Dievs, svētī Lībiju!

Posted on July 2, 2011

0


No nepilniem 6 miljoniem iedzīvotāju, kuru vairākums ir jaunieši un bērni, apmēram miljons 1. jūlijā bija pulcējies Tripoles Zaļajā laukumā un tam piegulošajās ielās, lai demonstrētu savu apņēmību nosargāt Lībiju pret NATO kolonizatoru tīkojumiem. Pēc nācijas vadoņa (tā viņu sauc Lībijā, jo viņam nav nekāda administratīva amata valsts pārvaldē) Muamara Kadafi ierosinājuma lībiešu tautai ir izdalīti divi miljoni bruņojuma vienību: Kalašņikova automāti, granātmetēji, pārnēsājamie prettanku ieroči u.c., lai aizstāvētu savu dzimteni pret NATO iebrucējiem un viņu algotņiem (pārsvarā islama fanātiķiem, kurus Rietumos mēdz saukt par alkaidu, kā arī kolonizatoru ielikteņa karaļa Idrisa piekritējiem). Katru nakti uz Lībijas ceļiem dežūrē brīvprātīgas bruņotu iedzīvotāju vienības, kuras sargā savas apdzīvotās vietas no pretinieku infiltrācijas. Katru nakti pulksten četros iestājas „vilku stunda”, kad var gaidīt NATO iznīcinātāju mestās superjaudīgās klasterbumbas (katra var iznīcināt objektus olimpiskā futbola laukuma teritorijas platībā), lādiņus, kas izplata toksiskus noplicinātā urāna putekļus, un bezpilota lidmašīnu (t.s. plēsīgo tranu jeb angliski – predatory drone) izšautas raķetes. Bezpilota iznīcinātāji apšauda arī lībiešu zvejnieku laivas, kas uzdrīkstas izbraukt Vidusjūrā. T.s. pasaules prese pulkvedi Kadafi sauc par diktatoru, bet kurš diktators ir uzdrīkstējies apbruņot visu savu tautu? Un kurš diktators vai despots ar savu tautu palicis kopā vissmagākajā stundā?

Tā nav pirmā reize, kad kolonizatori cenšas iznīdēt lībiešu tautu. Jau Itālijas fašistu vadonis Musolīni lika lībiešus mērdēt ar kaujas indēm, bombardēt ar tā laika modernākajiem aviācijas lādiņiem, bet sievietes un bērnus ieslodzīt koncentrācijas nometnēs. Cīņā pret Musolīni kolonizatoriem Lībija zaudēja vairāk nekā miljonu savu dēlu un meitu, bet uzvarēja. Nu pret Lībiju sazvērējušās gandrīz visas Rietumu lielvalstis, izņemot Vāciju, bet varonīgie lībieši padoties nedomā.

Lībija ir viena no nedaudzajām Āfrikas valstīm, kura pilnīgi atbrīvojās no Rietumu kolonizatoriem un nacionalizēja savas dabas bagātības, lai labumu no tām gūtu visa tauta. Divdesmit gados sadrumstalotā cilšu teritorija, kurā valdīja sarežģīta, viduslaikiem raksturīga klanu sistēma, ne tikai saliedējās Rietumu parauga nacionālā valstī, bet arī no visnabadzīgākās Āfrikas teritorijas pārtapa par Āfrikā visturīgāko, izvēloties īpašu „arābu sociālisma” modeli.

Man pašam 2001. gada rudenī laimējās divas nedēļas pabūt Lībijā, un es neesmu redzējis jauneklīgāku, brīvāku un optimistiskāku sabiedrību (skat. manu grāmatu „Dzīve karastāvoklī” vai no tās izvilkto nodaļu par dekolonizāciju).

Jau tad Lībija bija viena no izglītotākajām sabiedrībām, kas savu bezmaksas augstskolu durvis atvērusi visai Āfrikai. Lībiešu jaunieši jau tad spēja sazināties vairākās valodās (sevišķi angļu un franču, bet vecāki cilvēki arī krievu valodā) un labi orientēties pasaules procesos. Jau tad bija iesākts vēl nepieredzēti vērienīgais „cilvēka raktas upes” projekts, kas ar Sahāras tuksneša dzīlēs atrasto ūdeni pa gigantisku cauruļvadu sistēmu sāka apgādāt Ziemeļāfrikas valstis, ļaujot tuksnesi pārvērst par oāzēm. Mīkstinoties Rietumu izsludinātajām sankcijām, Lībijā iesākās vēl vērienīgāki projekti, bet Lībijas suverenie fondi investēja līdzekļus infrastruktūras projektos: gan Āfrikā, gan citos kontinentos. Jau tad Lībiju raksturoja brīvība no rasu aizspriedumiem (pret dažādām berberu ciltīm un nēģeriem), kā arī īpatnēja, uz tautas kongresiem balstīta demokrātijas forma, kas aprakstīta Kadafi „Zaļajā grāmatā”.

Lībijā valda pilna reliģiskā brīvība, piemēram, pašā Tripoles centrā slejas vēl itāļu koloniālisma gados celta katoļu katedrāle, kas nu apkalpo katoļticīgus viesstrādniekus. Paši lībieši ir pārsvarā musulmaņi, taču nav nekādas fundamentālistu režīmiem raksturīgas uzspiešanas. Jau 2001. gadā Tripoles ielās staigāja daudzi rietumnieciski tērpti Lībijas jaunieši, ielās brīvi varēja nopirkt Rietumu mūzikas ierakstus un video kasetes.

Tāpēc skaidrs, ka Lībijas suverenitāti neizdotos satricināt ar tādām „krāsainām revolūcijām” kā Ēģiptē vai Tunisijā, jo Lībijā vienkārši nav bez darba un iztikas atstātas izmisušu jauniešu masas, kuru varētu izprovocēt uz masveida nekārtībām. Tāpēc Rietumu laupītāji pret Lībiju nolēma vērst visu NATO militāro potenciālu.

Jau vairāk nekā simt dienas Lībijas teritorija tiek barbariski bombardēta, arestēti un izlaupīti Lībijas tautai piederošie suverenie investīciju fondi, asiņainas rokas sniedzas pēc Lībijas dabas bagātībām, Rietumeiropas un ASV pilsētās tiek vervēti militārie kontraktori un jau tiek gatavota militāra invāzija Lībijas sauszemes teritorijā.

Bet līdz ar to šie Rietumu kolonizatori ir paši norāvuši savu liekulīgo masku, atklājot savu īsteno seju, kas līdz šim tika piesegta ar it kā objektīvu pasaules globalizācijas procesu retoriku. Uzbrukums Lībijai ir kā atmošanās brīdis visām tautām un cilvēkiem, kuriem bija vēl kādas ilūzijas saistībā ar šo laupītāju, slepkavu un masu genocīda veicēju patiesajiem nodomiem. Tāpēc, iespējams, ka tieši ar varonīgās Lībijas tautas nelokāmo apņēmību sāksies Rietumu imperiālisma norieta periods. Pašlaik cilvēcisko ideālu nosargāšanas priekšējās pozīcijas ieņem tieši lībieši.

Dievs, svētī Lībiju, un arī mums, lūdzu, dod kaut daļiņu lībiešu varonības un brīvības!

 

Jānis Kučinskis

Advertisements
Posted in: Tunisija