Rietumi savus sabiedrotos tikai izmanto un … bez žēlastības upurē

Posted on September 5, 2011

0


Par to agrāk vai vēlāk pārliecinās visi Rietumu sabiedrotie. Parasti jau tad, kad ir par vēlu ko mainīt vai glābt. Piemēram, ASV dienesti paši radīja Osamas bin Ladena struktūras, lai tās izmantotu cīņai pret PSRS un citu reģionu destabilizācijai, ASV un citas rietumvalstis ilgstoši atbalstīja, kreditēja un bruņoja Sadamu Huseinu, lai ar viņa rokām sagrautu no kontroles izgājušo Irānu, Rietumi gadiem finansēja Hosnī Mubaraka režīmu Ēģiptē, Rietumi ilgstoši sadarbojās arī ar Lībijas vadoni Muammaru Kadafi. Simtiem līdzīgu piemēru varam sameklēt arī vēsturē – sevišķi XIX un XX gadsimtā. Tāds pats liktenis sagaidīja arī carisko un vēlāk boļševistisko Krieviju, kā arī pirmskara Latvijas pēdējā prezidenta Kārļa Ulmaņa režīmu. Varbūt visprecīzāk šo stratēģiju formulējis bijušais Lielbritānijas ārlietu ministrs Lords Palmerstons: “Mums nav mūžīgu sabiedroto, mums nav pastāvīgu ienaidnieku; pastāvīgas un mūžīgas ir tikai mūsu intereses, un mūsu pienākums ir šīm interesēm sekot.”
Vai nav pienācis pēdējais laiks, lai Rietumu sabiedroto nemainīgo likteni pārdomātu arī mūsdienu Latvijā valdošais režīms, kurš visas savas kārtis un pastāvēšanas jēgu licis uz absolūtu, nedalītu lojalitāti Rietumu aizbildņiem? Iztirgos vai novāks taču arī viņus! Kā tas jau vairākas reizes noticis mūsu vēsturē. Zviedrija savas Vidzemes un Igaunijas teritorijas savulaik Krievijai izdevīgi pārdeva. To pašu izdarīja Kurzemes hercogi, bet Latgali Krievijai iedalīja, savstarpēji sadalot Poliju. Savu atbalstu Latvijai Rietumi liedza arī 1940. un 1945. gadā, bet atkārtoti izmantoja 1990. gadā. Tagad “Latvijas modeli” Rietumi izmanto, lai demontētu savu sociālās drošības sistēmu un destabilizētu Latvijas kaimiņus austrumos, taču jebkurā laikā, kad vien tas šķitīs izdevīgi, viņi savas marionetes bez žēlastības gāzīs, sanaidos, iztirgos vai ietirgos. Gluži kā lopkopis, kurš savus mājdzīvniekus uzbaro un reizēm pat palutina, lai pēc vajadzības tos nokautu, pārdotu lopkautuvei vai publiskām izrādēm (gladiatoru cīņām) kolizejā.
Lībijas stāsts
XX gadsimta sākumā Lībiju okupēja, izlaupīja un genocīdam pakļāva Itālija. Pēc II pasaules kara Lībija nonāca Lielbritānijas aizbildniecībā. Briti Lībijā iecēla savu ielikteni karali Idrisu un 1951. gadā panāca šīs koloniālo lielvaru mākslīgi veidotās valsts starptautisku atzīšanu. Tobrīd Lībija bija viena no nabadzīgākajām Āfrikas valstīm, karalis Idriss Lībija dabas bagātības iztirgoja Rietumu korporācijām, savus pavalstniekus paturot nabadzībā un gara tumsonībā. ASV un citas rietumvalstis Lībijā iekārtoja karabāzes, lai nostiprinātu savas koloniālās intereses Āfrikā un Vidējos austrumos.
Taču 1969. gadā daži Lībijas virsnieki karali Idrisu gāza, panāca naftas uzņēmumu nacionalizāciju, ārvalstu kolonizatoru, vietējo kompradoru un Rietumu karabāzu izvākšanos. Tā bija pret koloniālismu vērsta sociāla revolūcija, kas iedvesmoja visu Āfrikas kontinentu.
Par spīti Rietumu ieviestajai ekonomiskajai blokādei un vairākiem apvērsuma mēģinājumiem, Lībija dažos gados kļuva par turīgāko un sociāli taisnīgāko Āfrikas valsti. Modernākā infrastruktūra, bezmaksas izglītība un veselības aprūpe, lēti mājokļi, dāsns atbalsts jaunajām ģimenēm, ražena dzimstība, reāla cilšu sabiedrības integrācija, tiešās demokrātijas elementi valsts pārvaldē – tāda bija Lībijas realitāte līdz 2011. gada NATO atbalstītajai kontrrevolūcijai, kas notiek zem karaļa Idrisa karogiem.
Tiesa, lai panāktu ekonomiskās blokādes atcelšanu un plašāku globālo sadarbību, Kadafi daļēji pakļāvās Rietumu spiedienam un Lībijā uzmanīgi sāka īstenot dažas liberālās reformas. Tas bija kā “mazais pirkstiņš”, ko Kadafi pasniedza Rietumiem, lai iegūtu Rietumu draudzību. Rietumi savu spēli pieprata: uz Tripoli straumēm devās Rietumu līderi, lai burtiski bučotu Kadafi roku un viņam glaimotu, pretī saņemot dāsnas Lībijas suverēno fondu investīcijas.
Kā tagad atklājies, Rietumu specdienesti sadarbojās ar Kadafi specdienestu, lai neitralizētu islama fundamentālistu diversijas Lībijā. Tonijs Blērs kļuva par Kadafi ekonomisko padomnieku, personīgas saites ar Kadafi dibināja gan Itālijas Berluskoni, gan Francijas Sarkozī, gan ASV amatpersonas, kā Kondolīza Raisa un Hilarija Klintone. Kadafi modrība vājinājās, viņš pat nenojauta, cik bīstamā spēlē iesaistījies.
Lībijas teritorija ir ļoti liela, tās robežas grūti kontrolējamas. Turklāt vērienīgie infrastruktūras projekti Lībijai piesaistīja miljoniem viesstrādnieku, kuru pārvietošanās Lībijā bija neierobežota. Lībijas dienvidus tradicionāli apdzīvo melnādainās āfrikāņu ciltis, kurām bija dotas pilnas Lībijas pilsoņu tiesības, kā arī brīvi sakari ar radniecīgām ciltīm ārpus Lībijas robežām. Tas atviegloja arī Rietumu specdienestu darbību, gatavojot bruņotu, kontrrevolucionāru apvērsumu.
Nemierus Lībijā patiešām sāka dažas nelielas demonstrācijas, kuras rīkoja liberāli noskaņotā “google paaudze” (“17. februāra” kustība): turīgu lībiešu bērni, kas savu turību un idejas bija guvuši biznesa darījumos ar Rietumu korporācijām. Taču šos liberāļus drīz vien malā pastūma Rietumu specdienestu bruņotas un internacionālas islama fundamentālistu vienības (“Salafi džihads” u.c.), kuras savu kaujas pieredzi bija guvušas, izvēršot teroristisku darbību pret ASV karaspēku Afganistānā, Irākā un citos Rietumu destabilizētajos reģionos. Jā, jā, NATO apbruņoja spēkus, kurus pašos Rietumos ierasts saukt par Alkaidu. Ja grūti noticēt, tad vēlreiz uzmanīgi izlasiet Lorda Palmerstona formulu. Piemēram, pašlaik Tripoles militārais komendants ir pieredzējušais un ietekmīgais Alkaidas augsta līmeņa operators Abdels Hakims Belhadžs, kuru ASV specdienesti pirms vairākiem gadiem bija arestējuši, spīdzinājuši un vēlāk nodevuši Kadafi drošības dienestam.
Islama fundamentālistu bruņotās vienības Lībijā papildināja ar CIP sagatavotiem lībiešu kadriem, kurus Lībijā ieveda tieši no ASV – Kalifa Hiltera vadībā, karaļa Idrisa emigrācijā dzīvojušajiem lojālistiem, kā arī pārbēdzējiem no paša Kadafi administrācijas. Salafi džihadistiem izdevās piesaistīt piekritējus arī no dažām dziļi reliģiozām berberu ciltīm (Lībija Kadafi laikā bija laicīga valsts, Islams Lībijā nebija valsts reliģija, Lībijā brīvi darbojās arī katoļu un citas draudzes).
Protams, šī dīvainā, pa visu pasauli salasītā dumpinieku koalīcija, lai arī modernāk bruņota nekā Lībijas armija, pati ar saviem spēkiem varu pārņemt nespēja. Tāpēc spēlē agresīvi iesaistījās NATO militārā aviācija, kas Lībijā šogad veikusi vairāk nekā 21 000 uzlidojumu, no kuriem 8000 bija militāras kaujas ar Lībijas armiju. Lai islama fundamentālistu kaujinieki varētu ieiet kādā teritorijā, vispirms šo teritoriju smagi sabombardēja un raķetēm apšaudīja NATO lidmašīnas un “attīrīja” “Apači” helikopteri. Piemēram, Tripoles ieņemšana bija ļoti vērienīga NATO operācija, kuras laikā tika sabombardēti visi iespējamie objekti (ielās redzamos cilvēkus un transportlīdzekļus no NATO helikopteriem papildus attīrīja ar lieljaudas ložmetējiem) un NATO specvienību vadībā, ar viņu tiešu līdzdalību krastā izsēdināti lieli desantspēki. Rezultātā bija iznīcināti ne tikai iespējamie militārie objekti, bet arī visa infrastruktūra: ūdens un elektrības apgādes sistēmas, transporta infrastruktūra, slimnīcas u.c. Lībijas valdības ēkas tika iznīcinātas ar 64 lieljaudas raķetēm, kas domātas arī pazemes bunkuru spridzināšanai. Protams, ar to tika rupji pārkāptas visas ANO DP sniegtās pilnvaras, un Kadafi spēki izvēlējās šos objektus pamest.

Kas stāv aiz norvēģu terorista Beringa-Breivika?
Pirms lēmuma sākt militāru uzbrukumu Lībijai NATO dalībvalstu vidū nekādas vienprātības nebija. Vācija kategoriski atteicās iesaistīties šajā avantūrā, bet neatlaidīgi iebilda arī Norvēģijas premjerministrs. Beigās viņš gan piekrita NATO operācijai dot dažas Norvēģijas lidmašīnas, bet tikai līdz 1. augustam. Šaubīties sāka arī Dānija, Holande un Beļģija. Zināms, ka arī Berluskoni NATO militārai invāzijai Lībijā pievienojās visai negribīgi. Lai koalīcija neizjuktu, lai disciplinētu NATO dalībvalstis un dotu nepārprotamu brīdinājumu iespējamiem atkritējiem, 22. jūlijā pie valdības ēkām Oslo nogranda vairāki sprādzieni, bet mazliet vēlāk valdošās partijas funkcionāru bērnu nometnē tika vēsi apšauti valdošās partijas funkcionāru bērni un viņu viesi.
Viens cilvēks tik vērienīgu operāciju veikt nespētu, jūtams specdienestu rokraksts un vērienīga koordinācija. Kā allaž līdzīgos gadījumos, ir daudz neatbildētu jautājumu, piemēram, kāpēc Oslo policijai, lai ierastos salā, kur izvietota minētā jauniešu nometne, bija nepieciešama pusotra stunda, kā policisti uzreiz zināja Breivika vārdu u.c.?
Kāpēc NATO specdienesti savai iebaidīšanas operācijai izvēlējās tieši Norvēģiju? Norvēģija jau sen ir Rietumu politikas melnā avs. Piemēram, Norvēģija jau sen iestājas par neatkarīgu Palestīnas valsti,iniciēja Oslo nolīgumu, ietur objektīvu neitralitāti Vidējo austrumu konfliktā utt.
Priekšzīmīgā angļu valodā uzrakstītā, 1500 lappušu garā Breivika “manifesta” autors, protams, nav Breiviks, jo Breiviks tik labi angļu valodu nepārzina. Turklāt lielākā manifesta daļa ir pārkopēta no amerikāņu “zaļā terorista” Teda Kaščinska jeb “unibomera” manifesta. Tikai pielikti pret musulmaņu valstīm vērsti saukļi. Taču signāls skaidrs un nepārprotams.

Atkal nafta, gāze, zelts un stratēģiskās bāzes
Islama fundamentālistu kaujinieki vēl nekontrolē Lībijas teritoriju, bet jau sākuši dalīt dāsnas naftas koncesijas NATO dalībvalstu korporācijām. Iepriekšējie līgumi ar Ķīnas un Krievijas firmām, kas piedalījās Lībijas infrastruktūras projektos, tiek ignorēti. Par tiesībām nokost lielāko pīrāgu jau sastrīdējušies Itālijas, Francijas, Lielbritānijas un citi militārās koalīcijas pārstāvji. Īstas laupītāju dzīres, kas var beigties arī ar lieliem skandāliem un kautiņu.
Vienprātība zūd arī islama kaujinieku vidū. Militārie komandieri jau pieprasījuši Lībijas pagaidu nacionālās padomes atkāpšanos, jo tajā esot pārāk daudz pārbēdzēju no Kadafi nometnes. Pret Kadafi karojām kopā, bet nu slaktēsim viens otru.
Lībijas jaunās konstitūcijas projektā, kas balstīts uz karaļa Idrisa konstitūciju, parādījies pants par šariata likumu ieviešanu. Tātad Lībiju plānots pārveidot par teokrātisku islama fundamentālistu režīmu. Zīmīgi, ka militāro dumpi visiem līdzekļiem atbalstīja citas islama fundamentālistu monarhijas – piemēram, Katara un Apvienotie arābu emirāti (kas nodibināti ar britu gādību). Starp citu, ir informācija, ka “atbrīvotāju” līksmā sagaidīšana Tripoles “Zaļajā laukumā” patiesībā tika filmēta “Zaļā laukuma” holivudiskā imitācijā, kas uzbūvēta Katarā. Tikmēr Āfrikas Savienības dalībvalstis jauno Lībijas režīmu atzīt atsakās, un lielu Lībijas teritorijas daļu vēl joprojām kontrolē Kadafi armija.
Izrādās, jaunais islamistu režīms Lībija ir arī rasistisks. Piemēram, islama kaujinieki masveidīgi linčo melnādainos lībiešus, saucot tos par “Kadafi algotņiem”. Bet melnādainie apdzīvo visus Lībijas dienvidus un Kadafi laikā baudīja visas Lībijas pilsoņu tiesības.
Rietumu prese jau izplata ideju, ka NATO karaspēkam Lībijā jāierīko savas permanentas karabāzes. Gluži kā Afganistānā un Irākā. Bet diez vai par šādu ideju būs sajūsmā patreizējie NATO sabiedrotie no Alkaidas aprindām. Cik ilgi jāgaida, pirms šie kaujinieki sāks veikt terora aktus pret NATO objektiem, un aizvien lielāki Āfrikas bēgļu pūļi nepārpludinās Eiropu, tai skaitā Latviju?

Haoss, revolūcijas un kari – ienesīgākais bizness un gatavošanās lielajam karam
Kāpēc šāda Lībijas sagraušana un haoss nepieciešams Rietumiem un it sevišķi viņu vadošajam kodolam – ASV?
NATO iegūst stratēģiskas pozīcijas Vidusjūrā un Āfrikā, un cer sagrābt Lībijas resursus.
ASV paplašina nestabilitātes joslu Āfrikā un Vidējos austrumos, paverot ceļu radikālu islamistu režīmu dibināšanai, kurus pēc tam varēs izmantot jaunu konfliktu provocēšanai, sanaidojot, piemēram, sunnītu un šiītu pārvaldītās valstis, izraisot jaunu karu pret Irānu, karus starp arābu un melnādaino āfrikāņu valstīm.
No Āfrikas tiek izspiestas Ķīnas un Krievijas intereses, tiek izjaukti vairāki no anglo-amerikāņu impērijas neatkarīgi infrastruktūras projekti.
Tālākā perspektīvā var tikt izprovocēti kari starp islama valstīm un Ķīnu, konfliktos var tikt ievilkta arī Vidusāzija (uz kurieni islama revolūciju var eksportēt no Afganistānas) un Krievija. Tas ir anglo-amerikāņu augstākās pilotāžas sapnis – panākt, lai par viņu ģeopolitiskajām interesēm karo citas valstis.
Eiropas Savienības destabilizācija: Rietumeiropas pārpludināšana ar Āfrikas bēgļiem, kas provocēs nacionālisma un protekcionisma atdzimšanu Eiropā, kā arī pārslogos ES saimniecisko potenciālu.
Pilnīga starptautiskās drošības sistēmas izjaukšana. Atcerēsimies, ka ļoti līdzīga starptautiskās drošības principu atmešana notika arī 1930. gados, kas beidzās ar II pasaules karu.
Bankrotējušās un nesamaksājamos parādos iestigušās ASV ekonomikas izglābšana uz citu valstu un kara rēķina.
Vai šādi plāni īstenosies, ir atkarīgs no citu valstu un sabiedrību gudrības un gatavības aizstāvēt morāli taisnīgu politiku. Jebkurā gadījumā arī mūs sagaida ļoti saspringti laiki, kuros svarīgi neuzķerties uz provokācijām un rīkoties gudri, paturot prātā visas Latvijas intereses. Kategoriski jānoraida Latvijas vietējie “vistu vanagi”, kuri gatavi Latviju ievilkt katrā NATO vai ASV militārā avantūrā.

Janis Kučinskis

Advertisements
Posted in: NATO