Kas ir Andess Oslunds, Dombrovska grāmatas līdzautors?

Posted on August 22, 2011

0


Nelielu publicitāti guvušajai, interneta grāmatnīcās jau nocenotajai, bet Latvijā nekur neatrodamajai Valda Dombrovska grāmatai «How Latvia Came through the Financial Crisis» ir līdzautors — Andess Oslunds. Kas viņš tāds ir?
Plašai publikai zviedru izcelsmes ekonomista vārds neko neizteiks, bet kaut vai virspusējiem ekonomikas teoriju un to darbības rezultātu pazinējiem Andess Oslunds (Anders Åslund) ir lamuvārds. Oslunds ir viens no mūsdienu drūmākā laupītājkapitālisma apoloģētiem, kas savu roku praktiski pielicis Krievijas un Ukrainas ekonomiku iznīcināšanā deviņdesmitajos un labklājības izaugsmes apkarošanai korporatīvās peļņas interesēs.
Ja laupīšanu nosauc par «liberālismu»…
Karjeru sācis kā Zviedrijas diplomāts, Oslunds ar laiku sāka veidot ekonomista reputāciju. Viņam pašam un visai pārējai pasaulei par nelaimi, viņš — iespējams, zināšanu un izpratnes trūkuma dēļ — pieslējās visprimitīvākajai un praksē visaprobežotākajai ekonomistu teorijai: monetārismam, kura teorētiskais pamats ir t.s. Čikāgas ekonomistu skola. Īsos vārdos tās atziņas var raksturot šādi: valstīm nav jārūpējas par savu iedzīvotāju veselību un labklājību; sociālās garantijas ir maksimāli jālikvidē; viss iespējamais jāprivatizē, lai privātie īpašnieki varētu pēc tam pacelt cenas; jānojauc tirdzniecības tarifu barjeras, lai ārvalstu megakorporācijas varētu piegāzt jaunattīstības valstis ar lētu, neveselīgu produkciju un pēc tam par uzkrāto peļņu uzpirkt vietējos uzņēmumus un dabas resursus; mākslīgi jāuztur augsts bezdarba līmenis, lai vienmēr lielās kompānijas varētu lēti nolīgt izmisušus cilvēkus, kas spiesti strādāt kaut vai par minimālo algu; valstīm jāsamazina budžeta izdevumi (fiskālā disciplīna), taupot uz veselības aprūpi un graujot izglītības sistēmu — ideālā gadījumā pamazām pārejot uz maksas slimnīcām un maksas izglītību.
Izklausās pazīstami? Tas viss nebūs kaut kur jau dzirdēts? Vai tikai tie nav arī Dombrovska valdības darbības virzieni, ciktāl ZZS tos neatvaira (un saņem pārmetumus no premjera)? Un vai mēs nenojaušam, pie kā tas viss novedīs?
No Pinočeta līdz Putinam
«Šoka terapija» vai «šoka doktrīna» — tāds ir oficiālais Čikāgas skolas reformu sauklis. Pirmoreiz tā tika praksē ieviesta Čīlē pēc demokrātiskā prezidenta Salvadores Aljendes nāves no lodēm, ģenerālim Pinočetam sagrābjot varu un ieviešot fašistisku režīmu. Miltona Frīdmana skolnieki metās palīgā slepkavīgajam ģenerālim un dažu gadu laikā pilnībā sagrāva līdz tam veselīgo Čīles ekonomiku, lielāko daļu strādājošo nodzenot zem nabadzības sliekšņa un ļaujot Amerikas korporācijām izvest peļņas miljardus no valsts. Pēc tam kārta pienāca Argentīnai — militārā hunta ar Čikāgas Ekonomikas fakultātes palīdzību radīja hiperinflāciju un sagrāva ekonomiku, pēc tam tas pats notika arī Brazīlijā, Urugvajā un citur. Visur Čikāgas ekonomisti gāja roku rokā ar teroristiskiem, slepkavīgiem režīmiem, palīdzot veikt valsts apvērsumus un ikvienā gadījumā bijušos brīvos pilsoņus padarot par nodzītiem, slimiem, mazizglītotiem, parādu paverdzinātiem nabagiem.
Džonam Viljamsonam astoņdesmito beigās ieviešot «Vašingtonas konsensusa reformu standarta paketi», monetāristi — uztrenējušies Dienvidamerikā un Āfrikā — bija gatavi palīdzēt lielkapitālam izlaupīt bijušās komunistu bloka valstis. Džefrijs D. Sakss mēģināja sniegt Polijas izpostīšanas rekomendācijas, taču tauta tās apturēja pusceļā, tā paglābjot valsti no neglābjamas lejupslīdes deviņdesmito vidū — jau tā reformas bija sāpīgas, taču ne letālas (šodien Polija ir vienīgā ES valsts, kuru neskāra pašreizējā krīze). Interesanti, ka Sakss, redzot sava darba rezultātus, pats daļēji atteicās no monetāristu ortodoksijas un tagad pa reizei žurnālā Scientific American publicē puslīdz loģiskas slejas, kurās nereti atkāpjas no tirgus fundamentālisma.
Tomēr Krievijai un Ukrainai paveicās vēl sliktāk nekā Polijai. Pēc tirgus radikālās liberalizācijas 1991./1992. gadā un steigšus veiktās lielo valsts uzņēmumu privatizācijas («vaučerizācijas») radās plaši pazīstamās bandītu, korumpēto amatvīru/sievu un oligarhu šķiras — pēc Čikāgas kapitālisma skolas teorijas, viņiem vajadzētu radīt jauno valsts uzņēmējdarbības eliti. Taču nekur tā vēl nav noticis, un vismazāk jau nu Krievijā: ja, piemēram, viena gada laikā Krievijā ieplūda 200 miljardu dolāru ārvalstu investīcijas, tad no valsts izplūda bagātības 350 miljardu dolāru vērtībā. Jaunie krievi, strauji sarausuši bagātību, pērk nekustamos īpašumus Francijā un Jūrmalā, futbola klubus un jahtas, kamēr valdībai reizēm nebija naudas, lai izmaksātu pensijas. Ukrainas situāciju vispār raksturo situācija: Kučmas laikā tika izmantots sauklis — «Reformas bez šoka!», līdz pēc desmit gadiem izrādījās, ka ir iestājies «šoks bez reformām».
Un uzvarētājs ir…
Bet kurš gan bija Jeļcina un Kučmas administrāciju galvenais padomdevējs ekonomikā, kurš uzstāja uz «šoka terapijas» pielietošanu, ekonomikas sagraušanu un tautu novešanu zem nabadzības sliekšņa? Krievijas un Ukrainas gadījumā tas bija… Andess Oslunds — neviens cits kā pašreizējais Dombrovska līdzautors!
Likumsakarīgi, ka tāds Oslunds netiek ciests pats savā zemē — Zviedrijā viņu uzskata, izsakoties skandināviski vēsi, «par pretrunīgu ekonomistu». Viņš, piemēram, paudis viedokli, ka Zviedrijas rūpīgi veidotā labklājības sistēma esot nevajadzīga, jo sociālās nodrošināšanas sistēmā strādājošie paši saņemot algas. Nav pārsteidzoši — šādu ekonomistu zviedriem īsti nevajag, un Oslunds jau daudzus gadus strādā Vašingtonā, Pītersona Starptautiskās Ekonomikas Institūtā.
Oslunds ir vairākkārt nievājoši rakstījis par Latviju, piemēram, par mūsu izglītības sistēmu, un apsveicis Latvijas skolotāju atlaišanu no darba. Viņa ģenerālajai līnijai pieder arī pārliecība, ka Latvijas valstij par neadekvāti zemu cenu jāizpārdod vēl palikušie nozīmīgie uzņēmumi. Pēdējos gados Oslunds, kurš nespeciālistiem tiek stādīts priekšā kā pārejas valstu ekonomiku speciālists, vairākkārt nodevies ne tikai Baltijas valstu pamācīšanai, bet arī Krievijas kritizēšanai, ar dažādiem bērnišķīgiem izteikumiem uzbrūkot premjerministram Vladimiram Putinam, kurš ar savu izteikti Džona M. Keinsa garā ieturēto darbību spējis veicināt Krievijas ekonomikas atveseļošanas procesu sākumu pēc deviņdesmito gadu sabrukuma.
Tā kā savās «Čikāgas gangsteru» aprindās Andess Oslunds kotējas augstu, ikvienam lasītājam nebūs grūti sameklēt pašam viņa darbus. Es ieteiktu izlasīt šo te sadaļu — nepiepildījušās prognozes mijas ar paštaisniem pārspriedumiem, kāpēc valstis nedrīkst aizsargāt savus pilsoņus no ekonomiskām katastrofām. Savukārt Dombrovskis, kurš savā politikā ir vidusmēra Valūtas fonda pakalpiņš (Āfrikā, piemēram, tādi ir vairāk nekā puse valstu līderu), droši vien ir apmierināts un klusībā pat varbūt lepojas, ka šāds korporatīvās laupīšanas ideologs ir viņa līdzautors.
Noteikti uzrakstīšu vairāk arī par pašu grāmatu, kad sagaidīšu to no Amazon. Jo Latvijā to iegādāties nav iespējams.

Imants Liepiņš

Advertisements
Posted in: buržuazija