Globālā oligarhija gatavo masu badu

Posted on July 15, 2011

1


Nu jau ir vairāk nekā skaidrs, ka globālā oligarhija nevēlas pieļaut finanšu krīzes pārvarēšanu, bet ir nolēmusi šo krīzi padziļināt vēl vairāk un to izmantot saviem antihumāniem mērķiem. Bankas, ofšoros izvietotie hedžfondi un citas spekulantu hiēnas un haizivis tiek glābtas uz nodokļu maksātāju rēķina, valstīm uzņemoties bankrotējušo banku saistības.

Iedzīvotāji tiek pakļauti aizvien radikālākiem finanšu un sociāliem žņaugiem, bet izglābtās banku iestādes kļuvušas vēl lielākas un ietekmīgākas, par sviestmaizes cenu aprijot veselīgus uzņēmumus, reālo ekonomiku un pasaules valstu dabas resursus. Vecās sistēmas glābšanai paredzētie līdzekļi tiek izmantoti jaunu spekulācijas burbuļu uzpūšanai, resursu un it sevišķi pārtikas produktu cenu uzskrūvēšanai, ko arī mēs ik dienas izjūtam uz savas ādas. Pasaulē jau bijis gadījums, kad „brīvā tirgus” vārdā noorganizēts masu bads – tas bija „kartupeļu bads” Īrijā, kurā mira vairāk nekā miljons īru. Šajā rakstā izsekosim, kā šī laupīšanas sistēma veidojusies un ko tā var nest cilvēcei, ja mēs šīs tendences neapturēsim vai pret tām nenodrošināsimies.

Pārtikas rezervju likvidēšana

Tas ir XXI gadsimta paradokss: lai arī mūsu planētas resursi ir pietiekami daudzkārt lielāka cilvēku skaita pabarošanai, arvien vairāk cilvēku pasaulē jau tagad cieš no hroniska bada, – 2 līdz 3 miljardi cilvēku iztiek ar mazāk nekā vienu eiro dienā. Lai gan nav notikusi liela dabas katastrofa, nedz arī pēkšņi pieaudzis cilvēku skaits, pārtikas cenas pieaug kosmiskā ātrumā un aizvien biežāk dzirdam brīdinājumus par gaidāmo masu badu. Par šādu paradoksu parūpējušies konkrēti spēki un interešu grupas, kuru mērķis ir mākslīgi vairot trūkumu un badu, kā arī samazināt iedzīvotāju skaitu.

Iespēja neatkarīgi no piedāvājuma un pieprasījuma manipulēt pārtikas pamatproduktu cenas globālā mērogā ir samērā jauna parādība, kas tika mērķtiecīgi sagatavota. Līdz 1970. gadu “labības krīzei” pasaulē nebija vienotas cenas par graudiem un citiem produktiem. Graudu cena katrā vietā tika noteiktas lokāli, izejot no pieprasījuma un piedāvājuma, kā arī katrā valstī pastāvošās sociālās politikas, kas varēja izpausties arī kā pārtikas subsidēšana. Lai nodrošinātos pret sausumu vai citām dabas stihijām, kas izraisīja neražu, jau kopš senās Šumeru civilizācijas laikiem (2000 gadus pirms mūsu ēras) katra civilizācija uzkrāja īpašas graudu rezerves, kurās graudi savu vērtību saglabāja 7 gadus vai pat ilgāk. Tā tas turpinājās līdz mūsdienām. Pat Latvijai pēc neatkarības atgūšanas bija pārtikas un citu pirmās nepieciešamības preču rezerves, par kurām rūpējās valsts.

Šādas kārtības izjaukšana sākās jau pēc II pasaules kara, kad Vašingtonā tika parakstīts GATT nolīgums, kura mērķis bija liberalizēt tirdzniecību starp industriāli attīstītām valstīm, it īpaši ASV un Eiropas Kopienu. Eiropieši un jo īpaši Francija uzstāja, lai šajās sarunās netiktu skarta lauksaimniecība – joma, kurā Eiropas Kopienai bija sava iekšējā politika.

Kārtība sāka mainīties 1980. gados – līdz ar M. Tečeres un R. Reigana “revolūciju”, kuras pamatā bija brīvā tirgus ekstrēmista un monetārista Miltona Frīdmana idejas. Kopš tā laika soli pa solim tika noārdīta tā barjeru un noteikumu sistēma, kas līdz tam bija nodrošinājusi 30 gadu nepārtrauktas bez-krīžu attīstības periodu. Pēdējās barjeras abpusēji izdevīgai starpvalstu sadarbībai krita līdz ar Austrumu bloka sabrukumu, kad tečerisma principi un „Vašingtonas konsensa” noteikumi tika iedzīvināti arī bijušā sociālistiskā bloka teritorijās.

1993. gadā ES piekāpās GATT sarunu Urugvajas raundā, kas paredzēja būtiski samazināt nacionālo lauksaimniecības tirgu aizsardzību, kā arī likvidēt nacionālo valstu valdību atbildību par stratēģiskajām labības rezervēm. GATT līguma organizācija tika nosaukta par Pasaules Tirdzniecības organizāciju (PTO), kuras ierēdņi tika pilnvaroti pārraudzīt līguma ievērošanu un uzspiest sankcijas valstīm, kuras šo līgumu pārkāps. Līdzīgi kā SVF un PB gadījumos, arī PTO lēmumos noteicošā bija ASV griba un intereses. Nelielu valstu un Trešās pasaules valstu intereses PTO netiek ņemtas vērā.

Kopš tā laika labības rezervju pārvaldīšana tika uzticēta “brīvā tirgus” spēkiem, bet faktiski milzīgām agro-korporācijām un karteļiem, starp kuriem dominē ASV pārtikas industrijas giganti, kā  ADM (Archer Daniels Midland),Continental GrainBunge un Cargill. Tie tad arī kļuva par lielākajiem GATT sarunu uzvarētājiem un labuma guvējiem, bet labības tirgus tika pakļauts vēl nebijušām tirgus manipulācijām un spekulācijām.

Par to nenākas brīnīties, jo Urugvajas sarunu raundā pieņemtās vienošanās lauksaimniecības nodaļu sagatavoja tieši bijušais Cargill izpilddirektors Dans Amštuts (Dan Amstutz). Globālo lauksaimniecības reformu sagatavošanā piedalījās arī M. Frīdmana kolēģis un Deivida Rokfellera vadītās Trīspusējās komisijas (Trilateral Commission) ziņojuma par tirgus orientētām lauksaimniecības reformām līdzautors D. Geils Džonsons. Tieši Rokfellera grupu un tās smadzeņu centrus var uzskatīt par patiesajiem “reformas” arhitektiem.

Līdz 2000. gadam tika likvidētas visas nacionālās labības rezerves, izņemot tās, kuras saglabājusi Ķīna un Indija.

Volstrītas haizivju iesaistīšanās

Nākamais solis pārtikas nolaupīšanā pasaulei bija ar lauksaimniecības precēm saistīto vērtspapīru (derivātu, nākotnes kontraktu, opciju, svopu u.c.) spekulāciju deregulācija, kas pavēra ceļu nekontrolētām spekulatīvām tirgus manipulācijām.

Reformas biržām 1999. – 2000. gados prezidenta Klintona administrācijas laikā sagatavoja arī patlaban Obamas administrācijā ļoti ietekmīgie banku lobija sūtņi Tims Gaitners un Lerijs Sammers (Tim Geithner and Larry Summers) un apstiprināja Preču Nākotnes kontraktu tirdzniecības komisija (Commodity Futures Trading Commission jeb CFTC). Faktiski jebkādi noteikumi, kuri līdz tam regulēja vērtspapīru tirdzniecību, piemēram, Čikāgas Tirdzniecības palātā (Chicago Board of Trade) vai NYMEX, tika atcelti.

Patlaban pārtikas tirdzniecībā tiek brīvi izmantoti tie paši finanšu instrumenti, ar kuriem vēl nesen tika uzpūsts un sagrauts nekustamo īpašumu tirgus, un pārtikas cenas mūsu veikalos nav atkarīgas no mūsu lauksaimnieku devuma, bet gan no spekulantu orģijām kaut kur Čikāgā, Ņujorkā vai viņu oršor filiālēs. Taču par šiem oligarhiem mūsu bijušais prezidents, Māra Zālīte un pārējie sorosisti klusē, kā ūdeni mutē ieņēmuši. Jo viens no ietekmīgākajiem globālajiem ofšor mahinatoriem, kas parazitē uz visas pasaules rēķina, ir viņu aizbildnis, maizes tēvs un hedžfondu operētājs Džordžs Soross. Soross finansiāli atbalsta arī dažādas radikālas spiediena grupas, kas ietekmē politiku ne tikai mazajā Latvijā, bet arī lielajā ASV un citur pasaulē.

Kas kontrolē pārtiku un enerģiju, tas kontrolē arī cilvēkus un tautas

ASV megabankas šīm laupīšanas orģijām gatavojās jau sen. Piemēram,Goldman Sachs banka jau 1991. gadā ieviesa tā saucamo Goldman Sachsindeksu (GSCI), kas kļuva kā globāls standarts derivātu spekulācijām, ieskaitot spekulācijām ar pārtiku un naftas produktiem. Tas Ņujorkas finanšu centru Volstrītu pārvērta par „vienas pieturas” kazino aģentūru, caur kuru vienlaikus var ietekmēt 24 preču un izejvielu cenas pasaules tirgū, kā arī nosmelt krējumu no šīm operācijām. GSCI baņķieriem, hedžfondu menedžeriem un citiem ēnu darboņiem tas ļāva slēgt nākotnes darījumus par precēm, kuras viņiem pašiem reāli nebija jāpiegādā. Nauda plūda tikai no datora taustiņu spaidīšanas moderni iekārtotos spekulantu birojos, kādus varam redzēt, piemēram, ASV filmā “Wall Street”.

Pārtikas cenas sāka manipulēt kazino līdzīgas iestādes – no Volstrītas līdz Londonas Sitijai un tālāk, kuras tirgojās ar nākotnes kontraktiem, opcijām un citiem derivātiem, kā arī slēdza derības Čikāgas, Mineapolisas vai Kanzasas biržās, un kuru vienīgais arbitrāžas likums ir pirkt lēti un pārdot dārgi. Ja kādreiz nākotnes kontrakti un dažādas apdrošināšanas shēmas fermeriem reāli kalpoja kā nodrošinājums pret sliktu ražu un citiem objektīviem riskiem, tad tagad cenas vairāk atkarīgas no baumām un “tirgus taisītāju” mahinācijām, nekā no realitātes.

GSCI strukturēts tā, ka investori var nopirkt tikai kontraktu. Tādējādi neviens nevar slēgt derības uz cenu samazināšanos, bet tikai uz pieaugumu. Šāds mehānisms nodrošina, ka pārtikas cenas nekrīt arī tad, ja pasaulē padevusies bagātīga raža. Līdz ar to arvien vairāk investoru tiek ievilināti augsta riska spekulāciju virpulī, kas baņķieriem ļauj spēlēt ar citu cilvēku naudu, peļņu pievācot sev, bet zaudējumus atstājot saviem klientiem un – tirgus sabrukuma gadījumā – nodokļu maksātājiem. Drīzi vien savus indeksus iedibināja arī citas lielākās bankas un finanšu iestādījumi: BarclaysDeutsche BankPimcoJP Morgan Chase, AIG, Bear StearnsLehman Brothers u.c. Tā tika iedibināts sociālisms baņķieriem, bet brīvais tirgus – pārējiem cilvēkiem.

Pateicoties tirgus deregulācijai, pārtikas spekulāciju tirgū tika ieguldīts tādu institūciju kapitāls, kurām tradicionāli nav nekādas saistības ar pārtikas ražošanu, piemēram, hedžfondi, pensiju fondi, investīciju bankas. Tā kā atcelts arī Glāsa Stīgela likums, kurš atdalīja un regulēja komercbanku, investīciju banku un apdrošināšanas sabiedrību funkcijas, kļuvis iespējams arī tāds ārprāts, kad bankas aplaupa savus klientus, pensiju fondu pārvaldītāji iegulda naudu augsta riska toksiskos vērtspapīros, kuriem kredītreitinga aģentūra par samaksu piešķīrusi AAA vērtējumu u.tml.

Pēc dot.com spekulāciju burbuļa sabrukšanas 2000. gadā finanšu tirgus spēlmaņi meklēja alternatīvas: reālas preces un resursus, kā arī augsta riska derivātus, kas emitēti, balstoties uz šo preču un resursu groziem. Investīcijas dažādu indeksu fondos, no kuriem lielākais ir GSCI, pieauga no 13 miljardiem dolāru 2003. gadā līdz 317 miljardiem 2008. gadā, kad tika uzpūsts naftas un pārtikas produktu spekulāciju burbulis. Kopš 2008. gada, lai gan bija dažas svārstības, investoru fondi turpināja ieplūst preču spekulāciju tirgū, uzturot augstas un augošas cenas.

No 2005. līdz 2008. gadam pārtikas cenas pasaulē tika uzskrūvētas par 80% un turpināja augt. No 2010. gada maija līdz 2011. gada maijam kviešu cena pieauga jau par 85%. Pēc ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas datiem, kopš 2004. gada pārtikas cenas pasaulē uzskrūvētas par 240%. Īpaši liels investīciju pieplūdums preču tirgū sākās pēc nekustamo īpašumu tirgus sabrukuma 2007. gadā, kad pasauli pārņēma arī pirmie bada dumpji. Pārtiku importējošās valstis nu bija spiestas pārtikas importam tērēt vidēji par 30% vairāk, kas veidoja 1,3 triljonus dolāru papildus izdevumu! Pārtikas cenu straujš pieaugums bija arī viens no galvenajiem iemesliem krāsainajām revolūcijām Ziemeļāfrikā un Vidējos austrumos.

Agrobizness, līdzās ieroču eksportam, izveidojies par ASV stratēģisko sektoru, kuram Vašingtona velta īpašu uzmanību un rūpes. Starptautiskais pārtikas tirgus, kas vēl pirms 30 gadiem bija pavisam niecīgs, nu ir izaudzis līdz gigantiskiem apmēriem un tajā dominē jau nosauktie ASV pārtikas karteļi. Ja vēl nesen pasaulē bija daudz pašpietiekamu valstu, tad tagad SVF, PB un PTO politikas iespaidā gandrīz visas valstis, tai skaitā Latvija, pārvērstas par pārtikas importētājām. Piemēram, parādos iedzītām valstīm SVF liek audzēt eksportam piemērotas monokultūras, bet pārējo pārtiku importēt. Importētā pārtika parasti ir neveselīga vai pat indīga: konservantiem, hormoniem un antibiotikām piesūcināti subprodukti, kuri var gadiem stāvēt lielveikalu plauktos un nebojāties. Aizvien biežāk pārtikas produktu producēšanā tiek izmantotas Tyson FoodsSmithfieldCargill vai Nestle tehnoloģijas, un peļņa šiem uzņēmumiem daudz svarīgāka par klientu veselību un labklājību. Bez tam šie giganti cilvēkiem uzspiež ģenētiski modificētus produktus, kuru iespaids uz cilvēku veselību netiek pētīts vai arī esošie pētījumi tiek apkaroti (palasiet Viljama Engdāla grāmatu „Seeds of Destruction”). Lēts agrobiznesa imports, kurš parasti netiek aplikts ar nodokļiem, jo operē no ofšor zonām, izspiež no tirgus vietējos ražotājus, kuru dabiskie produkti, it sevišķi valstīs ar nabadzīgiem iedzīvotājiem, cenu ziņā ir konkurēt nespējīgi. Tieši tādā veidā tiek izspiesti no aprites arī Latvijas ražotāji.

Pēc Buša administrācijas apstiprinātajiem likumiem, 2008. gadā ap 35% aramzemes
ASV tika apstādīta ar kultūrām biodegvielas ražošanai, 2011. gadā šīs platības sasniegušas jau 40% no aramzemes. Tādējādi radīti priekšnoteikumi tam, ka pat neliels tirgus satricinājums var izraisīt masīvu spekulatīvā burbuļa uzpūšanos starptautiskajā labības tirgū, kas var nozīmēt pārtikas cenu vairākkārtēju pieaugumu līdz līmenim, kad liela cilvēku daļa vairs nespēj maksāt.

Harvardas projekts un globālais agrobizness

Mūs arvien baida ar ideoloģizētām klišejām, piemēram, Rietumus saucot par „brīvo pasauli”, bet bijušo PSRS – par totalitāru „Ļaunuma impēriju” vai „Gulaga arhipelāgu”. Es pats arī vēl nesen šīm klišejām ticēju un jutu līdzi Rietumiem. Taču, vērojot Latvijā notiekošos procesus, vācot materiālus grāmatām un rakstiem, esmu secinājis, ka gan Rietumos, gan Austrumos daudzi procesi ritējuši apbrīnojami līdzīgi un paralēli.

Mūs arvien vēl šausmina ar Staļina kolektivizāciju un cilvēku deportācijām, bet kaut kas līdzīgs, tikai krietni efektīvāk noticis arī „brīvās pasaules” citadelē ASV.

Brīvus Amerikas fermerus mēs varam vērot tikai vecās kovboju vai romantiskās filmās. Vēl pirms kara lauksaimniecību Amerikā sauca par agrokultūru (agriculture), un šai nozarē patiešām dominēja privāti fermeri. Taču kopš tā laika miljoniem fermeru ir izputināti, nodzīti no zemes, izklīduši lielpilsētu džungļos vai pieteikušies par profesionāliem kara algotņiem nebeidzamajos ASV karos. Un lauksaimniecību ASV tagad sauc par agrobiznesu (agribusiness), kuru kontrolē dažas gigantiskas korporācijas.

Staļins par tādu centralizāciju, kolektivizāciju un vergu darbu (nelegālo imigrantu darbs ASV) varēja tikai pasapņot. Tas pats par deportācijām. Saskatiet paši, cik cilvēku no Latvijas deportēja Staļina laikā un cik cilvēku no Latvijas deportēts tagad, izmantojot „brīvā tirgus” stimulus? Turklāt tik labi deportēts, ka aizbraucējiem visai niecīgas iespējas jelkad atgriezties uz pastāvīgu dzīvi Dzimtenē, jo te iepriekš minēto iemeslu dēļ nav darba un iespēju attīstīties.

ASV Zemkopības ministra vietnieks Aizenhauera administrācijā Džons Deiviss (John H. Davis) 1955. gadā Rokfellera fonda uzdevumā ieradās Harvardas Biznesa skolā, kur kopā ar profesoru Reju Goldbergu (Ray Goldberg) un krievu izcelsmes ekonomistu Vasiliju Ļeontjevu sāka strādāt pie maz reklamēta projekta. Ļeontjevs jau bija sācis strādāt ASV valdības uzdevumā, izveidojot ekonomikas dinamiskās analīzes metodi, kuru līdz šai dienai dēvē par „input-output” analīzi. Ļeontjevs sadarbojās ne vien ar ASV Darba departamentu, bet arī ar CIP priekšteci – Stratēģisko dienestu biroju (Office of Strategic Services). Jau 1956. gadā Deiviss zinātniskā ziņojumā rakstīja: „Vienīgais veids, kā uz visiem laikiem atrisināt tā saucamo fermu problēmu un atbrīvoties no apgrūtinošām valdības programmām, ir virzoties no agrokultūras uz agrobiznesu.”

1948. gadā Ļeontjevs saņēma Rokfellera fonda grantu 100 000 dolāru apmērā „Harvardas pētniecības projekta par Amerikas ekonomikas struktūru” iesākšanai. Projektam pievienojās arī ASV Gaisa karaspēka speciālisti ar savām iestrādēm tranzistoru, elektronisko kompjūteru un lineārās programmēšanas jomās. Ar savu finansējumu projektam pieslēdzās arī ietekmīgais Forda fonds. Harvardas projekta mērķis bija revolucionizēt vispirms ASV, bet vēlāk visas pasaules lauksaimniecību. Minētais profesors Goldbergs agrobiznesa revolūciju un ģenētiski modificēta agrobiznesa attīstību novērtēja tā: „Tā pārmainījusi globālo ekonomiku un sabiedrību daudz dramatiskāk nekā jebkurš cits notikums cilvēces vēsturē.”

Amerikāņi 1970. gados bija jau piemirsuši par 1920. gados izcīnītajām cīņām pret trestiem, monopoliem un gigantiskiem, vertikāli integrētiem konglomerātiem. Agrobiznesa pamatideja bija vertikālās integrācijas atjaunošana Amerikas tautsaimniecībā, ekonomikas pakļaušana dažu monopolu jeb oligopolijas kontrolei. Šis process, kā arī desmitgadēs rūpīgi izstrādāto pārtikas drošības, veselības un patērētāju aizsardzības standartu demontāža sekmīgi notika prezidenta Kārtera administrācijas laikā 1970. gados. Vertikālās integrācijas process tika īstenots ar „ekonomiskās efektivitātes” un „mēroga ekonomikas” lozungiem. Valdības kontroli nomainīja maksimālā peļņā ieinteresētu biznesa lielkorporāciju kontrole. Un, protams, tas tika veikts arī brīvības vārdā – sludinot, ka valdība ar saviem likumiem, normām un regulējumiem ir pārāk dziļi iebridusi pilsoņu personīgajā dzīvē, tāpēc nepieciešama deregulācija. Deregulācija skāra ne tikai kvalitātes, veselības, drošības un sociālos standartus, bet arī no jebkādiem ierobežojumiem atbrīvoja Volstrītu. Nu varēja sākties pelnīšana, tikai pelnīja nevis tie, kas sēja un pļāva, bet tie, kas manipulēja ar citu cilvēku darba augļiem.

Ja velns grib kādu sodīt, tas vispirms upurim atņem veselo saprātu

Līdz 2007. gadam pārtikas derivāti bija jau pilnīgi deregulēti, ASV stratēģiskās pārtikas rezerves pilnīgi likvidētas, nu vien atlika radīt radikālu stimulu pārtikas cenu pamatīgai uzpūšanai. Šādu stimulu līdz ar pirmajiem globālā finanšu tirgus cunami šoka viļņiem oligarhiem deva varbūt visodiozākais ASV prezidents šīs valsts vēsturē – Džordžs Bušs jaunākais, uzrunā nācijai paziņojot, ka degvielas patēriņš ASV līdz 2010. gadam tiks samazināts par 20%, degvielu atšķaidot ar biodegvielu. Tika uzdoti divi galvenie iemesli šādai politikai: atkarības mazināšana no naftas importa un „siltumnīcas gāzu” izmešu samazināšana. Tas nekas, ka biodegviela ģenerē vēl bagātīgākus CO2izmešus, ka tik labi lielajam biznesam.

Buša plāns paredz bioetanola ražošanu līdz 2017. gadam kāpināt līdz 133 miljardiem litru gadā. Šim nolūkam tādi agro-giganti kā ADM saņems bagātīgas nodokļu maksātāju subsīdijas. Patlaban par vienu galonu (4,54 litriem) bioetanola tiek izmaksāta subsīdija 51 centa apmērā. Šajā gadā ap 40% aramzemes ASV apsēti ar kultūrām, kas paredzētas bioetanola ražošanai. Tātad par šo „inovāciju” nodokļu maksātāji tiek apdīrāti divkārši: dārgas subsīdijas korporācijām un dārga pārtika lielveikalos.

Lai neatpaliktu no „visgudrākā” ASV prezidenta, arī ES birokrāti Briselē, BP,Cargill, ADM un citu biodegvielas lobiju mudināti, pieņēma līdzīgu lēmumu, kas paredz līdz 2010. gadam sasniegt biodegvielas daļu degvielā – 10%. Lai gan tā pati Eiropas Komisija nesen bija apstiprinājusi ziņojumu par šādas pārejas uz subsidētu biodegvielu graujošajām sekām. Komisijas pētījumā bija konstatēts, ka biodegvielas īpatsvara palielināšana pāri 5,6% būtiski palielinās oglekļa emisijas daudzumu atmosfērā, kā arī nodarīs milzīgu kaitējumu videi (izraisot augsnes eroziju u.c.).

Izvēlētajiem 10% nav nekāda racionāla pamatojuma, skaitlis paķerts no gaisa vai izzīsts no pirksta. Neviens komisārs nespēj atbildēt, kāpēc tieši 10% un kur ņems aramzemes platības, lai šos 10% nodrošinātu (Eiropā nav tik plašu prēriju kā Amerikā)? Vai ierīkos plantācijas Āfrikā? Vai arī Eiropā ieviesīs Staļina vai Ļeontjeva parauga kolektivizāciju un centralizāciju?

Tādā, lūk, veidā, ar krāpšanu, pseidozinātniskām teorijām un administratīviem lēmumiem ir dzimusi jauna lielbiznesa nozare, kas pārtikas produktus pārstrādās subsidētā, toksiskā biodegvielā. Patlaban visvairāk biodegvielas (60% no pasaules devuma) ražo ASV, otrais lielākais ražotājs ir Brazīlija, bet trešajā vietā ar 6% ir Eiropas Savienība.

Kas ir tie spēki, kuri pasaules lielvalstīm liek izvēlēties pašnāvniecisku politiku? Kas bīda ASV un ES enerģijas un pārtikas politiku? Tie ir jau minētie naftas un pārtikas giganti: BP, ShellExxonMobilChevron, ADM, Cargill un vēl daži.

Taču tas vēl nav viss. Jau šajā gadā Vācijas valdība un vēl dažas ES valstis izteikušas apņēmību līdz 2020. gadam likvidēt savas kodolelektrostacijas, kuras līdz šim Eiropu apgādājušas ar lētu un ekoloģiski tīru enerģiju, kā arī uzturējušas Eiropas ražotāju konkurētspēju pasaulē.

Eiropas vides politikas institūts IEEP šā gada janvārī laidis klajā „Atjaunojamo enerģijas resursu darbības plānu”, kurā teikts, ka līdz 2020. gadam vairāk nekā puse no „atjaunojamās” enerģijas ES dalībvalstīm būs jāiegūst no biomasas, biošķidrumiem un biodegvielas. Tādējādi bioenerģijai jākļūst par galveno „atjaunojamās” enerģijas sektoru. Transporta sektoram līdz 2020. gadam bioenerģijas īpatsvars jākāpina līdz 90%!

Lai panāktu tik lielu bioenerģijas izmantošanas pieaugumu, šim nolūkam izmantotās aramzemes platība būs jāpalielina par 4,1 līdz 6,9 miljoniem hektāru. Tajā pašā IEEP ziņojumā uzsvērts, ka šāda biodegvielas izmantošana COizmešu daudzumu palielinās par daudzumu, ko radītu 26 miljoni papildus transporta līdzekļu uz Eiropas ceļiem.

Pārtikas oligarhiem varētu palīdzēt arī saule

Šķiet ticami, ka visi šie iepriekš aprakstītie pasākumi, kas apdraud pasaules pārtikas drošību, laika ziņā sakritīs ar saules aktivitātes krituma periodu.

Pavisam nesen Amerikas Astronomu biedrības Saules fizikas nodaļas, Nacionālās Saules observatorijas un ASV Gaisa karaspēka pētniecības laboratorijas zinātnieki savā gadskārtējā sanāksmē analizēja pētījumu rezultātus saistībā ar saules uzliesmojumu aktivitāti, no kuras lielākoties atkarīgs Zemes klimats. Novērots, ka Saules uzliesmojumi notiek regulāros 11 vai 22 gadus garos periodiskos ciklos. Saules aktivitātes pētījumi ar lielu varbūtību norāda uz iespēju, ka pašlaik esam pazeminātas saules aktivitātes cikla sākumā, kas varētu turpināties 10 gadus vai ilgāk.

Samazināta saules plankumu (vai punktu) aktivitāte nozīmē, ka šai pazeminātas aktivitātes periodā mazināsies okeānu ūdens iztvaikošana un līdz ar to arī nokrišņu daudzums. Tas var nozīmēt sausuma periodu, kādi pasaulē novēroti visā dokumentētās vēstures garumā. Tieši gatavojoties šādiem sausuma periodiem, tautas un civilizācijas allaž uzkrājušas stratēģiskās labības rezerves. Bet nu varbūt pirmo reizi vēsturē šādu rezervju nav.

Sausums var nozīmēt arī auglīgās augsnes virskārtas aizpūšanu ar vēju, kā tas 1930. gados, Lielās depresijas laikā, notika auglīgajos ASV Vidējo rietumu apvidos un citās valstīs.

Rakstā izmantots Vācijā dzīvojošā Viljama Engdāla pētījums „Getting used to Life without Food: Wall Street, BP, bio-ethanol and the death of millions”.

Janis Kučinskis

Advertisements
Posted in: buržuazija