Balsis pāri robežām

Posted on October 8, 2011

0


 

Didzis Melbiksis sarunājas ar Ivanu Sigalu

Tradicionālie masu mediji nereti noklusē to, kas ir svarīgs mazajam cilvēkam. It īpaši tad, ja tas notiek tālās, svešās zemēs — vieglāk ir nevis ieklausīties un censties izprast, bet gan pavēstīt tikai to, kas ir svarīgāks mums. Taču kas gan sadzirdēs mūsu pašu stāstus kaut kur Vjetnamā vai Bolīvijā? Izšķirošos vēstures brīžos svarīgs izrādās atbalsts no ārpuses. Nevajadzētu aizmirst, ka pirmā valsts, kura atzina Latvijas neatkarību, bija Islande. Internets un jo īpaši sociālie mediji šajā ziņā paver jaunas iespējas. Taču komplektā nāk arī izaicinājumi.

Ivans Sigals ir cilvēks, kurš cenšas mazo cilvēku balsis izplatīt visā pasaulē. Viņš vada pilsoniskās žurnālistikas platformu “Global Voices”, kurā neskaitāmās valodās var lasīt par notikumiem dažnedažādos pasaules nostūros, kas ir saistīti ar vārda brīvību, demokrātiju, līdzdalības iespējām. Šonedēļ viņš viesojās Rīgā, un es izmantoju iespēju nelielai sarunai ar Ivanu.


Es domāju, sākumā jūs varētu īsumā pastāstīt par šo ”Global Voices” projektu – kāda ir galvenā ideja, kāds ir mērķis un kā jums klājas?

”Global voices” projekts sākās kā eksperiments Hārvardas universitātes pētniecības institūtā, Bērkmana Interneta un Sabiedrības centrā. Tas balstījās uz ideju, ka ļoti daudz informācijas ir iespējams atrast lokālos līmeņos, blogosfērā un pilsoniskajos medijos, kur cilvēki raksta savās vietējās valodās savai auditorijai. Taču visur pasaulē ir arī bilingvāli un multilingvāli cilvēki, un viņi dzīvo dažādās kultūrās. Un viņi darbojas kā labi tilti starp savu kultūru un pārējo pasauli, kad viņi raksta savos blogos vai kā žurnālisti. Bērkmana centra cilvēkiem radās ideja, ka, izveidojot cilvēku grupu, kuri visi analizētu, tulkotu un pētītu vietējo valodu blogus (toreiz tie bija pārsvarā blogi, bet tagad tie ir dažnedažādi pilsoniskie mediji un sociālie mediji), būtu iespējams radīt efektīvu informācijas un ziņu avotu, atspoguļojot tās sarunas, kas notiek lokālā līmenī. Un būtībā varētu radīt tādu kā pilsonisko mediju ziņu lenti. Taču šo ziņu perspektīva nebūtu rodama Ņujorkā, Londonā vai Parīzē bāzētas ziņu organizācijas redakcionālajās interesēs. Šīs ziņas balstītos uz vietējo cilvēku interesēm, uz to, kas viņiem šķiet svarīgs.

Tātad – ziņas, kas domātas cilvēkiem, un kuras veido arī paši cilvēki.

Jā, domāts cilvēkiem, un pašu cilvēku veidots. Sākotnēji ideja bija mēģināt izmainīt situāciju un palielināt balsu perspektīvu skaitu globālajos medijos. Taču, laikam ejot, mēs esam izstrādājuši citu mērķi – radīt horizontālas saites, kas savienotu medijus visā pasaulē. Piemēram, mani interesē, lai stāsts par Venecuēlu spāniski beigu beigās tiktu atspoguļots arī ķīniešu valodā, vai malagasi valodā Madagaskarā, vai aimaru valodā Bolīvijā. Pašlaik mēs tulkojam mūsu interneta lapu divdesmit valodās, un ar mūsu projektu strādā vairāk nekā 500 cilvēku, pārsvarā brīvprātīgie, kuri runā kopā laikam ap simt dažādās valodās. Kopīgi mēs radām kaut ko tādu, kas ir daudz lielāks par katru no mums atsevišķi.

Visvairāk visā šajā lietā man patīk tas, ka katru rītu, atverot mūsu interneta lapu, es vienmēr tieku pārsteigts ar to, ko es tur atrodu. Tas vienmēr ir pasaules izzināšanas veids caur tīklu vērtību.

Es saprotu, ka tas lielā mērā balstās uz brīvprātīgo darbu, taču jums droši vien reizēm ir nepieciešams kaut kāds finansējums. Kā jūs risināt šo problēmu, kura ir aktuāla daudziem līdzīgiem projektiem?

Tieši tā, tā ir problēma. ”Global Voices” sākās kā pētniecības projekts, taču kopš 2008. gada mēs esam patstāvīga organizācija. Mēs esam piereģistrēti Nīderlandē kā bezpeļņas projekts. Mums ir neliela pamatkomanda, ap desmit cilvēku, taču mēs visi strādājam uz nepilnu laiku. Un tad mums ir ap divdesmit reģionālo un valodu redaktoru, kuri ir nodarbināti uz vēl mazāku slodzi. Visi pārējie ir brīvprātīgie. Tā ka mums ir neliela komanda.

Mēs esam virtuāli, mums nav biroja. Un mēs visi strādājam kā neatkarīgi līgumdarbinieki, visi izmanto savu aprīkojumu, savu interneta pieslēgumu, un visi paši tiek galā ar komunikāciju izmaksām.

Taču mums ir nepieciešams kaut kāds finansējums. Naudu mēs iegūstam pārsvarā no privātiem fondiem Eiropā un ASV. Tāpat mums ir arī ienākumi, jo mēs izpildām arī pasūtījuma projektus – mēs ziņojam par noteiktiem jautājumiem saskaņā ar vienošanos, kas visbiežāk ir noslēgta ar kādu bezpeļņas organizāciju, reizēm arī medijiem. Tas mums nodrošina nepieciešamos ienākumus. Mēs arī strādājam ar izpausmes brīvības veicināšanu interneta vidē un atbalstu attīstības jautājumiem. Tādā veidā mēs cenšamies lauzt parasto sadalījumu, palīdzot tām kopienām, kuras atrodas hroniski pārlieku maz pārstāvētās vietās pasaulē.

Katru reizi, kad mēs vēlamies organizēt tikšanos projekta dalībniekiem, tas izmaksā naudu. Piemēram, tieši tagad daudzi ”Global Voices” kopienas cilvēki satiekas Tunisijā. Tie ir aptuveni 200 cilvēki, kuri tur tiekas, un šis ir reāls projekts ar lielām izmaksām, jo visus ir uz turieni jāatved. Tāpēc tad, kad ir šādi pasākumi, ir skaidrs, ka mums ir nepieciešams tiem piesaistīt finansējumu.

Jūs pieminējāt Tunisiju, un tas man atsauca atmiņā tā saukto ”arābu pavasari”… Un vispār visus šos procesus, kurus bieži vien sauc par interneta revolūcijām vai tvitera revolūcijām. Tajā pašā laikā mēs zinām teicienu, ka ”revolūciju nepārraidīs televīzijā ” (the revolution will not be televized). Kāda ir šo jauno mediju ietekme, kā tie īsti palīdz demokrātiskajām kustībām?

Es domāju, ka tie, kuri sauc šos procesus par tvitera revolūcijām, nav to īstenotāji. Lielākā daļa cilvēku, kuri patiešām izmanto šos rīkus, nopietni domā, kā panākt pārmaiņas, kā protestēt. Skaidrs, ka viņi lieto tviteri, lieto Facebook, blogus, Youtube. Viņi veido savus blogus un pat rada paši savas platformas – ir desmitiem veidu, kā tas viss var notikt. Taču viņi vienmēr ļoti labi apzinās, ka tieši cilvēki ir subjekti, bet internets un tā atvasinājumi ir objekti. Nozīme ir tam, ko darām mēs. Mēs rakstām internetu, mēs to radām, mēs paši to būvējam. Es teju nekad neesmu sastapis cilvēku, kurš darbojas šajā sfērā un kurš teiktu, ka internets ir galvenais faktors. Galvenais pārmaiņu faktors ir cilvēki! Tāda veida pieņēmumi – ka internets vai tviteris rada revolūciju – parasti nāk no tādas masu mediju perspektīvas vai rīcībpolitikas perspektīvas, kurā tiek mēģināts atrast vienkāršu izskaidrojumu tam, kas tad īsti ir pārmaiņas.

Kāda ir interneta nozīme attiecībā uz demokrātiju un cilvēktiesībām? Daži cilvēki – un pat valstis, kā, piemēram, Somija – vēlētos redzēt pieeju internetam kā cilvēktiesības.

Mums ir jānodefinē, ko mēs domājam ar demokrātiju. Ja mēs runājam par iespēju cilvēkiem līdzdarboties publiskajā telpā, tad interneta vērtība slēpjas tajā apstāklī, ka tas ir vienlīdzīgu partneru tīkls. Tas ir pārraides mehānisms, kurš darbojas pēc principa ”daudzi daudziem”, kamēr masu mediju princips ir ”viens daudziem”. Ikdienas demokrātijas līmenī tas acīmredzami nozīmē, ka mēs visi šajā tīklā esam potenciāli vienlīdzīgi. Katram šajā tīklā ir vienlīdz vērtīga balss, protams, ja mēs pieņemam, ka šis tīkls ir neitrāls. Tas mums dod ļoti labu atspēriena punktu, lai mēs varētu apgalvot, ka visiem ir iespēja izteikties. Tas arī ir arguments par labu tam, lai padarītu pieeju internetam par pilsoņu tiesībām.

Ir vēl cits veids, kā mēs varam domāt par internetu vai digitālajām komunikācijām kā instrumentu demokrātijai vai pārvaldībai. Runa šeit ir par to, kā mēs varam valdības datus padarīt pieejamus sabiedrībai, kā mēs varam ar tiem dalīties, lai panāktu plašāku cilvēku iesaistību ikdienā, nevis tikai vēlēšanu laikā. Tā, lai cilvēki saprastu valsts budžeta lietas, vēlēšanu kampaņas, lai viņi vērotu, sekotu līdzi, kritizētu valdības rīcību. Lai viņi līdzdarbotos un paustu savu viedokli regulāri, nodrošinot līdzdalības procesu faktisko pārvaldības sistēmu iekšienē. Tas manuprāt ir augstāks līmenis. Jā, dažas valstis, kā Somija un varbūt arī Igaunija ir diezgan attīstītas savā izpratnē par to, kā lietot šos instrumentus. Un ir kustība par lielāku atvērtību valdības datu jomā, kura kļūst arvien plašāka. Pirms kādām divām nedēļām 16 vai 20, iespējams, pat 30 valstis parakstīja vienošanos, principu dokumentu par to, kā izplatīt informāciju atklātas pārvaldes ietvaros.

Kādas ir jūsu un jūsu projekta attiecības ar masu medijiem? Daudziem šķiet, ka tradicionālie mediji palēnām mirst. Var jau būt, ka kādu dienu kaut kas līdzīgs ”Global Voices” būs šo mediju vietā. Kā domājat jūs?

Tas ir iespējams. ”Global Voices” neuzskata, ka tas, ko darām mēs, ir pretrunā ar masu mediju pastāvēšanu. Es domāju, ka mēs uz to visu raugāmies kā uz lietām, kuras papildina cita citu. Mēs labprātāk cenšamies atrast veidus, kā mainīt noteiktus paradumus mediju jomā. Tāpēc mūsu mērķis ir būt avotam un aktīvi sadarboties ar medijiem, lai palīdzētu paplašināt to balsu loku, kuras tiek iekļautas viņu vēstījumā.

Mēs ticam tīkliem, un mediji ir viens no šādu tīklu veidiem. Un mēs netaisāmies iznīcināt medijus, lai kā arī mēs to varbūt vēlētos. Mēs saprotam to, kā kapitāla koncentrācija dod varu, kas ļauj komunicēt, kas ļauj informēt. Es domāju, ka lielākā daļa ”Global Voices” cilvēku ļoti stingri tic tam, ka ir nepieciešami neitrāli tīkli. Tāpēc mēs neatbalstām tādus tīklus, kuri nodrošina labāku pieeju priviliģētām grupām. Bet visādi citādi – mēs pieņemam reālo situāciju, tāpēc mēs labprāt sadarbojamies ar medijiem, un mēs cenšamies mainīt to paradumus, kā arī iekļaut mūsu balsis šo mediju telpā.

Cik saprotu, tad jūsu projekts nozīmē, ka tajā iesaistītie, arī jūs pats, ir ieinteresēti notikumos pat zemeslodes otrā pusē. Es domāju, ka daudzi Latvijas iedzīvotāji vaicātu: ”Kāpēc gan man jāsatraucas par notikumiem, piemēram, Tunisijā vai Kolumbijā? Man rūp mana valsts, un ar to pietiek!” Ko jūs viņiem atbildētu?

Cilvēkiem ir tiesības satraukties par lietām, kas viņus interesē. Es nevienu par to nekritizētu. Vienīgais, ko es teiktu – jums var rūpēt gan sava valsts, gan arī citas! Tā vienkārši ir zinātkāre. Pasaule ir milzīga, un, ja jūs vēlaties uzzināt kaut ko par to, tad tas ir iespējams. Un mēs ceram iesaistīt cilvēkus, kuriem tas viss rūp.

Un ”Global Voices” var palīdzēt to izdarīt, ja?

Tieši tā! Taču es nevienam neko nevēlos uzspiest.

 

Didzis

Advertisements
Posted in: Uncategorized