5000 gadi parādu gūstā

Posted on July 25, 2011

0


Deivids Grēbers pasniedz antropoloģiju Goldsmita koledžā, Londonas universitātē. Viņš ir autors tādām grāmatām kā “Towards an Anthropological Theory of Value”, “Lost People” un “Possibilities: Essays on Hierarchy, Rebellion and Desire”. Nule kā iznākusi jauna Grēbera grāmata – “Debt: The First 5,000 Years” -, kurā Grēbers pēta parāda vēsturisko nozīmi, cīņu starp bagātajiem un nabagajiem, kā arī kredīta un parāda ideju nozīmi morālē.
ASV Valsts kase ir atkārtoti norādījusi uz 2. augustu kā galējo termiņu valsta parāda ierobežojuma celšanai un aicinājusi Kongresu “izvairīties no katastrofālām defolta krīzes sekām ekonomikā un tirgū, savlaicīgi paceļot likumā noteikto parāda ierobežojumu”. Baltais nams vēlas panākt vienošanos ne vēlāk kā 22. jūlijā. Ja parāda ierobežojumu nepacels, Valsts kase nespēs nosegt gandrīz pusi no katru mēnesi veicamajiem 80 miljoniem maksājumu. Tāds ir Starppartiju Politikas Centra budžeta ekspertu aprēķins. Kā ASV nonāca šādā situācijā?
Tāpēc, ka Republikāņu partija ir iesaistījusies vienā no pēdējo laiku visneiedomājamākajām politiskās neapdomības kampaņām. Mums ir jāsaprot – republikāņi ļoti labi apzinās, ka ASV parāds patiesībā nav krīze un ka viņi nespiedīs veikt defoltu tikai tāpēc, lai vēl vairāk samazinātu sociālās programmas. Tas katrā ziņā ir viņu vēstījums Volstrītai. Taču tā ir bezatbildība, kas robežojas ar kaut ko prātam neaptveramu. Ja jūs riskējat uz visu banku, tad vienmēr pastāv iespēja zaudēt visu.
Ja Kongress nepalielinās pašreizējos 14,3 triljonu ASV dolāru parāda griestus dažu nedēļu laikā un ASV pieteiks savu parādu defoltu pirmo reizi vēsturē, kādu apjukuma, nelaimju un krīzes līmeni šī valsts varētu pieredzēt?

To ir patiešām grūti prognozēt. Visdrīzāk tuvākajā laikā nekas īpašs nenotiktu – federālajai valdībai vienmēr ir paņēmieni, kā šādu iztrūkumu segt īslaicīgi. Turklāt uzņēmēji izdarīs ārkārtīgi lielu spiedienu uz republikāņiem, lai jautājums tiktu risināts. Briesmas drīzāk būtu ietekmē uz lietām okeāna otrā pusē – vai tas stiprinātu attīstību virzienā uz atteikšanos no ASV valsts parādzīmēm kā starptautiskās rezerves valūtas. Kopš 1971. gada, kad Niksons atteicās no zelta standarta, dolārs būtībā ir pārņēmis zelta lomu kā starptautiskās banku sistēmas pamats.
Krievija jau daudzus gadus ir argumentējusi par to, ka pasaulei būtu jāmaina šī sistēma. Un Dominiks Štrauss-Kāns, cik noprotams, bija strādājis pie alternatīvas sistēmas izveides… Jūs saprotat, par ko es runāju.
Ja tas mainīsies, ietekme var izrādīties vēsturiska, jo tiks nopietni apdraudēta pašreizējā pasaules ekonomikas struktūra, kurā ASV militārajiem spēkiem būtībā ir policijas loma. Tie tiek atbalstīti, ļaujot viņiem uzturēt globālu monetāro sistēmu, kura sniedz mums milzīgas ekonomiskās priekšrocības (piemēram, spēju importēt daudz vairāk, nekā mēs eksportējam).
Nesen preses konferencē prezidents kārtējo reizi salīdzināja valdības tēriņus ar to, ko pieredz amerikāņu mājsaimniecības. “Mūs pirmā mājvieta bija 180 000 ASV dolāru vērts dzīvoklītis,” teica Obama. “Tas tomēr bija labs ieguldījums, un mēs varējām nomaksāt rēķinus.” Vai vidusmēra amerikāņu rēķini ir laba analoģija, lai izskaidrotu valdības tēriņu sarežģījumus?
Teikšu godīgi – ir grūti iedomāties vēl stulbāku analoģiju. Ir pat grūti uzskaitīt visus kļūdainos aspektus. Protams, mājsaimniecībām ir jāpelna nauda, un daļa šīs naudas ir jātērē dažādos maksājumos, vai arī starpība jāaizņemas. Taču ar to arī visa līdzība beidzas.
Pirmkārt, ja ASV valdību salīdzina ar mājsaimniecību, tad tā būtu tāda mājsaimniecība, kurā naudas pelnītājs var no sava darba devēja pieprasīt, ko vien vēlas. Otrkārt, ja jūs vai es aizņemamies naudu, mēs to aizņemamies no kāda cita – parasti no bankas, kura var lūgt palīdzību parādu atsvainātājiem, vai arī, ja jūs nesadarbojaties, vērsties policijā.
ASV lielāko daļu naudas ir parādā pati sev. Četri no katriem pieciem dolāriem ir iekšējais parāds, un aptuveni puse no tā visa ir valdības parāds iepretim citām valdības struktūrām, galvenokārt Federālajām rezervēm.
Ja mēs runājam par policijas iesaistību, tad valdība pati ir policija. Neviens nevar to piespiest darīt kaut ko, ko tā nevēlas. Nav šaubu, ka Federālās rezerves to nespēj – ja valdība patiešām vēlētos, tā varētu pilnībā pārņemt Federālās rezerves, vai arī pilnībā likvidēt šo institūciju. Tāpat valdība var principā jebkādā sev vēlamā veidā izmainīt tās darbību regulējošos noteikumus.
Visbeidzot, ir arī ārējais parāds. Arī tas ne ar ko īpaši neatšķiras. Ja jūs palūkojaties, kas tad īsti notiek ar visām tām ASV valsts parādzīmēm, kuras ceļo pa ārzemju bankām – lielākā šo vērtspapīru daļa nekad netiek izmantota. Bankas tos vienkārši aizstāj ar jaunām parādzīmēm katrus četrus, piecus gadus, kolīdz tiem ir notecējis termiņš.
Kāpēc? Tāpēc, ka, kā jau es teicu, valsts parādzīmes ir aizstājušas zeltu kā pasaules rezerves valūta. Tas arī ir pēdējais iemesls tam, kāpēc šī analoģija ir tik muļķīga. Kad jūs vai kāds jūsu mājsaimniecības loceklis izraksta čeku, tad saņēmējs parasti to vēlāk izmanto. Kad ASV valdība izraksta čeku un sniedz ārvalstu bankai vai valdībai parāda apstiprinājumu, tad saņēmējs gandrīz nekad to vēlāk neizmanto.
Taču tas ir tikai ļoti virspusējs skaidrojums. Dziļākā līmenī šī analoģija ir vēl absurdāka, jo ASV ir nepieciešams uzturēt deficītu, citādi sekos katastrofa. Patiesais sistēmas noslēpums ir tas, ka šie parādu apstiprinājumi būtībā arī ir nauda. Modernā nauda galvenokārt sastāv no valdību parādiem.
Pašreizējā finanšu sistēma, kas balstās uz centrālajām bankām, aizsākās 1694. gadā, kad Londonas uzņēmēju grupējums aizdeva naudu Anglijas karalim, lai viņš varētu karot Francijā. Karalis savukārt atļāva viņiem sevi saukt par “Anglijas Banku” un aizdot viņa parāda naudu tālāk citiem cilvēkiem kā banknotes. Lūk, kas patiesībā ir Lielbritānijas nauda – parāda apstiprinājums no karaļa, neizmantots čeks.
ASV dolāri ir tieši tas pats. Tas ir valdības parāds, kurš cirkulē caur Federālajām rezervēm, kuras savukārt no nekā rada naudu, aizdod to valdībai, un izplata šo parādu tālāk. Viņi cenšas padarīt šo sistēmu pēc iespējas sarežģītāku, lai vidusmēra iedzīvotāji nespētu izprast notiekošo. Taču tas nozīmē, ka šīs sistēmas īstais netīrais noslēpums ir šāds – ja šis deficīts jelkad pilnībā izzustu, tas izraisītu milzīgu katastrofu.
Gluži tāpat kā karalis nekad nespēs atmaksāt parādu Anglijas Bankai, jo tad sagrūtu visa britu valūtas sistēma, arī ASV ir jāuztur nacionālais parāds – kas patiešām tiek darīts, mēs esam bijuši parādnieki kopš neatkarības –, vai arī naudas nebūs. (Ja jūs gribat iegrimt sīkākās detaļās, tad privātajām bankām būtu jārada visa nauda, izsniedzot kredītus, taču pašlaik, protams, mūsu lielākā problēma ir tas, ka bankas to nedara.)
Šī sistēma var šķist vājprātīga. Savā ziņā tā tas arī ir, jo izskatās, ka valdība izraksta čekus, kuri nekad netiek izlietoti – kāpēc gan cilvēki to pieņem?
Taču šeit ir jāņem vērā nodokļu loma. Valdība patiesībā saka: “Ziniet, šie dolāri ir ASV parāda cirkulācija, un mēs jums par tiem patiešām neko nedosim. Taču mēs ļausim jums tos izmantot, lai dzēstu parādus, kuri saskaņā ar mūsu lēmumiem jums ir pret mums.” Runa ir par ienākuma nodokli un tamlīdzīgām lietām. ASV nodokļus drīkst maksāt tikai dolāros. Lai sistēma nepārtrauktu darboties, valdībai ir jāiekasē nodokļi, taču tai ir arī jānodrošina, ka tiek tērēts vairāk, nekā tiek saņemts. Tādā veidā tiek nodrošināta parādu apstiprinājumu cirkulācija.
Tagad taču jums ir skaidrs, kāpēc es to nosaucu par stulbu analoģiju?
Ķīna ir lielākais ASV ārzemju kreditors. Tai saskaņā ar šī gada marta datiem pieder ASV valsts parādzīmes vairāk nekā triljona dolāru vērtībā. Reuters pagājušajā nedēļā ziņoja, ka kāds Ķīnas Tautas bankas padomnieks teicis, ka defolts vājinātu ASV dolāru. “Manuprāt, pastāv risks, ka ASV veiks sava parāda defoltu.” Bet mēs taču visi tiekam audzināti, ka pareiza rīcība ir nomaksāt savus parādus. Vai tas vienmēr tā ir?
Redziet, kļūt pieaugušam, šķiet, lielā mērā nozīmē saprast, ka reālajā pasaulē tās morāles vērtības, kuras mums māca bērnībā, ne vienmēr darbojas. Biznesa īpašnieki noteikti nedomā, ka parāds ir svēta lieta – es neatceros nevienu gadījumu, kad, veicot darbu kā ārštata autoram, mans darba devējs nemēģinātu kaut vai izlikties, ka viņš ir vienkārši aizmirsis man samaksāt.
Mazākais, ko mums rāda vēstures pētījumi, ir tas, ka viss galu galā griežas ap varu. Cilvēki pašā augšā zina, ka par visu ir iespējamas pārrunas. Ja ir reāla problēma, to vienmēr kaut kā nebūt var atrisināt. Tieši to mēs redzējām 2008. gadā, kad finanšu sfēras pārstāvjiem izdevās pārliecināt abas politiskās partijas nākt palīgā un parūpēties par viņu vairākus triljonus dolāru vērtajiem “azartspēļu” parādiem.
Bagātie vienmēr ir spējīgi izrādīt neparastu devīgumu un piedošanu darījumos savā starpā. Absolūtā parādu morāle ir domāta mums, mazāk vērtīgajiem mirstīgajiem – jo tas ir labākais veids, kāds jelkad ticis atklāts, lai masveida nevienlīdzību pasniegtu kā situāciju, kurā atbildība ir uzkrauta cietušajiem.
Tas pats attiecas uz starptautiskajām attiecībām. Ja Mozambika ir parādā ASV 10 miljardus dolāru, tad Mozambikai ir lielas problēmas. Ja ASV ir parādā 10 miljardus dolāru Japānai, tad Japāna ir ķezā, jo tā nekādi nevar piespiest ASV darīt kaut ko, ko tās nevēlas.
Tāda attieksme ir pat attiecībā uz Franciju! 1971. gadā, kad Čārlzs de Golls mēģināja atgūt parādu no ASV zeltā, uz ko viņam bija likumīgas tiesības, Niksons vienkārši paraustīja plecus un teica: “Nekādu problēmu, tad mēs atceļam zelta standartu.” Ko gan Francija varēja mums padarīt? Uzbrukt ar kodolraķetēm?
Patiesībā lielākā daļa valstu, kurām pieder šīs valsts parādzīmes, apzinās, ka to turēšana īpašumā nozīmē naudas zaudējumus (peļņa ir mazāka nekā inflācija) un ka tās nekad neatgūs visu savu ieguldīto naudu. Taču lielākā daļa – Japāna, Dienvidkoreja, Persijas līča valstis – ir režīmi zem ASV militārās aizsardzības. Faktiski tur ir izvietotas milzīgas ASV militārās bāzes, tāpēc mēs tagad runājam par maksu par aizsardzību – turklāt jebkurā šī termina nozīmē.
Ķīna – tas jau ir pavisam cits stāsts. Šīs valsts uzvedību ir nedaudz grūtāk izskaidrot, jo viņi sūta mums milzīgu patēriņa preču apjomu uz kredīta un viņiem būtu jāsaprot, ka par to nekad netiks samaksāts. Taču šeit, manuprāt, ir jāatceras divas lietas. Pirmkārt, Ķīnai ir 2000 gadu ilga pieredze potenciālu sāncenšu pārbarošanā ar bagātībām, tādējādi padarot viņus izlutinātus un atkarīgus. Ja tas nostrādāja uz stepes nomadiem, kāpēc gan lai nedarbotos arī ar ASV? Amerikāņus viņi visdrīzāk uzskata par šausmīgiem, vardarbīgiem barbariem.
Otrkārt, Ķīnas valsts vadītājus var uzskatīt par kvazikapitālistiskas valsts priekšstāvjiem, taču šie puiši ir arī labi skoloti marksisti. Viņi droši vien skatās uz visām šīm smalkajām finanšu lietām kā kaut kādu maznozīmīgu savārstījumu, ko marksisti sauktu par “ideoloģisko virsbūvi” – kaut ko, kas nav pārāk nopietni ņemams.
Nopietnas lietas ir lielceļi, fabrikas un tehnoloģija. Un viņi iegūst arvien šo lietu, kamēr mēs – arvien mazāk. Tāpēc viņi ir pilnībā apmierināti ar pašreizējo lietu kārtību.
Man ir aizdomas, ka te ir arī kāda slēpta vienošanās, varbūt skaidri noformulēta, bet varbūt arī nē. Ķīnas valdība periodiski izliekas, ka to ļoti uztrauc ASV parāds, kaut arī patiesībā viņiem ir vienalga. Gluži tāpat ASV tikai izliekas, ka to uztrauc Ķīnas pastāvīgais intelektuālā īpašuma tiesību pirātisms un tehnoloģiju zagšana, tomēr viņi tiek cauri sveikā. Rezultātā mēs iegūstam “Walmart” [lēto preču veikalu ķēde ASV – tulk. piez.], un viņi iegūst nanotehnoloģiju, superātrus vilcienus un kosmosa programmu. Tad kāpēc gan viņiem satraukties, ka mēs nekad “nesamaksājam parādu”?

Jūs esat izpētījis ekonomisko un kulturālo uzvedību 5000 gadu periodā. Vai jūs uzskatāt, ka kapitālismā, kāds tas ir pašlaik, ir nepieciešamas izmaiņas?
Visdīvainākā lieta, ko es atklāju savos vēstures pētījumos, ir tas, ka virtuālā nauda nav nekas jauns. Patiesībā tā ir naudas sākotnējā forma.
Senajā Mezopotāmijā cilvēki negāja uz bāru vai tirgu ar maziem sudraba gabaliņiem; viņi lietas vienkārši uzskaitīja. Pārdevēji izmantoja izdevumu aprēķinus. Komercija nozīmēja uzticēšanos. Tas, ko mēs tagad saucam par naudu – zelta un sudraba monētas un līdz ar tām bezpersoniskie valūtas tirgi –, tika radīts daudz vēlāk, pārsvarā, lai maksātu karavīriem, tas bija militāro operāciju blakusefekts.
Ja jūs atskatāties uz pēdējiem 5000 gadiem vēsturē, tad jūs sazīmējat periodus, kuri mijas cits ar citu – periodi, kuros nauda pamatā bija kredīts, periodi, kuros gandrīz visa nauda bija virtuāla, kā arī periodi, kuros tā tika uzskatīta par fizisku objektu. Viss sākās ar kredītu.
Aptuveni 7. gadsimtā pirms mūsu ēras vienlaicīgi Grieķijā, Indijā un Ķīnā tikai ieviestas monētas. Aptuveni tūkstoš gadus vēlāk tās jau bija milzīgas impērijas ar varenām armijām, kurām tika maksāts skaidrā naudā. Bija tirgi, kur par šo naudu varēja nopirkt arī karā sagūstītos vergus, lielākā daļa no kuriem beigu beigās nonāca raktuvēs un ražoja vēl vairāk zelta un sudraba, ko maksāt karavīriem.
Viduslaikos tas viss atgriežas sākotnējā stāvoklī – lielās reliģijas, kuras sākās kā pretkara kustības, pārņēma varu, armijas tika izformētas, skaidrā nauda izzuda, un cilvēki atgriezās pie virtuālās naudas (piemēram, gan čeki, gan papīra nauda ir Viduslaiku jaunieviesums).
Tad, pēc 1492. gada, attīstības virziens ir pretējs – mēs atgriežamies pie zelta un sudraba naudas, milzīgām impērijām, atkal parādās verdzība (ir cilvēki, kuri argumentētu, ka verdzība joprojām pastāv – ja Platons vai Aristotelis būtu šodien dzīvi, es šaubos, vai viņi redzētu lielu atšķirību starp sevis pārdošanu un sevis iznomāšanu, un attiecīgi lielāko daļu amerikāņu viņi uzskatītu par vergiem). Šis vēstures periods ir tas, kurš tieši tagad nupat, nupat beigsies.
Tas ir kaut kas vēsturisks. Šāda līmeņa pārmaiņas notiek reizi 500 vai tikai 1000 gados.
Ko tas nozīmēs? Nav šaubu, ka sniegt pilnīgi drošu atbildi uz šo jautājumu nav iespējams. Un lielā mērā no mums pašiem ir atkarīgs, ar ko tas viss galu galā beigsies.
Taču viena lieta, ko es esmu pamanījis periodos, kuros dominē virtuālā nauda, ir sekojoša – šādos periodos kļūst neiespējami noliegt, ka nauda ir tikai solījums, ka tā ir tikai virkne vienošanos, kuras mūs saista citu ar citu. Tāpēc arī ir nepieciešama kāda uzraugoša institūcija, kura garantē, lai situācija nekļūtu pilnīgi nekontrolējama.
Senos laikos Tuvējos Austrumos mēdza vienkārši periodiski izsludināt parādu norakstīšanu. Viduslaiku reliģiskās autoritātes parasti vispār aizliedza procentu likmes. Vienmēr bija kāda visaptveroša institūcija, parasti lielāka par jebkuru valdību, kura aizsargāja parādniekus, lai nepieļautu, ka liela daļa cilvēku tiek vienkārši pataisīti par vergiem (tieši tā lielāko daļu laika jūtas amerikāņi, kuri ir parādā).
Protams, šoreiz pirmais, ko mēs izdarījām – izveidojām Starptautisko Valūtas fondu, kas ir visaptveroša institūcija, izveidota pamatā kreditoru aizsardzībai. Taču (lielākā daļa cilvēku to nezina) tas nemaz tik veiksmīgi neizdevās. SVF tika padzīts no Āzijas un Dienvidamerikas un jau labu laiku tur nav spējis atgriezties. Tas pats pavisam nesen notika Ēģiptē. Tā ka šis modelis ir cietis neveiksmi, šaubu nav.
Manuprāt, nozīmīgi ir tas, ka pieaugošā pretestība Eiropas tautām uzspiestajām “parādu krīzēm” tādās vietās kā Grieķija un Spānija izpaužas prasībā pēc “īstas demokrātijas”.
Tas, ko viņi saka, ir sekojošais: “2008. gadā finanšu elite izlaida džinu no pudeles, kad viņi atteicās ļaut savām bankām bankrotēt – saskaņā ar mācību grāmatām tā bija jānotiek. Rezultātā mēs iemācījāmies to, ka tā pasaciņa par kapitālismu, kuru mums stāstīja visus šos gadus, vienkārši nav patiesa. Tirgi patiesībā nedarbojas paši no sevis, un parādus var vienkārši likvidēt, ja jūs to patiešām vēlaties. Taču, ja tas tā ir, ja parāds ir tikai solījums un solījumus var mainīt pārrunu ceļā, tad, ja vien demokrātijai vispār ir kaut kāda jēga, tad tā nozīmē, ka mums, iedzīvotājiem, pieder galējā teikšana pār to, kā tas notiek – nevis kaut kādam hedžfondu pārvaldītājam.”
Ja viņi uzvarēs, mēs varēsim runāt par ļoti atšķirīgu ekonomisko sistēmu. Vai jūs to vispār gribat saukt par “kapitālismu”, tas jau laikam ir tikai gaumes jautājums. Taču tas mums ļauj aptuveni saprast, cik daudz ir uz spēles.
Intervija sākotnēji publicēta zcommunications.org

tulkojums – Publikai.lv

Advertisements
Posted in: bankas