Latvijas lats pasaules finanšu terora krustugunīs

Posted on October 18, 2011

0


Faktiski katru dienu tiek ziņots par jauniem pasaules finanšu terora upuriem – nesen tika pazemināts Spānijas suverēnais reitings, iepriekš Standart Poorspazeminātais Itālijas reitings nokritās arī Moody’s vērtējumā.

Grieķijas problēmas jau kļuvušas par tik ikdienišķu piedevu pie rīta kafijas, ka nemitīgie problēmziņojumi no šīs valsts daudzus tirgus dalībniekus ir padarījuši imūnus pret šīm ziņām. Rezultātā tirgus praktiski vairs nereaģē uz šiem paziņojumiem, jo visas problēmas jau paredzētas esošajās aktīvu cenās.

Toties visi ar lielām bažām seko jaunumiem no ASV. Tas, ka šīs valsts ekonomika atrodas recesijā, nav vairs noslēpums. Toties atklāts paliek jautājums par to, vai šī recesija nepāraugs jaunā krīzē. Pamatotas ir bažas ne tikai par pasaules lielākās ekonomikas ilgtspējas attīstību, bet arī par politiķu pieaugošajām nesaskaņām. Demokrātu un republikāņu dažādie redzējumi uz fiskālo politiku ne tik sen jau radīja lielus pārdzīvojumus ASV dolāru un parādsaistību turētājiem. Pašreiz šīs nesaskaņas netiek afišētas, taču dziļumā gruzd joprojām un nav skaidrs kad tās izšausies ar jaunu uzliesmojumu, kurā var apdedzināties visas pasaules ekonomika.

Nav klājies labāk arī privātajām institūcijām. Beļģijas bankas Daxys faktiskais bankrots jau bija akceptēts no tirgus puses, kad nāca klajā paziņojums, ka vismaz 12 vadošās Lielbritānijas, Eiropas un ASV bankas neizturētu stresa testu un tām būtu jāpazemina reitingi.

Pārfrāzējot gadsimtu senu teicienu, var teikt, ka “rēgs klīst pa pasauli. Finanšu terorisma rēgs…”. Pašreizējā Eiropas un ASV monetāro institūciju darbība tiešām vairāk atgādina terorismu. Tiek mēģināts ar dažāda veida “triecieniem” pa tirgus mehānismiem (QEIII un QE IV, nemitīgā naudas emisija problēmās nonākušo valstu parādzīmju uzpirkšana, bankrotējušo banku sistēmas atbalsts u.tml.) uzlabot kopējo situāciju ekonomikā. Diemžēl šie pasākumi nepalīdz, bet dīvainā kārtā, lēmumu pieņēmēji to neredz vai izvēlas neredzēt.

Līdzīgi ir ar Latvijas oficiālo politiku finanšu jomā un tās virsmērķi tuvākajos gados iestāties eiro zonā. Protams, pēdējo nedēļu valdības sastādīšanas mēģinājumi aizēnojuši ekonomikas jautājumus. Taču izskatās, ka valdību veidos tie politiskie spēki, kuri eiro ieviešanu deklarējuši kā vienīgo iespējamo. Cerams, ka izmaiņas Eiropas un pasaules ekonomikas attīstības tendences, politiķiem liks ieskatīties arī citās alternatīvās.

Piemēri tepat eiro zonā nav tālu jāmeklē. Vācijā pietiekami skaļi izskanējusi ideja par atgriešanos pie markas. Ja vāciešus var saprast, jo viņi faktiski vienīgie velk eiro zonas ekonomiku un maksā par citu valstu parādiem, tad Grieķijai taisni otrādi – parādu dēļ var nākties atteikties no eiro lietošanas. Šeit visspilgtāk parādās dažādu valstu attīstības līmeņi un iemesli, par kuriem jau sen runāja dažādi vadošie ekonomisti un politiķi, piemēram, Čehijas prezidents Vāclavs Klauss – uzsverot dažādu ātrumu un dažādu līmeņu ekonomikas esamību Eiropas Savienībā (ES).

Jautājums retorisks – kurā līmenī attiecinām Latvijas ekonomiku? Tuvāk Vācijai, vai tuvāk Grieķijai? Baidos, ka Latvijas ekonomika nav nedz vienas, nedz otras ekonomikas tuvumā. Šķiet, ka Eiropā tomēr ir vairāk nekā divu līmeņu ekonomikas – to ir vismaz trīs vai vēl vairāk. Ar katru brīdi vairāk un vairāk parādās dažādā ekonomikas diferenciācija un tas, ka visu to nevar apvienot zem viena “jumta”- vienotas valūtas eiro. Neskatoties uz pasaulē un Eiropā pieaugošo eiroskepticismu, Latvijā joprojām faktiski nemaz nediskutē par citiem attīstības scenārijiem. Joprojām, kā 2004. gada reklāmas kampaņās par iestāšanos ES, ir spēkā reklāmas klips, kur ES pretinieks met kūleni pār savu divriteni, iegāžoties dubļos, bet klipā parādās sauklis “Kas pret, tas neko nesaprot”, jeb , vienkāršāk sakot, norāda uz šādu ļautiņu vājajām prāta spējām. Līdzīga attieksme tiek novērota pret jebkuru mēģinājumu diskutēt par eiro nākotni Latvijā.

Nemaz netiek apskatītas lata kā nacionālās valūtas nākotne Latvijas tautsaimniecībā. Stiprs un drošs lats varētu būt instruments ekonomisko procesu regulēšanai Latvijā. Jau tagad to nevar izdarīt pilnā apjomā, jo piesaistīts eiro, taču, ja valūta darbotos pilnasinīgi un patstāvīgi, daudzas iekšējās ekonomiskās un fiskālās problēmas varētu risināt daudz komfortablāk un izdevīgāk.

Vienotā Eiropas valūta ir laba ideja, taču praksē tā katru gadu izrādās aizvien problemātiskāka, un nav zināms, vai tai vispār ir nākotne. Vietējie politiķi nereti kā argumentus par labu eiro ieviešanai min strauju ārvalstu investīciju pieplūdumu Latvijā, tomēr šim apgalvojumam trūkst loģiska pamatojuma, jo pašlaik investori daudz vairāk uztraucas par sava kapitāla saglabāšanu un pirktspējas nodrošināšanu. Tieši tāpēc jaunajai valdībai, kad tāda būs, valsts ilgtspējas kontekstā, būtu nepieciešamas apsvērt dažādus monetārās politikas attīstības scenārijus, kā vienu no variantiem apsverot palikšanu pie nacionālās valūtas – lata, kas nodrošināts nevis ar eiro vai citām risku svārstībām pakļautām valūtām, bet gan ar zeltu.

Atgriešanās pie zelta standarta lielajam vairākumam varētu šķist kā atavisms un novecojusi ideja. Taču zelta standarta mehānisms gadu simtiem bijis viens no veiksmīgākajiem monetārās sistēmas vēsturē, ko 1971. gadā atcēla pasaules lielvara ASV, nespējot tikt galā ar valsts finansiālajiem jautājumiem, kas vērsti uz budžeta deficīta ierobežošanu, inflācijas samazināšanu un ekonomikas stimulēšanu. Faktiski tajā laikā tika likti pamati mūsdienu ekonomikas paradigmai, kas savu nespējas apogeju sasniegusi šodien. Un tieši šodien būtu jāmēģina saskatīt citas attīstības perspektīvas, nevis akli sekot “patiesībām”, kuras vairs nedarbojas.

Zelta standarts faktiski ir cita alternatīva, kas, iespējams, mūsdienām ir piemērota vairāk. Taču, vai šo iespēju izmantosim vai nē, atkarīgs no tā, vai vispār par šo iespēju esam gatavi diskutēt. Kamēr ir vienīgā “pareizā” politika, tikmēr uz to cerēt nevar.

Pēteris Avotiņš

Advertisements
Posted in: bankas