Ko Latvijas pensionāriem sagatavojuši buržuāziskie padomnieki

Posted on July 27, 2011

0


Paziņojumi par nepieciešamību samazināt pensijas Latvijā izskan jau sen un regulāri. Nesen Rīgas Ekonomikas augstskolas profesors Roberts Ķīlis pielika tam visam treknu punktu. Sniedzot interviju žurnālam Klubs, viņš atklāti sacīja: pēc vairākiem gadiem pašreizējā pensiju sistēma sabruks, tāpēc valsts nemaksās pensijas vispār.
Pensiju vietā tiks izmaksāti trūcīgo pabalsti, lai pensionāri nenomirtu badā, bet arī lai pārāk ilgi neaizkavētos uz šīs zemes. Par šādu izteikumu amoralitāti un ciniskumu jau daudz runāts, tāpēc neatkārtošos. Apskatīsim šo problēmu no ekonomikas viedokļa. Roberts Ķīlis ir sociālās antropoloģijas profesors, doktora grādu ieguvis Lielbritānijā un pozicionē sevi kā vienu no ietekmīgākajiem ekonomistiem Latvijā.

Turklāt pavisam nesen viņš pildīja Stratēģiskās analīzes komisijas vadītāja pienākumus bijušā prezidenta Zatlera paspārnē. Kāpēc šis ekonomikas zinātņu spīdeklis nolēmis paust tik skarbus apgalvojumus?
Viens no Ķīļa un viņa piekritēju galvenajiem argumentiem ir tāds, ka pašreizējā pensionēšanās sistēma Latvijā ir neefektīva. Līdz šim mums piedāvāja šīs problēmas risinājuma mīkstās receptes – pensiju samazināšana un pensionēšanās vecuma palielināšana. Savukārt Ķīlis nolēmis šim jautājumam pieiet radikāli un reizi par visām reizēm tikt galā ar pensionāriem – nav pensiju, nav problēmu.

Kāpēc agrāk naudas pensiju izmaksai pietika? Vēl pavisam nesen, 2007. gadā, sociālā budžeta proficīts bija 379 miljoni latu. Naudas pensiju izmaksai ne tikai pietika, bet vēl arī pāri palika, ko valsts tērēja citiem mērķiem. Iznāk, ka treknajos gados pensionāri finansēja valsti. Strādājošo skaits (un attiecīgi sociālā nodokļa maksātāju skaits) tolaik bija 960 000 cilvēku.

Šobrīd Latvijā strādā un sociālo nodokli maksā 741 000. Un vidējā alga ir būtiski samazinājusies. Jo mazāks sociālā nodokļa maksātāju skaits un mazāki viņu ienākumi, jo mazāk ienākumu nonāk sociālajā budžetā. Tādējādi sociālā budžeta deficīta galvenie iemesli – bezdarba pieaugums (skaistās atskaites par bezdarba samazināšanos lai paliek uz Nodarbinātības valsts aģentūras sirdsapziņas) un vidējās algas samazināšanās.

Prorietumu ekonomisti izvirza vēl vienu argumentu – demogrāfija. Vai tiešām Latvijā strādājošo skaits ir saistīts ar demogrāfiju? Vai četru gadu laikā pēkšņi būtu nomiruši 219 000 cilvēku? Vai tiešām Latvijā ir vērojams darbaroku trūkums? Jā, lielākā daļa bezdarbnieku (kā to asprātīgi apzīmēja aizsardzības ministrs Artis Pabriks) nav muļķi, kas piekristu strādāt par 100 latiem, tāpēc meklē darbu ārpus Latvijas. Domāju, tādējādi arī izskaidrojams fakts, kur tautas skaitīšanas laikā pazuduši 300 000 cilvēku. Latvijā nav darbaroku deficīta, tikai trūkst vietu, kur strādāt.

Kā pēdējais arguments tiek izvirzīts apgalvojums, ka Latvijas pensiju sistēma ir neefektīva. Pie mums darbojas pārdales sistēma, kad strādājošie maksā sociālo nodokli budžetā, bet pēc tam no budžeta tiek maksātas pensijas. Ir jāievieš uzkrājumu sistēma, kad strādājošie veic uzkrājumus privātajos pensiju fondos un pēc tam no šiem uzkrājumiem saņem pensiju. Cik nopelnīji, tik saņēmi. Bet te slēpjas vēl viens melu apstāklis. Lieta tāda, ka no ekonomikas viedokļa pensiju sistēmām ir raksturīga pārdale.

Sabiedrībā notiek saražoto preču pakalpojumu pārdale. Pensionāri taču nestrādā, bet preces un pakalpojumus patērē. Tāpēc ekonomikas sistēmas ietvaros strādājošie daļu saražoto preču un pakalpojumu atdod pensionāriem. Sociālais budžets un privātie pensiju fondi ir pārdales mehānisms.

Ja jums būs uzkrājums pensiju fondā, taču nevarēsiet par šiem līdzekļiem iegādāties preces un pakalpojumus (jo tie vienkārši nebūs saražoti), tad kāda jēga būs no tāda uzkrājuma? Te arī rodas galvenā problēma – Latvijā pārāk maz ražo preces. Kad runā par darbaroku trūkumu, mums piedāvā viduslaiku vai gandrīz akmens laikmeta modeļus.

Jā, tā ir taisnība, ka zemnieks, kas apstrādā zemi ar kapli, nevarēs uzturēt pensionārus, jo saražotās produkcijas pārpalikumi būs niecīgi. Kalējs vai meistars tāpat nevarēs saražot daudz preču. Tāpēc viduslaikos arī nebija pensiju. Tomēr mēs dzīvojam 21. gadsimtā. Darba ražīguma pieaugums sasniedzis kolosālus apmērus. Tagad gandrīz visas ražotnes ir automatizētas un fiziskā darba ieguldījums ir minimāls.

Zemnieks ar traktoru var apstrādāt simtiem hektāru zemes. Runā, ka drīzumā varētu būt pieejami radiovadāmi traktori. Jau tagad ir fermas ar tūkstošiem lopu, kurās strādā tikai viens cilvēks, kas kontrolē tehnikas darbu. Savukārt ražošanā automatizācijas un robotizācijas līmenis ir vēl augstāks. Attiecīgi viens strādājošais var nodrošināt desmitiem, ja ne tūkstošiem cilvēku.

Problēma slēpjas citur – vairums cilvēku ir nodarbināti apkalpošanas jomā, valsts sektorā un pēc būtības saņem preces, pateicoties sadales sistēmai. Reālajā ražošanā iesaistīts neliels daudzums cilvēku. Domāju, Roberts Ķīlis nejauši izpļāpājas par ārzemju saimnieku plāniem attiecībā uz Latviju. Valsts nevarēs izmaksāt pensijas tajā gadījumā, ja strādājošo skaits (un nodokļu maksātāju skaits) samazināsies līdz 200–300 tūkstošiem cilvēku, bet vidējā alga saruks līdz minimālās līmenim (turklāt pilnīgi iespējams, ka samazinās arī to).

Tādā gadījumā naudas pensijām budžetā nebūs. Taču tāds notikumu pavērsiena variants iespējams tādā gadījumā, ja Latvijas ekonomiku satrieks iespaidīga ekonomikas krīze, kuras rezultātā bezdarbs pieaugs pat līdz 70%, un visi tik tiešām pārtiks no pabalstiem. Un tieši par to izpļāpājās Roberts Ķīlis. Viņš jau nu zina, kādus pārsteigumus Latvijai sagatavojuši ārzemju saimnieki.

Dmitrijs Smirnovs

Advertisements
Posted in: buržuazija