Vēlēšanas zem hegemonijas zīmes

Posted on September 1, 2011

0


Manuprāt, analizējot septembra “revolucionāro” vēlēšanu partiju piedāvājumus, produktīvāk būtu izmantot hegemonijas, nevis konkurējošu partiju vai ideoloģiju ideju. Turklāt hegemonijas koncepcija, atšķirībā no ideoloģijas koncepcijas, neatsaucas uz viltus apziņu, manipulāciju, bet gan uz prakses un cilvēku izvēļu lomu vēstures veidošanā:
“Tātad hegemonija nav tikai artikulētais, augstākais “ideoloģijas” līmenis, nedz tās kontroles formas ir tikai tās, ko parasti apskata kā “manipulāciju” un “indoktrināciju”. Tas ir prakšu un ekspektāciju kopums par visu mūsu dzīvi: mūsu sajūtām un enerģijas izmantošanu, mūsu veidojošie priekšstati par mums pašiem un pasauli. Tā ir izdzīvota nozīmju un vērtību sistēma – veidojoša un veidota – kura, kad izdzīvota caur praksi, šķiet savstarpēji apstiprinoša.” (Williams, Raymond. 1978. Hegemony. In Marxism and Literature. Oxford University Press. pp. 108-114, p. 110.)
Hegemonija nav atsevišķa vidusšķirai, strādniekiem utt., bet gan kopīga uzskatu sistēma. Tai ir nozīmīga loma kolektīvas vai individuālas realitātes konstruēšanā, kas sakārto pieredzi un notikumus. Tā norāda indivīdiem un grupām to, “kas ir pa īstam un kas ir ilūzija”, kas ir realitāte un kādi ir tās darbības mehānismi. Antonio Gramšī to sauc par veselo saprātu. Tajā pašā laikā šī hegemonija nav visaptveroša un ekskluzīva, tas ir, ir iespējamas alternatīvas hegemonijas. Hegemoniju var aplūkot kā organisku ideoloģiju, tādu, kas ir pielāgota pastāvošajām struktūrām. Atšķirībā no ideoloģijas, tai nav nekas jāapslēpj vai jāmistificē, tā vienkārši rada ar nozīmi piepildītas dzīves iespēju konkrētajā sociālajā struktūrā. Ja ideoloģijai ir jāizmanto kultūras simboli kā iepriekš doti lielumi, tad hegemonija ir nepārtrauktas varas un kultūras mijiedarbības rezultāts.
Pirmkārt, hegemonija strādā caur atsaucēm uz pagātni, tas ir, nākotne ir jāveido atbilstoši pagātnes pieredzei. Šīs attiecības var būt dažādas – ar atsauci uz secību un nepārtrauktību vai arī radikālu pārrāvumu ar pagātni. Mūsu politiķu vēstures izpratni veido radikālais pārrāvums, kas veidojās deviņdesmito gadu sākumā. Tajā pašā laikā viņi saredz secīgumu un nepārtrauktību demokratizācijas procesā, kas ir noticis pēc tam. Mēs dzirdam atsauces uz tādiem notikumiem kā Latvijas neatkarības atjaunošana un barikāžu laiks. Tāpat viņi runā par Latvijas piederību Rietumiem un to, ka mums ir nepieciešams līdzināties konkrētam demokrātijas modelim, atsaucoties uz “labklājību baudošo Eiropas valstu piemēru”.
Otrkārt, šobrīd galvenais “pārrāvuma” darbs ir paveikts. Tagad ir nepieciešams progress “veselīgo uzlabojumu” formā. Progress netiek uzskatīts par patstāvīgu spēku, kas virza vēsturi, bet gan par pašu cilvēku darbības imperatīvu. Tajā pašā laikā tas tiek aplūkots kā vienīgā pieņemamā alternatīva pretstatā trūdēšanai, stagnēšanai, slīdēšanai atpakaļ tumšajā pagātnē. Tomēr progress un pārmaiņas tiek definēti caur pastāvošā reproducēšanu. Mūsu politiķi Latvijā sola veidot “kapitālismu ar cilvēka seju” (atsaucoties uz Aleksandra Dubčeka “sociālismu ar cilvēka seju”). Viņiem kapitālisms šķiet pieņemama un efektīva ekonomikas organizācijas forma – ar vienīgo iebildi, ka pastāv jomas, kuras nevar regulēt tirgus. Turklāt šo valsts kontrolēto sektoru pastāvēšana ir nepieciešama veiksmīgai kapitālistiskās ražošanas formas uzturēšanai. Viņi nesola mainīt “sistēmu”, bet vienkārši panākt to, ka tā strādā atbilstoši saviem solījumiem.
Treškārt, gan savu, gan mūsu pastāvēšanu viņi definē caur pastāvošo struktūru. Mums pienākas un ir pieņemamas tikai tāda veida pastāvēšanas formas, kas ir atbilstošas liberālas demokrātijas pilsoņa tiesībām un pienākumiem. Ej uz vēlēšanām un balso, bet, ja nepatīk rezultāts, tad stājies partijā. Tāpat mūsu pastāvēšana tiek formulēta atbilstoši sociālam projektam, kuru virza ekonomiskā izaugsme. Savos piedāvājumos jaunie un vecie politiķi runā par nodokļiem, konkurētspēju, vidusšķiru, mazo uzņēmējdarbību un redz šos elementus kā sociālā progresa dzinējspēkus. Visas mūsu sociālās problēmas atrisinās ekonomiski uzlabojumi. Tāpēc arī čakli jāstrādā un jāmaksā nodokļi.
Man interesants jaunums būtu nevis veselas divas reformu partijas, bet iespēja beidzot pārskatīt tos pamata pieņēmumus, uz kuriem balstās mūsu “veselais saprāts” un veselīgās reformas. Nav jābrīnās, ka politiķu piedāvājumi šķiet tik vienveidīgi un cits citu atkārtojoši. Jo tās manevrēšanas iespējas, kuras sevī ietver ko vairāk par seju nomainīšanu, ir visnotaļ ierobežotas. Tāpēc lielas pārmaiņas es negaidu. Bet priecāšos arī par mazām.

Ieva

Advertisements
Posted in: buržuazija