Latvijas krīzei nav vienkārša risinājuma

Posted on July 21, 2011

0


Mums nepieciešama jauna globalizācijas forma, taisnīgāka globalizācijas forma – globalizācija ar cilvēcisku seju. Izaugsmes nestie labumi jāsadala plašāk, tos nedrīkst sagrābt vien daži privileģētie. Lai arī tirgum jāpaliek centrā, nedrīkstam pieļaut, ka neredzamā roka pārvēršas par neredzamo dūri. (..) “Vašingtonas konsenss” atstājams vēsturei.”

/Bijušais SVF Izpilddirektors Dominiks Stross-Kāns, 2011. gada 4. aprīlis/

Tuvojoties 23. jūlija referendumam un iespējamām ārkārtas Saeimas vēlēšanām, Latvijai kārtējo reizi tiek piedāvāts banāli vienkāršs risinājums: atbrīvosimies no “oligarhiem” un tad godīgie, eiropeiskie politiķi valsti izvedīs saulītē. Patiesībā līdzīgs risinājums tika piedāvāts jau pirms iepriekšējām vēlēšanām un tas balstījās uz mītu, ka krīzē Latviju ieveduši oligarhi „taukmūļi”, uzburdami „treknos gadus” un izzagdami valsti. Šā raksta mērķis ir šādu skaidrojumu apgāzt un rosināt risinājumus meklēt pavisam citā virzienā.

 

 

 

Permanenta krīze bija Latvijas politikas mērķis jau kopš 1991. gada

 

Krīze Latvijā faktiski turpinās jau 20 gadus. Allaž trūcis līdzekļu tautas attīstībai nepieciešamām jomām, bet šoka terapeiti to izlikās neredzam, tikai slavināja dažus atlasītus sistēmas makroekonomiskos rādītājus. Tikmēr reālā ekonomika iznīka, cilvēki masveidīgi zaudēja darbu, kļuva nabagi, strauji izmira vai devās bēgļu gaitās.

 

Šķiet, arī sabiedrība vairs nejūt savas pagrimšanas dziļumu, jo ir kā varde, kas uzvārīta, pakāpeniski palielinot ūdens temperatūru. Ja vardi uzreiz iemestu karstā ūdenī, tā justu apdegumu un ātri izlēktu no katla, bet ja ūdens tiek uzsildīts pakāpeniski, vardes organisms pielāgojas, un pat šķiet, ka nemaz nav tik neciešami.

 

Politiķus, padomdevējus un t.s. ekspertus var salīdzināt ar iedomīgu dakteri, kas izrakstījis sliktas zāles. Kad slimniekam paliek vēl sliktāk, dakteris savu kļūdu neatzīst, pat mēģina iestāstīt, ka zāles bijušas pareizas, tikai jāpalielina deva.

 

Nekad neesmu bijis SVF apoloģēts, taču piedzīvoju dienu, kad pats SVF izpilddirektors uz brīdi kļuva par manu domubiedru. Dominika Strosa-Kāna vēstījums izskanēja šā gada 4. aprīlī un publicēts ar nosaukumu Global Challenges, Global Solutions – an Address at George Washington University. Jādomā, tieši šis aicinājums atteikties no “Vašingtonas konsensa” un mainīt SVF politiku bija patiesais D. Strosa Kāna atbrīvošanas no amata iemesls (tas, protams, neizslēdz, ka viņam piemīt tieksme pavedināt svešas sievietes).

 

Latvija “Vašingtonas konsensa” noteikumus pieņēma 1991. gadā un tieši tajā gadā sākās arī permanentā krīze, kas izpaudās kā šoka terapija, nacionālās tautsaimniecības mērķtiecīga likvidēšana un pakļaušana finanšu spekulantu interesēm, privatizācija, hronisks līdzekļu trūkums tautas attīstībai svarīgām jomām, masveida bezdarbs, demogrāfiskā katastrofa, sabiedrības noslāņošanās bagātajos un nabagos, masveida izceļošana, spekulatīvā ārvalstu kapitāla invāzija u.tml.

 

“Vašingtonas konsenss”, pirmkārt, nozīmē atteikšanos no valsts suverenitātes, otrkārt, atteikšanos no atbildības par valsts attīstību un iedzīvotāju sociālo stāvokli, treškārt, valsts tautsaimniecības iegrūšanu permanentā krīzē un atkarībā no globālo institūciju diktāta. “Vašingtonas konsenss” izslēdz pasākumus krīzes pārvarēšanai, vien pieļauj krīzes pārvaldīšanu jeb krīzes menedžmentu, proti, dažādas manipulācijas, kuru mērķis ir novērst sociālo sprādzienu vai revolūciju. Piemēram, Latvija masu bezdarbu un nabadzību mīkstina, veicinot cilvēku eksportu uz citām valstīm. Šo stratēģiju Latvijas politiķi bija ieplānojuši jau 1990. gadu sākumā, atklāti sludinot, ka “Latvija pasaules apritē ienāks ar savu lēto darbaspēku”. Tas – iespēja strādāt ārzemēs – bija arī viens no „argumentiem”, kāpēc Latvijai jāiestājas Eiropas Savienībā.

 

 

 

Neatkarīgas politikas vietā  “Vašingtonas konsenss”

 

Izanalizēsim “Vašingtonas konsensa” punktus pēc kārtas:

 

  1. ekonomikas liberalizācija un deregulācija (t.s. „valsts neiejaukšanās ekonomikā”);
  2. valsts un pašvaldību sektora privatizācija;
  3. brīvi konvertējamu valūtu ieviešana (atteikšanās no suverenajām valūtām);
  4. finanšu disciplīnas ieviešana (minimāls budžeta deficīts uz sociālo izdevumu un attīstības programmu rēķina);
  5. finanšu tirgu liberalizācija (atteikšanās no regulēšanas, aplikšanas ar nodokļiem, jebkādu barjeru noteikšanas u.c.);
  6. ierobežojumu atcelšana tiešajām ārvalstu investīcijām;
  7. īpašuma un īpašnieku tiesību pastiprināta aizsardzība (pat ja tas kaitē sabiedrības interesēm);
  8. ārējās tirdzniecības liberalizācija (atteikšanās no nacionālo tirgu aizsardzības);
  9. nodokļu samazināšana (nodokļu nastas pārcelšana no nekustamajiem īpašumiem un finanšu kapitāla uz nesamērīgu darbaspēka un patēriņa aplikšanu, no bagātajiem uz nabagiem);
  10. valsts budžeta struktūras reorganizācija, atsakoties no valsts subsīdijām, par prioritāti izvēloties primāro veselības aprūpi, pamatizglītību un infrastruktūru.

 

Tā kā pirmie divi punkti izskaidro paši sevi, sāksim ar finansiālo noteikumu bloku. Katrai suverēnai valstij ir tiesības emitēt savu suverēnu valūtu, kā arī atbilstoši ekonomiskajām vajadzībām regulēt savu monetāro un fiskālo politiku. Savu valūtu valsts var balstīt uz saviem resursiem, zeltu vai pat vienkārši valsts autoritāti.

 

Pieņemot “Vašingtonas konsensu”, Latvija no šīm suverenajām tiesībām atteicās. Lats tika emitēts kā ASV dolāra atvasinājums, balstīts uz ārvalstu valūtu rezervēm (tātad, uzņemoties ārējo parādu) un piesaistīts galveno pasaules valūtu (vēlāk eiro) SDR grozam. Latvijas Banka tika dibināta kā no Latvijas valsts neatkarīga iestāde, kas pakļauta SVF un citām globālām institūcijām, pēdējos gados arī Eiropas Centrālajai bankai (ECB). Arī apgrozībā esošo latu daudzumu noteica globālās institūcijas. Tā ir konsensā minētā finanšu disciplīna.

 

Praksē latus allaž emitēja tautas saimniecībai nepietiekamā daudzumā. Atcerēsimies, kā pirmajos gados pēc lata emisijas trūka naudas, ko izmaksāt algās, trūka naudas, par ko iepirkt kurināmo, produktus, medikamentus, apmaksāt komunālos rēķinus utt. Šādam mākslīgi uzspiestam naudas deficītam bija un ir konkrēts mērķis: visus padarīt atkarīgus no kredītiem un t.s. ārvalstu investīcijām. Šim nolūkam paredzēts 6. punkts. Lai ārvalstu spekulatīvās naudas plūsmas netiktu apgrūtinātas ar nodokļiem vai citiem šķēršļiem, paredzēta 5. punktā minētā “finanšu tirgus liberalizācija”. Finanšu tirgus liberalizācija, protams, ietver arī ofšor kontus, ofšoros reģistrētas bankas, uzņēmumus, veikalu tīklus, starpniekus, piegādātājus u.tml. Tātad ofšorus neizdomāja mūsu “oligarhi”, tā ir starptautisko institūciju prasība un oficiālā Latvijas politika kopš 1990. gadu sākuma. Vai caur ofšoriem Latvija tiek izlaupīta? – Jā, tieši šim nolūkam ofšor sistēma ir radīta.

 

Ar finansiālo noteikumu bloku vien pietiek, lai valsts būtu pilnīgi atkarīga no alkatīgu ārvalstu investoru stratēģijām. Mākslīgi uzspiestais naudas deficīts noteica, ka pat valstij piederošā Hipotēku banku nevar veikt brīvu kreditēšanu – līdzekļi kreditēšanai tai jāaizņemas starptautiskajā tirgū un jāievēro kreditoru diktētie noteikumi. Arī pati valsts atteicās no tiesībām brīvi emitēt naudu un kreditēt savu tautsaimniecību. Latvijas valsts naudu savām vajadzībām, ja neskaita nodokļu ieņēmumus, bija un ir spiesta aizņemties vai nu starptautiskajā finanšu tirgū (emitējot valsts parādzīmes) vai no privātām komercbankām pašā Latvijā, par to maksājot procentus, kuri brīžiem bija fantastiski augsti.

 

Lai kaut kas Latvijā vispār darbotos, bija jāaizņemas un jāmaksā procenti. Katru apgrozībā esošo latu kāds vai kādi bija aizņēmušies. Kamēr latu daudzums apgrozībā ir stingri ierobežots, tikmēr ārvalstu valūtu cirkulēšana Latvijas teritorijā ir pilnīgi brīva un neregulēta. Aizņēmuma procenti, protams, tika ieskaitīti produktu un pakalpojumu cenā, tāpēc visus šos 20 gadus cenas un tarifi Latvijā ir nemitīgi augušas, nesot nesamērīgu peļņu anonīmiem investoriem, bet iedzenot nabadzībā parastos Latvijas iedzīvotājus.

 

Jau pirmajos Latvijas pastāvēšanas gados šī laupīšanas sistēma noteica, ka produktīvs darbs reālajā ekonomikā tiek atmaksāts lēti, cilvēki tiek pārvērsti par preci, kurai jākonkurē “darba tirgū”, bet nauda plūst tur, kur notiek spekulācijas, pērc-pārdod operācijas, privatizācija, dažādas legalizētas krāpšanas shēmas, iepriekš ieprogrammētos starptautiskos konkursos iztirgoti valsts pasūtījumi un politiskais bizness, kas faktiski ir Latvijas interešu iztirgošanu. Otrkārt, jāuzsver, ka reālā ekonomika tika padarīta atkarīga no finanšu mahinatoriem (normāli ir, ja finanšu sektors kalpo reālajai ekonomikai). Līdz šai dienai visi reālie un sabiedrībai nepieciešamie darbi un procesi tiek turēti atkarībā no iespējas piesaistīt finanšu mahinatorus, protams, uz šo mahinatoru noteikumiem. Tātad Latvijas atpalicība, nabadzība, demogrāfiskā katastrofa un resursu izpārdošana bija ieplānota un ieprogrammēta jau 1990. gadu sākumā. Šādu politiku atbalstīja visi politiskie spēki. Tas jau no iesākuma bija viņu bizness, kas saucās Latvijas interešu iztirgošana. Tagad šie politiķi ir sadalījušies dažādās partijās, lai manipulētu un muļķotu vēlētājus, bet viņi arvien ir pie varas.

 

Katrai suverēnai valstij ir tiesības patstāvīgi veidot arī savu ārējās tirdzniecības politiku, aizsargāt iekšējo tirgu, atbalstīt savus ražotājus, veidot un uzturēt infrastruktūru, noteikt savu nodokļu un budžeta veidošanas politiku. Taču, pievienojaties “ Vašingtonas konsensam” un tā izpildinstitūcijām, kā SVF, PB un PTO, Latvija no šīm suverēnajām tiesībām atteicās. Jau 1990. gados nodokļu politiku un budžeta veidošanas principus Latvijas valdības saskaņoja ar SVF prasībām, katra gada mērķus ierakstot īpašā Memorandā, kuru parakstīja SVF izpilddirektors, LB prezidents un Latvijas Ministru kabineta priekšsēdētājs (man šo memorandu kopijas ir mājās). Ar to arī izskaidrojams, kāpēc Saeimas un valdības lēmumi neatspoguļo pirmsvēlēšanu solījumus tautai, bet tiek slepus saskaņoti ar starptautiskām institūcijām. Vēl detalizētāka Latvijas politikas saskaņošana sākās pēc visu partiju koleģiāla lēmuma Latviju iekļaut Eiropas
Savienībā uz diskriminējošiem noteikumiem. Nu bija jāsaskaņojas ne tikai ar Vašingtonas, bet arī ar Briseles ierēdņiem un, protams, šādu saskaņojumu rezultāti allaž bijuši ārvalstu investoru, ne Latvijas interesēs.

 

Lai gan tas nav atspoguļots “Vašingtonas konsensa” 10 punktos, šī vienošanās paredz pievienošanos arī neskaitāmām citām globālām institūcijām un līgumiem: SVF, PB, PTO, Kioto protokols, autortiesību līgums u.c. Katra šāda institūcija vai līgums nozīmē saistības, noteikumu ievērošanu, iemaksas, atskaites, slepenus darījumus, kontroli, parādus, atkarību. Tam nav nekādas saistības ar demokrātiju vai Latvijas pilsoņu interesēm, jo ne jau Latvijas politiķi nosaka šo institūciju prioritātes. Politiķi šajā dalībā saskata vien iespēju iekļūt “globālajā elitē” un gūt kādu personīgu labumu no Latvijas interešu iztirgošanas.

 

 

 

Reformas, reformas, reformas

 

Mūsdienu Latvijā nekas nav veidots, rēķinoties ar mūsu vajadzībām, mūsu plāniem, mūsu interesēm un ar mūsu speciālistu smadzenēm. Cik vien atceramies, nemitīgi bijušas kādas ārvalstu aģentūru ievestas reformas. Piemēram, es pats biju liecinieks, kā veselības aprūpes sistēmas reformu projektu pēc priekšā likta parauga sarakstīja bars ārvalstu studentu (PB projekta ietvaros), un pēc tam šī koncepcija tika pārtulkota birokrātizētā latviešu valodas žargonā. Reformas tika veiktas ar aprēķinu, lai šo nozari komercializētu un padarītu par peļņas avotu ārvalstu korporācijām, piemēram, zāļu un medicīnas tehnoloģiju firmām. Latvijas valsts par šo reformu ārvalstu “speciālistiem” samaksāja milzīgu naudu, un nu mums ir viena no dārgākajām un neefektīvākajām veselības aprūpes sistēmām pasaulē. Līdzīgi tika “reformēta” arī izglītības sistēma, sociālā joma, zinātne, visa valsts pārvalde, atsevišķas tautsaimniecības jomas un nozares, piemēram, cukura ražošanas nozare un zvejniecība. Bet nu vēl tiek bīdīts politiskais pajoliņš, Sorosa marionete V. Zatlers, kam galvā sakāpusi 28. maija slava, ar savu “reformu partiju”.

 

Ja valsts atsakās no savu nozaru attīstības un atbalstīšanas, bet ieslēdz zaļo gaismu ārvalstu finanšu interesēm, tad ir tikai likumsakarīgi, ka valsts nonāk ne tikai ārējā atkarībā, bet arī tiek burtiski nopirkta. Tāpēc nav jābrīnās, ja gandrīz visa tirdzniecība, banku sektors, apdrošināšana jau sen pieder anonīmiem ārvalstu akcionāriem, tiek masveidīgi izpirkta zeme, dabas bagātības un meži. Nonācis tik tālu, ka faktiski vienīgais veids, kā turpināt kādu saimniecisku aktivitāti, ir pārdoties ārzemniekiem, iesaistīties kādā ārvalstnieku projektā vai piesaistīt ārvalstu fondus un pildīt šo fondu savtīgos noteikumus. Precīzu datu nav, bet tiek lēsts, ka ārzemniekiem jau pieder vairāk nekā 70% Latvijas resursu. Kam pieder resursi, tie arī nosaka, kā šie resursi tiks izmantoti, kā arī gūst no šiem resursiem peļņu.

 

Rietumu biznesa praksē pagājušā gadsimta beigās tika izgudrots mehānisms, kā maksimizēt korporāciju peļņu. Šo koncepciju nosauca par “akcionāru vērtības maksimizēšanu” (Shareholders Value Maximization). Anglosakšu zemēs korporācijas teorētiski pieder akciju īpašniekiem, kuri šīs akcijas brīvi pērk un pārdod biržās, t.i., spekulē, lai gūtu peļņu. Tāpēc akcionāru sastāvs nemitīgi mainās. Faktiski korporācijas pārvalda nevis to īpašnieki, bet darbā pieņemts izpilddirektors vai pārvaldnieks, kurš veido savu komandu un birokrātisko aparātu. Akcionāru vērtības maksimizēšana nozīmē, ka izpilddirektora, viņa komandas vai valdes alga un prēmijas atkarīgas no peļņas, ko saņem akcionāri vai no korporācijas akciju kapitalizācijas biržā. Bet mainīgie akcionāri savukārt ir ieinteresēti ātrā un maksimālā peļņā. Viņus neinteresē konkrētā uzņēmuma nākotne ilgā perspektīvā, bet tikai tas, cik lielas dividendes vai summu no akciju pārdošanas viņi var saņemt jau tagad, lai pēc tam to varētu ieguldīt varbūt pavisam citā uzņēmumā vai spekulatīvos vērtspapīros.

 

Ko tas nozīmē uzņēmumam? Lai gādātu maksimālu un ātru peļņu akcionāriem, jāsamazina izdevumi, piemēram, jāsamazina strādnieku algas, jāsamazina strādnieku skaits, jāizmanto nekvalitatīvas izejvielas vai surogāts, nav jāiegulda uzņēmuma attīstībā, pētniecības darbos un infrastruktūrā, jāliedz darbiniekiem sociālās garantijas, jāatbrīvojas no arodbiedrībām, kas varētu cīnīties par darbinieku interesēm, jāiesaistās finanšu mahinācijās, jāizvairās no nodokļiem (reģistrējoties vai atsevišķas operācijas reģistrējot ofšoros) vai arī uzņēmums vispār jāpārceļ uz citu valsti, kur lētāks darbaspēks, zemāki nodokļi, zemāki sociālie un vides standarti.

 

Shareholders Value Maximization tagad ir oficiālā biznesa prakse Rietumos, lai arī tā bieži vien noved pie korporāciju bankrota, kā tas nesen notika ar trijām ASV automobiļu ražošanas korporācijām. Liela kādreizējo korporāciju daļa vispār atteikusies no ražošanas, bet nodarbojas ar subkontraktoru līgšanu un finanšu mahinācijām. Piemēram, kādreiz tik vareno ASV korporāciju General Electric Latvijā mēs pazīstam kā GE Money banku. Kad Latvijas politiķi par savas politikas stūrakmeni pasludinājuši ārvalstu investoru piesaisti, tad mums jāzina, ka runa ir tieši par tādiem laupītājiem un spekulantiem, kam interesē tikai maksimāla īstermiņa peļņa.

 

Latvijā ļoti reti iegājuši tādi investori, kas no nulles radījuši kādu ražotni, kurā par cilvēka cienīgām algām nodarbina vietējos strādniekus. Ja arī bijuši, tad ātri vien aizvākušies prom, jo Latvijā radītā vide nav labvēlīga ražošanai, bet tikai spekulācijām. Tāpēc lielākā investoru daļa ieinteresēta tikai lēti sagrābt kaut ko gatavu vai resursus, lai pēc tam tos izlaupītu, kapitālu savāktu savos ofšor kontos un pazustu tālēs zilās. Tieši šis kontingents, pateicoties “Vašingtonas konsensa” noteikumiem, ir galvenie Latvijas politiķu klienti.

 

Tagad, kad Latvija likumsakarīgi iegrābusies lielos parādos, Dobrovska valdība ir nobriedusi spert nākamo likumsakarīgo soli: izpārdot ārvalstu laupītājkorporācijām visu, kas vēl palicis mūsu sabiedrības pārziņā: sakaru uzņēmumus, Latvenergo, Latvijas Dzelzceļu, Latvijas mežus, ostas, namu pārvaldes, ceļus, komunālos uzņēmumus, zemi, dabīgo izrakteņu vietnes, ūdeņus, kultūrceltnes, pārējos pašvaldību objektus.

 

Novēršot uzmanību ar skaļu kampaņu pret vietējiem “oligarhiem”, Dombrovska valdība gatavo visas Latvijas izpārdošanu starptautiskajiem oligarhiem. Lai arī cik izpatīkošas un mazspējīgas bijušas opozīcijas partijas un “Vienotības” valdības partnere ZZS, acīmredzot, tās tomēr nebija gatavas pilnīgi pievienoties Dombrovska ekstrēmistiskajam plānam. Tāpēc, lai šīs partijas iebaidītu, noliktu pie vietas vai vispār izspiestu no politiskā teātra skatuves, bija nepieciešama “Maijpuķīšu revolūcija”.

 

To pateicis, vēlos uzsvērt, ka man nav īpašu ilūziju par opozīcijas partijām vai ZZS. Kā tūlīt pēc ievēlēšanas izteicās jaunais prezidents Andris Bērziņš, mierinādams savus oponentus, – “mēs visi ejam vienā virzienā”. Labāk pateikt nevarēja. Tas nozīmē, ka arī opozīcija nav padomājusi par citu politiku un būtībā ir gatava sekot Dombrovska plānam, taču ne jau tik strauji, atklāti un brutāli. Opozīcija grib neiespējamo – gan Latviju izpārdot, gan pēc tautas draugiem izskatīties. Tā piekrīt, ka sunim aste noteikti jānocērt, tikai grib to cirst pa nelieliem gabaliņiem.

 

Latvieši ir pārdzīvojuši dažādus laikus, un vienmēr, kad vien pastāvošā sistēma bijusi daudz maz jēdzīga, izrādījuši apbrīnojamas spējas. Vienalga, vai tā bija brīvlaišana pēc dzimtbūšanas atcelšanas, revolūcijas, kari, sabiedriskās iekārtas maiņa, izsūtīšana uz Sibīriju, bēgšana uz Rietumiem vai piespiedu kolektivizācija, latvieši allaž spējuši piemēroties, izrādīt fantastisku sīkstumu, dzīvotgribu, atjautību un arī sekmes. Vēsturē zināmi tikai divi periodi, kuros latvieši nīkuši un izmiruši: vācu muižniecības zelta laiki no Ziemeļu kara līdz XIX gadsimta pirmajai pusei un – “brīvā tirgus” sistēmas triumfs, ko mēģinām pārdzīvot tagad.

 

Tā ir milzīga traģēdija, ka tieši šajos 20 gados, kad Latvija ir juridiski neatkarīga valsts, mūsu tautā nav organizējušies veselīgi spēki, kas spētu un gribētu sabiedrību mobilizēt savas valsts attīstībai labvēlīgas politikas īstenošanai. Kāda varētu būt šī politika, mēģināšu ieskicēt raksta otrajā daļā.

Jānis Kučinskis

 

 

 

 

 

 

Advertisements
Posted in: buržuazija