties pasaules finanšu krīzei, kapitāls kā ar nazi tika nogriezts un beidza plūst uz Grieķiju (tieši tāpat kā Latviju), veidojot vēl lielākus budžeta deficītus un piespiežot valsti aizņemties vēl vairāk. Un, kamēr tā puse, kura kapitālu iepludina valstī, neuzņemas nekādu risku, saņēmējvalsts, kā redzams, ar kapitāla pieplūšanas apstāšanos radītās problēmas sajūt pavisam konkrēti.

Taupības pasākumi Grieķijai tikai kaitēŠī raksta tapšanas brīdī, nu jau ir skaidrs, ka Eiropas līderi ir vienojušies par parādu atlaidi Grieķijai 50% apmērā, reizē gan arī nosakot, ka valstij būs papildus jau apsolītajiem 50 miljardiem jāprivatizē valsts īpašumi vēl 15 miljardu vērtībā. Eiropas līderi ir beidzot sapratuši, ka Grieķijai uzspiestie taupības pasākumi valsti tikai dzen vēl lielākā purvā. Ja paskatāmies uz tabulu zemāk (paņemta no Pola Krugmena bloga), var redzēt, ka Grieķijas parāds sācis strauji augt (un turpinātu augt) tieši ieviesto taupības pasākumu iespaidā. Tas tāpēc, ka no vienas puses “iekšēja” devalvācija reālajā dzīvē nekad nedarbojas (arī, starp citu, Latvijas kontekstā). Pie šāda secinājuma nonāca arī “troika” (ES, ECB un Starptautiskais Valūtas fonds) savā “strikti konfidenciālajā” ziņojumā, kurš tika gatavots pēdējā eirozonas sammita vajadzībām, bet tika nopludināts internetā jau pirms tam. Šajā ziņojumā pavisam atklāti tiek teikts: situācija Grieķijā ir pasliktinājusies daudz straujāk, Grieķijas parāds vēl 2020. gadā būs 152% no IKP un 130% no IKP 2030. gadā, un pie pašreizējiem apstākļiem Grieķijai vajadzīgi ir 252 miljardi eiro (plānoto 109 miljardu eiro vietā). Līdz ar to, atšķirībā no Latvijas Bankas ekonomistes, kura pašreizējo situācijas izvēršanos Grieķijā raksturo kā “ilgtspējīgu politiku”, kas lai arī “uz īsu brīdi pasliktina” sabiedrības dzīves kvalitāti, bet tomēr “beidzot [iezīmē] pirm[os] reāl[os] gaismas stariņ[us] cīņā ar Grieķijas parādu krīzi”, “troika”, lai arī novēloti, sapratusi, ka problēmas ir lielas, situācija pasliktinās un lietām ir jāmainās, kas nozīmē, ka privātajiem kreditoriem būs jāatlaiž daļa Grieķijas parāda.

“Troikas” ziņojums ir zīmīgs arī cita iemesla pēc. Pēc viņu aprēķiniem, 50% parāda atlaišana Grieķijai nozīmes to, ka valsts parāds 2020. gada beigās joprojām būs 120% no IKP. Citiem vārdiem sakot, pašreiz paredzētā parādu atlaide Grieķijai valsts parādu samazinās par tikai 22% no kopējās parādu summas. Vēl vairāk — pat tad, ja privātie kreditori piekristu pilnībā(!) atlaist Grieķijai parādu, valsts kopējā parādu summa tiks samazināta tikai par 50%. Ņemot vērā, ka privātie kreditori neparakstās uz parādu atlaišanu pat 60% apmērā, jādomā, ka tā saucamajiem “oficiālajiem” kreditoriem arī būs agrāk vai vēlāk jāatlaiž Grieķijai daļa parādu.

Vai tas notiks? Attiecībā uz parādiem, es piekrītu Financial Times komentētāja Martina Volfa teiktajam: “Muļķi, kas aizdeva naudu, neprasot jautājumus, ir pelnījuši uzņemties daļu sāpju.” Patiešām, tiem, kas runā par “neapdomīgiem aizņēmējiem”, taisnības labad būtu arī jāatzīst, ka otrā pusē galdam ir sēdējuši tikpat neapdomīgi aizdevēji.Skaidrs, ka Grieķijas problēmas ir arī visas eirozonas problēmas, kamēr eirozonas problēmas ir arī pasaules problēmas. Tas izskaidro G20 valstu tikšanās reizē uzstādīto ultimātu eirozonai: “Jums ir nedēļa laika, lai atrisinātu savu iekšējo krīzi!” Patiešām, pirkstu rādīšana uz vainīgo (Grieķiju, Itāliju u.c.) eirozonai kopumā nepalīdzēs, jo vai nu šī monetārā savienība pastāv, vai arī tā izjūk. Kas zina, varbūt Grieķijas gadījumā tai būtu izdevīgāk arī pamest eirozonu par spīti kritiķu teiktajam, ka tas galu galā dotu mazu labumu. Varbūt arī tā, tomēr Grieķijas iespējama izstāšanās no eirozonas būtu pārāk liels drauds pašai monetārajai savienībai, tāpēc beigās var izrādīties, ka tieši šis ultimāts — mēs pametīsim eirozonu! — ir Grieķijas labākajās interesēs. Katrā ziņā tas varētu beidzot pielikt punktu mītiem par slinkajiem un lēnajiem grieķiem, kuru bezdarbības rezultātā tagad viņiem ir tik lielas problēmas. Bet tad atkal — mītus stāstīt neaizliegsi.

Eduards  Zīverts

Advertisements
Posted in: eiro