Karš — vienīgā iespēja pēc 11. septembra?

Posted on September 9, 2011

0


Šomēnes paiet desmit gadi kopš šausmīgā 2001. gada 11. septembra nozieguma, kurš, kā ir pieņemts uzskatīt, izmainīja pasauli.

Par šo uzbrukumu ietekmi nav jāšaubās. Runājot tikai par Āzijas rietumu un centrālo daļu – Afganistāna ar pūlēm izdzīvo, Irāka ir izpostīta, un Pakistāna balansē uz robežas, kuras otrā pusē ir katastrofālas sekas.

2011. gada maijā Pakistānā tika nogalināts Osama bin Ladens, kuru uzskata par šī nozieguma idejas autoru. Un tieši Pakistānā arī izpaudās vistiešākās nozīmīgās šī notikuma sekas. Plašas diskusijas ir notikušas sakarā ar Vašingtonas dusmām par Pakistānas nevēlēšanos izdot bin Ladenu. Mazāk ir runāts par to, cik nikni pakistāņi bija par ASV iebrukumu viņu teritorijā, lai veiktu politisku slepkavību. Antiamerikāniskais noskaņojums Pakistānā jau tā bija uzkarsis, un šie notikumi to uzkurināja vēl vairāk.

Viens no vadošajiem ekspertiem Pakistānas jautājumos, britu militārais vēsturnieks Anatols Līvens [Anatol Lieven] februārī izdevumā The National Interest rakstīja, ka karš Afganistānā ”destabilizē un radikalizē Pakistānu, un rada tādas ģeopolitiskas katastrofas risku ASV (un pasaulei), kas aizēnotu jebko, kas vispār varētu notikt Afganistānā.” Līvens raksta, ka visos sabiedrības līmeņos pakistāniešu vairākums pauž atbalstu afgāņu talibiem. Tas nav tāpēc, ka talibi viņiem patīk, bet gan tāpēc, ka ”talibus uzskata par leģitīmu pretestības spēku svešas varas okupācijai valstī”. Tas atgādina attieksmi pret afgāņu mudžahedīniem, kuri cīnījās pret Krievijas okupāciju 80-os gados.

Līdzīga attieksme ir arī Pakistānas militāro spēku vadībai, kurus ļoti aizskar ASV spiediens ziedoties Vašingtonas karā pret talibiem. Vēl lielāku sarūgtinājumu rada teroruzbrukumi (karadarbība ar bezpilotu lidmašīnām) no ASV puses Pakistānas teritorijā – to skaits ir stipri pieaudzis prezidenta Obamas vadībā. Tāpat pakistāņiem nav tīkamas ASV prasības, lai Pakistānas armija Vašingtonas uzdevumā karotu arī šīs valsts cilšu rajonos, kuru dzīvē valdība gandrīz nemaz neiejaucās pat britu kundzības laikā.

Militārie spēki ir tā institūcija Pakistānā, kura ir stabila, tie satur valst kopā. ASV sankcijas var ”izprovocēt atsevišķu armijas daļu dumpi,” raksta Līvens, un tādā gadījumā ”Pakistānas valsts patiešām sabruktu ļoti strauji, kas nozīmētu ļoti daudzas postošas lietas”.

Potenciālās postažas apmēri dramatiski pieaug, ņemot vērā Pakistānas milzīgo kodolieroču arsenālu, kurš tiek strauji palielināts, kā arī pietiekami lielo džihādistu kustību šajā valstī.

Abi šie aspekti ir Reigana administrācijas mantojums. Reigana ierēdņi izlikās nezinām, ka Zia ul Haks [Zia ul-Haq], visļaunākais no Pakistānas militārajiem diktatoriem un Vašingtonas mīlulis, attīsta kodolieročus un veic radikālas islamizācijas programmu Pakistānā ar Saūda Arābijas finansējumu.

Katastrofa ir tepat ap stūri – šie divi mantojumi var apvienoties, un tad kodolmateriāli nonāks džihādistu rokās. Rezultātā mēs varam pieredzēt kodolieroču, visdrīzāk ”netīro bumbu”, sprādzienus Londonā un Ņujorkā.

Līvens secina: ”ASV un Lielbritānijas kareivji patiešām iet bojā Afganistānā, lai padarītu pasauli bīstamāku amerikāņiem un britiem.”

Nav šaubu, ka Vašingtona apzinās, ka ASV operācijas tā sauktajā ”Afpakā” – Afganistānā un Pakistānā – var destabilizēt un radikalizēt Pakistānu.

Visnozīmīgākie līdz šim publiskotie Wikileaks dokumenti ir slepenie ziņojumi no ASV vēstnieces Islamabādā Annes Patersones [Anne Patterson]. Viņa atbalsta ASV rīcību Afpakā, taču brīdina, ka tādā veidā rodas ”Pakistānas valsts destabilizācijas risks, atsvešinoties gan civilajai valdībai, gan arī armijas līderiem, un tas var izraisīt plašāku pārvaldības krīzi Pakistānā”.

Patersone raksta par iespējamību, ka ”kāds, kurš strādā [Pakistānas valdības] laboratorijās, var pamazām slepus iznest pietiekami daudz kodolmateriālu, lai pēc tam radītu ieroci”. Šīs briesmas pastiprina ”pārvadāto ieroču neaizsargātība”.

Daudzi analītiķi norāda, ka bin Ladenam ir bijuši daži lieli panākumi viņa karā pret ASV.

Kā Ēriks S. Margolis [Eric. S. Margolis] raksta The American Conservative maija numurā, ”(bin Ladens) ir atkārtoti apgalvojis, ka vienīgais veids, kā var padzīt ASV no musulmaņu pasaules un uzvarēt to ir ievilkt amerikāņus mazu, bet dārgu karu virknē, kas beigu beigās viņus izputinās”.

To, ka Vašingtona sliecas piepildīt bin Ladena vēlmes, varēja pamanīt uzreiz pēc 11. septembra uzbrukumiem.

Grāmatā ”Imperial Hubris”, kura izdota 2004. gadā, Maikls Šēvers [Michael Scheuer], CIP vecākais analītiķis, kurš ir sekojis Osamam bin Ladenam kopš 1996. gada, skaidro: ”Bin Ladens ir bijis tiešs, stāstot Amerikai par iemesliem, kāpēc viņš karo pret mums. (Viņš) vēlas dramatiski izmainīt ASV un Rietumu politiku pret Islāma pasauli”, un lielos vilcienos viņš šo mērķi ir sasniedzis.

Viņš turpina: ”ASV spēki un politika tagad pabeidz Islāma pasaules radikalizāciju, kuru Osama bin Ladens bija centies veikt ar ievērojamiem, taču nepilnīgiem panākumiem kopš 90-o gadu sākuma. Rezultātā manuprāt var droši teikt, ka ASV joprojām paliek bin Ladena neaizvietojams sabiedrotais.” Un nav šaubu, ka tāpat viss turpinās arī pēc viņa nāves.

Pēdējās desmitgades daudzo briesmīgo notikumu virkne liek vaicāt – vai Rietumu atbildei uz 11. septembra uzbrukumiem nebija alternatīvas?

Džihādistu kustību (ņemot vērā, ka liela tās daļa uz bin Ladenu raudzījās kritiski) bija iespējams sašķelt un novājināt pēc 11. septembra, ja vien šiem ”noziegumiem pret cilvēci”, kā uzbrukumus pamatoti nosauca, pieietu kā noziegumiem, ar starptautisku operāciju, kuras mērķis būtu aizturēt noziedzniekus. To atzina pirmajā brīdī, taču šādu ideju nemaz neapsprieda, jo bija jāsteidz uzsākt karu. Ir vērts piebilst, ka bin Ladenu par viņa dalību uzbrukumos nosodīja liela arābu pasaules daļa.

Nāves brīdī bin Ladena ietekme jau sen bija mazinājusies, un pēdējo mēnešu laikā viņu aizēnoja Arābu pavasaris. Viņa nozīmi arābu pasaulē labi raksturo New York Times Tuvējo austrumu eksperta Džila Kepela [Gilles Kepel] raksta nosaukums: ”Bin Ladens jau bija miris.”

Šāds virsraksts varēja parādīties arī agrāk, ja vien ASV ar saviem atbildes uzbrukumiem Afganistānā un Irākā nebūtu mobilizējusi džihādistu kustību.

Džihādistu kustības iekšienē bin Ladens neapšaubāmi bija godājams simbols, taču šķiet, ka viņam vairs nebija nekādas lomas Al Qaeda, šajā ”tīklu tīklā”, kā to sauc analītiķi, kurš pārsvarā veic neatkarīgas operācijas.

Pat visnepārprotamākie un viselementārākie fakti par pēdējo desmitgadi izraisa drūmas pārdomas, ja mēs ņemam vērā 11. septembri, tā konsekvences, un ko tas viss mums sola nākotnē.

Noams Čomskis

tulkojums – Publikai.lv

Tikmēr ASV mediji vēsta, ka augustā valstī ieradušās trīs personas, kas gatavojoties veikt terora aktus, kurā paredzēts izmantot ar sprāgstvielām piekrautu kravas automašīnu. Iespējamie teroristu mērķi esot Vašingtona un Ņujorka.

 

Mediju izplatītās ziņas apstiprinājušas arī anonīmas amatpersonas Vašingtonā.
Policijas departaments “iesaistījis papildspēkus. (..). Daļu no tā jūs redzēsies, bet daļu – nē”, žurnālistiem pavēstīja Ņujorkas mērs Maikls Blūmbergs.
Savukārt policijas komisārs Reimonds Kellijs pavēstīja, ka ap Manhetenu izvietoti policisti, kas apmācīti rīkoties ar “smagajiem ieročiem”, un ka viņi ir gatavi reaģēt uz incidentiem visā pilsētas teritorijā.
Visā Ņujorkā palielināts patruļu skaits, un tās pārbaudīs gan kravas automašīnas, gan tuneļus, tiltus un pilsētas ievērojamākās vietas, sacīja Kellijs.
Kā jau ziņots, iepriekš tika izsludināts paaugstināts gatavības stāvokli ASV armijas bāzēs, taču amatpersonas neatklāj, vai tas ir saistīts ar draudiem, par kuriem tika paziņots ceturtdienas vakarā.

 

 

 

 

 

Advertisements
Posted in: NATO