Sergejs Ancupovs: Naudu ber caurā spainī. Eiropas sistēmiskā kļūda

Posted on July 11, 2011

0


Par Grieķijas problēmām jau ir rakstīts daudz, bet tuvākā nākotnē par tām tiks rakstīts vēl vairāk. Diemžēl vairumā gadījumu mēs saņemam propagandas produktu, nevis informāciju.

Piemēram: grieķi ir Eiropas murgs, viņi ir jau saņēmuši simts miljardus, bet strādāt nevēlas, dzīvo pāri līdzekļiem un neļauj “konsolidēt” savu budžetu. Vai, gluži otrādi, tiek runāts, ka grieķi ir malači, viņi protestē, kamēr mēs, muļķi, klusējam. Jā, ar to mēs atšķiramies, mēs neprotestējam, neizejam ielās. Taču ir procesi, kas Latvijā un Grieķijā norisinās līdzīgi. Turklāt daļa no tiem rada sistēmiskas problēmas. Kopumā to varētu dēvēt par caurā spaiņa sindromu.

 

Sāksim ar banalitātēm. Valsts, tieši tāpat kā cilvēks, var tikt pie naudas dažādos veidos – nopelnot, aizņemoties utt. Lai nopelnītu, ir nepieciešams kaut ko saražot un pārdot. Turklāt citiem ir jāvēlas nopirkt šo “kaut ko”. Parasti to dēvē par konkurētspējīgu eksporta produktu. Starp citu, ekonomikas ministram Artim Kamparam, kuru patlaban kritizē teju vai ikkatrs viņa pieminētājs, šajā ziņā ir taisnība. Eksports ir vajadzīgs un svarīgs, tam ir jāpārsniedz importa apjomi. Savukārt taisnības nav viņa apgalvojumos, ka eksports jau esot glābis Latviju. Jo 2010. gadā eksporta un importa bilance bija ne tikai negatīva, bet arī milzīga – 1,2 miljardi latu mīnusā. Tā ir ceturtā daļa no valsts budžeta. Tāpēc cilvēkam ir jālūkojas uz pasauli caur ļoti rožainām brillēm, lai spētu saskatīt tēvzemes glābšanu mūsu ārējās tirdzniecības bilancē.

  

Tātad, otrs reālākais variants – naudu aizņemties. Šo ceļu iet Latvija. Arī Grieķija. Ko tas nozīmē? Vai tas nozīmē, ka varbūt vispār nemaz nevajag censties pelnīt, bet tikai konsolidēt budžetu – un viss būs kārtībā? Nē. Nauda tik un tā būs jāpelna kaut vai tāpēc, lai to atdotu. Tātad bez pirmā varianta, bez eksportējamā “kaut kā”, mums neiztikt. Jebkurā gadījumā nāksies pelnīt, taču kur ir atšķirība? Tikai vienā – kad un cik. Jo otrajā variantā pelnīt varēs vēlāk, toties nāksies censties pelņu pavairot, jo nauda būs vajadzīga ne tikai pašu ikdienas izdevumiem, bet arī aizņemtās naudas pamatsummas un nolīgto procentu atmaksai. Vairumam Latvijas iedzīvotāju tas ir zināms, jo, pateicoties kredītu bumam, ir gūta konkrētas pratiskas zināšanas.

 

Kādam nolūkam ir jāizmanto iespēja sākt pelnīt kaut kad vēlāk? Tikai tam, lai veidotu un nostiprinātu pelnīšanas sistēmu. Tas nozīmē īstenot “strukturālās reformas”, par kurām ekspertu vidū valda diezgan liela vienprātība: tās tiek veiktas nepietiekami vai vispār netiek veiktas. Sistēma naudu nepelna, tikai to aprij. Ja mēs iepērkam ārzemēs vairāk, nekā tur pārdodam, tad rezultātā nauda aizpeld no valsts un tas atkal nepietiks. Lūk, tāds nu ir caurā spaiņa sindroms. Lej tajā ūdeni, cik gribi, tik un tā pilnu nedabūsi. Jūs varat samierināties ar zemāku ūdens līmeni spainī, kaut vai līdz spaiņa pusei – cenšoties samazināt savus izdevumus, taču tas nelīdzēs. Ūdens tik un tā iztecēs. Viss, ko jutīsieties ieguvis, būs ietaupījuma ilūzija, darbības imitācija. Diemžēl tieši ar to mūsu valdība arī nodarbojas.

 

Atgādināšu, ka SVF dokumentos, ko parakstīja premjers Valdis Dombrovskis, paveras pavisam cita aina. Reformu rezultātā 2010. gadā Latvijai tika plānota pozitīva ārējās tirdzniecības bilance, eksporta pārsvaram pār importu pārsniedzot apmēram 5 procentus no iekšzemes kopprodukta. Patiesībā importa pārsvars sasniedza 9 procentus no IKP. Ekonomiskie procesi valstī attīstās pilnīgi pretēji tiem plāniem, kurus loloja SVF un Dombrovska valdība. Ne tikai pretēji, bet divreiz lielākā apjomā – gribējam iet pa labi un soļos, sanāca pa kreisu un skriešus. Stāvokli pasliktina tas, ka Latviju jau vairākus gadus pārvaldošo ekonomistu aprēķinos bija plānota deflācija jeb cenu kritums, bet patiesībā sākās inflācija – cenu kāpums. Turklāt valdība nolēma ar savu “taupības” politiku veicināt inflāciju – palielinot nodokļus, ieviešot gāzes akcīzi, sadārdzinot elektrības tarifus utt.

 

Turklāt valstis ar negatīvu eksporta un importa bilanci, saņemot palīdzību, tikai palielina savus parādus, palielina savu atkarību no ārējiem spēkiem, jo darbojās caurā spaiņa sindroms. Mums iedeva naudu, bet tā atkal aiztek uz valstīm, no kurām mēs importējam preces. Jo tālāk, jo grūtāk savilkt kopā galus. Rezultātā jūs maigi, bet uzstājīgi, ar mājieniem, ka nesaņemsiet nākamo palīdzības devu, lūdz “privatizēt” jūsu uzņēmumus. Tieši tāpēc grieķi ir ielās, jo saprot, ka viņiem atņem valsti. Bet pie mums valda klusums, valdības darba grupa “zāģē gabalos” valsts uzņēmumu “Latvenergo”, bet sabiedrība to pat nezina. Latvijas mežiem, Eiropas stratēģiskā rezervi, cita darba grupa plāno “mainīt pārvaldību”, bet par to tiek klusēts. Ekonomikas un finanšu ministri stāsta, ka visu Latvijas telekomunikāciju un interneta infrastruktūru ir obligāti jāatdot, turklāt par sviestmaizi, Zviedrijas valdībai un šīs valsts pensiju fondiem, bet neviens neceļ trauksmi. Zviedriem ir vajadzīga nauda pensijām, mums – nav. Mēs neesam grieķi, mēs klusējam. Atvainojiet, kāpēc Latvijas ministriem radusies tāda degsme strādāt kaimiņu labā? Skaidrs, ka zviedri vēlas nodrošināt sev ilglaicīgus stabilus ienākumus, monopoli kontrolējot Latvijā ātri attīstošos nozari. Viņu mērķi ir skaidri un loģiski, bet kāpēc ministri kalpo kaimiņiem? Uz šo jautājumu drīzāk būtu jāatbild prokuratūrai un KNAB.

 

Nacionālo resursu institūts veica salīdzinošu analīzi, novērtejot Eiropas valstu IKP pieaugumu, eksporta un importa apjomus pēdējos piecos un desmit gados. Šie pētījumi skaidri norāda uz Eiropas sistēmisko kļūdu. Vienas valstis pelna, tām “spainis” ir kārtībā, citas aizņemas, te tas ir ar caurumiem. Šo problēmu nevar atrisināt ar budžeta “konsolidāciju”. Konsolidē cik gribi, tik un tā nauda plūst projām no valsts. Šo problēmu var atrisināt ar importa aizvietošanu un ilglaicīgām eksporta rūpniecības attīstības programmām.

 

Pievērsiet uzmanību: to valstu saraksts, kurās ir vislielākais eksporta un importa disbalanss, pilnībā sakrīt ar sarakstu, kurā uzskaitītās valstis pašas nevar izkļūt no krīzes, tām visām ir ieviestas SVF “glābšanas” programmas. Starp citu, aplūkojot šo tabulu, jūs varat droši pareģot, kuras Eiropas valstis vēl neizspruks no palīdzības lūgšanas. Ūdens no spaiņa izplūst joprojām, un te slēpjas problēmu sakne.

 

Pēdējo desmit gadu laikā ārējās tirdzniecības negatīvās bilances īpatsvars pret valsts ekonomikas apjomu Bulgārijai bija 12,5 procenti, Latvijai 12 procenti, Grieķijai 11 procenti, Rumānijai 9,5 procenti, Portugālei 8,5 procenti. Salīdzinājumam – Igaunijai ir mazāk nekā 4 procenti, tās ārējās tirdzniecības deficīta problēma ir trīskārt mazāka nekā Latvijai. Pateicoties “caurumiem spainī”, naudas apjoms, kas atbilst valsts IKP, no tās aizplūst dažos gados: no Bulgārijas 8 gados, no Latvijas 8,5 gados, no Grieķijas 9 gados, no Rumānijas 10,5 gados, no Portugāles 12 gados.

 

Kāpēc es to saucu par sistēmisku kļūdu? Tāpēc, ka eksperti nolēma naudu bērt Bulgārijas, Latvijas, Grieķijas, Rumānijas, Portugāles caurajos spaiņos.

Advertisements
Posted in: buržuazija