Viltus ataisnojumus meklējot

Posted on July 25, 2011

0


Turpinoties Latvijas “ekonomikas atlabšanai”, kuras ietvaros mūsu IKP joprojām ir par 23% mazāks nekā sākoties krīzei — un tas nesasniegs pirmskrīzes līmeni vismaz tuvākos piecus gadus –, Latvijas Bankas ekonomisti uzsākuši mērķtiecīgu ‘tautas skološanu’. Proti, arvien biežāk, atverot ‘Delfus’, var izlasīt kāda Bankas darbinieka rakstu, kurā rasts kāds jauns izskaidrojums, kāpēc Latvijas ekonomikai klājas bēdīgi un/vai kā iespējams valsts ekonomikas atlabšanu paātrināt. Pietiek paskatīties uz šīs nedēļas pirmajā pusē publicēto vien. Tā pats Bankas prezidents cītīgi turpina skaidrot to, kāpēc bezdeficīta budžets ir teju pats svētākais, ko valsts var ieviest un uzturēt, kamēr viņa kolēģis brīdina, ka Latviju gaida Grieķijas liktenis un Latvijas ekonomikas izaugsme nav iespējama, ja vien mēs nepārveidosim savas izglītības un tiesu sistēmas un neizveidosim “neatkarīgu ierēdniecību.” Atskaitot faktu, ka Grieķiju drīzāk ir piemeklējis Latvijas liktenis, kur valstī tiek ieviesti arvien jauni taupības pasākumi, ir vērts pievērsties dažām Bankas ekonomistu minētajām tēzēm.
Vai tiešām izglītība palīdzēs izkļūt no nabadzības slazda?
“Diez vai ir nepieciešams skaidrot, kādā veidā nekvalitatīva izglītības sistēma, neveicot savas funkcijas, bremzē ekonomikas attīstību,” tā uzskata Latvijas Bankas ekonomists. Vēl vairāk, mēs esam “nabadzības slazdā”, kur izglītība ir viena no komponentēm, kuru radītās sekas ir “zema izaugsme un attiecīgi zemi ienākumi.” Lai gan ir grūti definēt, kas īsti ir ‘(ne)kvalitatīva’ izglītības sistēma, tā vai citādi fakti neliecina par to, ka labāki akadēmiskie rezultāti vai vairāk izglītības kopumā tieši ietekmē valsts izaugsmi un ienākumu līmeni. Piemēram, ja paskatāmies uz izslavētajiem OECD veikto ikgadējo Starptautisko Studentu Novērtēšanas programmas (PISA) 2009. gada rezultātiem, kur tika testēti piecpadsmitgadīgie, tad daudzās augsti attīstītajās valstīs, kuras ekonomiskā krīze vismaz pagaidām neskar, jauniešiem ir līdzīgi vai pat zemāki (piemēram, Izraēlā, Luksemburgā u.c.) rezultāti teju visos pārbaudījumos — lasītprasmē, lasītā teksta uztveršanā, matemātikā, zinātnē, u.c. — nekā Latvijas vienaudžiem. Savukārt tie paši rādītāji Brazīlijas, Urugvajas un Argentīnas gadījumā ir krietni zemāki nekā Latvijā. Neskatoties uz to, iepriekšminēto valstu IKP pēc Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) datiem šogad augs par attiecīgi, 4.1%, 5.0% un Argentīnas gadījumā par 6.0% (Argentīnas valdība paredz, ka pieaugums būs 8.2%). Patiešām, ja reiz šo attīstības valstu izglītība ir tik slikta, kāpēc gan tām “zema izaugsme” iet secen? Un ja reiz citu attīstīto valstu skolēnu — Izraēlas u.c. — pārbaudījumu rezultāti nav augstāki kā Latvijas, tad pēc teorijas tām vajadzēja klāties daudz sliktāk.
Tiem, kuri nejūtas pārliecināti un uzskata, ka vairāk izglītības kopumā palīdz ekonomikai attīstīties, iesaku izlasīt Hārvardas un reizē bijušā Pasaules Bankas ekonomista Lanta Pričeta [Lant Pritchett] starpnacionālo pētījumu, kurā viņš analizēja datus no attīstītajām un attīstības valstīm vairāku gadu desmitu garumā, mēģinot izsecināt, vai vairāk izglītības nozīmē lielāku ekonomikas izaugsmi. Viņa secinājums? Izglītības apjomam nav nozīmes ekonomikas attīstības veicināšanā. Līdz ar to varbūt būtu noderīgi no Latvijas Bankas ekonomista dzirdēt “…kādā veidā nekvalitatīva izglītības sistēma, neveicot savas funkcijas, bremzē ekonomikas attīstību.”
Par izglītības tēmu turpinot, komisks šķiet arī Bankas ekonomista secinājums, kuru vērts citēt izvērsti:
“[P]ieņemsim, ka šūšanas darbnīcai ir iespēja izvēlēties starp tādu šuvēju, kurš zina tikai un vienīgi latviešu valodu, un tādu, kurš papildus latviešu valodai perfekti pārzina arī angļu un vācu valodu. Kurš no šiem darbiniekiem būtu gatavs strādāt par zemāku algu? Loģiski, ka pirmais. Ilgtermiņā uz zemām darbaspēka izmaksām balstītiem uzņēmumiem parasti ir izdevīgs uzcītīgs, bet dumjš strādnieks.”
Ir grūti saprast, kā gan šuvējs, kurš nezina svešvalodas, kļūst par “dumju” un reizē “uzcītīgu” strādnieku, bet vēl neskaidrāks šķiet pieņēmums, ka darba devējam šāds šuvējs būs izdevīgāks. Tāpat – kāpēc gan divas svešvalodas “perfekti” protošs strādnieks gribētu kļūt par šuvēju? Bet firma no tīri ekonomiska viedokļa diez vai iegūs labākas kvalitātes izšuvumu no strādnieka, kurš prot vairākas valodas. Lai gan no vienas puses ir lieki diskutēt par šādām Bankas ekonomista minētām korelācijām, jo tās neizskaidro to, kāpēc Latvijas ekonomika attīstās gausi, tās ir vērts pieminēt, lai parādītu argumentu triviālumu un absurdumu.
Igaunija uzbūvējusi mūra māju, kurā dzīvo 13.8% bezdarbnieku
Dīvainā kārtā Igaunija, kuras makroekonomiskie rādītāji nemaz nav tik spoži, tiek atspoguļota kā kontrasts Latvijai. Protams, Igaunijā situācija ir labāka, jo tāds IKP kritums, kādu piedzīvoja Latvija pirms pāris gadiem nav redzēts kopš pagājušā gadsimta 30-iem gadiem. Tajā pašā laikā bezdarbs Igaunijā gada pirmajos trijos mēnešos pēc Eurostat datiem joprojām bija 13.8% (14.4% pēc Igaunijas Statistikas pārvaldes datiem), kas ir tikai nedaudz zemāks nekā Latvijā attiecīgajā periodā (16.2%) un ir augsts pēc jebkuriem standartiem. Pēc SVF datiem, Igaunijas IKP šogad, tieši tāpat kā Latvijas, augs tikai par 3.3% un 2012. gadā par 3.7% (Latvijā tie savukārt būs 4.0% 2012. gadā). Igaunija joprojām importē vairāk nekā eksportē, bet ārvalstu tiešās investīcijas gada pirmajā ceturksnī nebija ievērojami lielākas par investīcijām Latvijā (299 miljoni latu pret Latvijas 180 miljoniem latu), ja ņem vērā, ka eiro ieviešana Igaunijā gan tur, gan Latvijā tiek minēta kā garants lielākai investīciju pieplūdei.
Līdz ar to, atļaujoties izmantot Latvijas Bankas ekonomista metaforas, Igaunijas “mūra māja” nemaz nav tik atšķirīga no mūsu “salmu būdiņa[s].”
Igaunijas un Latvijas sakarā ir arī vērts pievērsties bezdeficīta budžeta jautājumam. Proti, no Bankas (un ne tikai) puses var lasīt daudz par to, kā bezdeficīta budžets un Māstrihtas kritēriju ievērošana būs brīnumzāles, kuras izārstēs jebkuru tautsaimniecības problēmu. Lai nesarežģītu stāstāmo, iztēlosimies, ka Latvijas ekonomika ir bezdarbniece. Lai viņa tiktu uz darba interviju, tai nepieciešama vilciena biļete, kostīms un citas lietas. Naudas viņai pašai nav, tāpēc ir loģiski tajā laikā turpināt aizņemties no kaimiņa, lai lietas varētu iegādāt. Ja sākumnauda būs, viņa varēs tikt uz interviju, dabūt darbu, sākt pelnīt naudu un līdz ar to atdot gan hipotekāro kredītu, gan uzturēt sevi pieklājīgā līmenī un pat ar laiku veikt uzkrājumus. Līdz ar to tas ceļš, kuru izvēlējusies Latvija — ja nepievēršamies idejai par to, vai lats nav pārvērtēts — ir pareizs. Ja nepieciešams, jāturpina aizņemties, jāveido budžets ar deficītu (lai arī, iespējams, tas pašlaik ir pārāk mazs) un vispirms jāgaida, kamēr ekonomika atlabs, nevis jāgriež izdevumi tagad. Lai arī krasi pietrūkst iniciatīvu darba vietu izveidei un ekonomikas sildīšanai kopumā, ideja, ka īslaicīgi vajadzīgs uzturēt deficīta budžetu, nemaz nav nepareiza.
Tajā pašā laikā Latvijas Banka u.c., ja pieturamies joprojām pie bezdarbnieka salīdzinājuma, uzstāj uz to, ka bezdarbniekam nevajag aizņemties ne santīma vairāk, līdz ar to nevajag tikt uz darba interviju un dabūt darbu, jo tas kaitēs viņa izaugsmei. Tā vietā labāk ir sēdēt mājās, savus izdevumus nogriezt līdz nullei (kas Latvijas gadījumā nozīmē konsolidēt izdevumus vēl lielākā mērā) un, ja pietrūkst naudas, turpināt izpārdot savas mēbeles (valsts īpašumus). Tas, ka valsts īpašumu, gluži tāpat kā mēbeļu no dzīvokļa, pārdošana ir vienreizējs pasākums un turpmāk ar šādiem ienākumiem nevarēs rēķināties, ekonomistus nesatrauc. Tāpat ir arī ar IKP, kurš Latvijā, kā redzams augstāk, augs ļoti lēnām, bet ārējā parāda apjoms turpinās pieaugt.
Līdzīgi ir ar Māstrihtas kritērijiem. Tiek rakstīts, ka, ievērojot tos, valstij tiek garantēts “labs novērtējums jeb reitingi” un tad valsts spēj stāvēt “uz savām kājām un spēj pati aizņemties pasaules finanšu tirgos.” Ja tā patiešām būtu, tad Vācijā, kura, starp citu, bija pati pirmā eirozonas valsts, kura pārkāpa Māstrihtas kritērijus, sen vajadzēja būt pamatīgai krīzei, jo tās reitingi tiktu samazināti un valsts nevarētu aizņemties finanšu tirgos. No otras puses, Spāniju, kura patiešām ievēroja “drošas saimniekošanas ceļazīmes” (Māstrihtas kritērijus), savu valsts parādu pret IKP no 2000. līdz 2007. gadam samazinot no 59% līdz 36% un trīs gadus līdz krīzes sākumam veidojot budžetu ar pārpalikumu, krīzei nevajadzēja piemeklēt.
Patiešām, ja spēcīgai valsts izaugsmei būtu vajadzīgs tik vien kā bezdeficīta budžets un mazs valsts ārējais parāds, pasaule izskatītos pavisam citādāka. To pasakot, te netiek uzstāts uz to, ka valstij obligāti jādzīvo uz parāda un budžets jāveido lielāks nekā ienākumi. Drīzāk budžets ar deficītu bieži vien ir pieļaujams un pat nepieciešams, kamēr bezdeficīta budžeta ievērošana kā princips valstij labākus reitingus un vieglāku aizņemšanos finanšu tirgos obligāti nesola.
It kā lielajam bezdarbam nebūtu nozīmes
Jocīgi, ka par iemesliem, kuri patiešām bremzē ekonomikas augšupeju, tiek runāts ļoti maz. Piemēram, mūsu lielā bezdarba problēma Latvijas (Bankas) ekonomistus satrauc visai maz. Ja situācija pati no sevis uzlabotos, šo attieksmi varētu pieņemt. Taču tagad, kad šā gada pirmajā pusgadā, pēc NVA datiem, uz pusi vairāk darba vietu tiek likvidētas nekā radītas jaunas, atliek vien brīnīties par Bankas nostāju. Patiešām, lai arī procentos izteikts bezdarba līmenis joprojām turpina kristies, reālais nodarbināto skaits valstī arī turpina sarukt. Līdz ar to bezdarba samazinājums ir tikai uz to ļaužu rēķina, kuri netiek klasificēti kā ‘bezdarbnieki’. Ja vēl statistikā parādītos tāda aile kā ‘maznodarbinātie’, proti, ļaudis, kuri grib strādāt vairāk kā 0.5 vai 0.75 slodzi, bet darba devējs to nevar nodrošināt, tad situācija izskatītos vēl bēdīgāk, lai arī patiesāk. Bezdarba sakarā arī jāvaicā, kā gan vairāk izglītības palīdzēs iegūt darbu tiem vidēji vismaz 50 cilvēkiem, kuri pretendē uz vienu darba vietu? To, ka liels bezdarbs bremzē ekonomikas izaugsmi, ir sapratis arī SVF. Kāds varētu cerēt, ka Latvijas Bankas ekonomisti rakstīs par vajadzību izlīdzināt valstī augošo nevienlīdzību un nepieciešamību radīt jaunas darba vietas. Taču tā vietā mēs dzirdam par to, ka izglītības uzlabošana un bezdeficīta budžets atrisinās valsts konkurētspēju un cels tās ekonomiku. Varbūt tad vienīgais, kam daļēji var piekrist, ir tas, ka “vājā izglītības sistēmā netieši ir ieinteresētas arī daudzas citas ‘labi iekārtojušās’ sabiedrības grupas.” Patiešām, ir izdevīgi meklēt pseidoattaisnojumus tam, kāpēc ekonomikas augšupeja ir tik gausa un kā panākt to, lai tā paātrinātos. Šādā analīzē tiek secināts, ka vainīgi ir gan studenti, gan pensionāri, gan valsts deficīts. Savukārt pārvērtētajam lata kursam, lielajam bezdarbam un finanšu burbuļiem nozīme ir maza un nav pieminēšanas vērta, uzskata viena “labi iekārtojusies” sabiedrības grupa. Protams, ka tā ir vieglāk — meklēt pseidoattaisnojumus, jo, ja tiktu atzīts, ka, piemēram, lielam bezdarbam ir tieša, negatīva ietekme uz valsts ekonomikas izaugsmi, nāktos piedāvāt konkrētu stratēģiju tā mazināšanai. Savukārt, ja vainojam vājo izglītību, tad jādara ir maz.

Edgars

Advertisements
Posted in: buržuazija