Lūk, Latvija. Kam tā pieder?

Posted on July 1, 2011

0


Iestājoties lepnajā un tik daudz-sološajā Eiropas Savienībā, domājām, ka pārdosim tikai savu ādiņu, bet nu izrādās – esam pārdevuši Dvēselīti. Pārdevušies… Kad Latvijai bija jāizdara izvēle, vai maz vērts kāpt ES globalizācijas vilcienā, mums biļete nebija jāpērk. … ļaužu prāti bija tā aizņemti ar tuvojošos zelta lietu, ka Vides aizsardzības kluba (VAK) pretkampaņa – „Mans zelts ir mana tauta!” palika īsti nesadzirdēta un tā nu mēs arī nokļuvām šajā smukajā vagoniņā… Un, jāsaka – gods, kam gods, solītais tika pildīts – visdažādāko Eiropas fondu nauda ieplūda Latvijā un nu šķita, ka mēs varēsim sākt „dzīvot zaļi”! Bet… še tev – pēkšņi it kā no „nekurienes” uzkrita slavenā KRĪZE. Un visa naudiņa izkūpēja nezināmā virzienā… kaut kur – nekurienē … Jā, tik tiešām, nauda – tā ir ilūzija, kā teicis Romas pāvests Benedikts. Un tomēr, būtu ļoti interesanti uzzināt, kur tad nauda īsti palika, ka tā nav ne ļaudīm, ne uzņēmējiem, ne valstij, un pat, kā izrādās, nav arī bankām! Kaut gan tieši tām lielās supervalstis un mazās valstiņas rietumos un austrumos nemitīgi maksā un maksā miljardus un miljardus… Varbūt, kamēr mēs baudījām šo, dažiem tik trekno gadu labumus, noticis kāds banku Pasaules Karš pret valstīm un nu valstis tagad spiestas tām maksāt? Kas notiek šajā pasaulē? Banku sazvērestība vai Globalizācijas uzvaras gājiens? Globalizācijas rēgs klīst pār Eiropu … Un ne tikai pār Eiropu, praktiski gandrīz visa civilizācija šobrīd sirgst ar šo nāvējošo sērgu. Arī mēs, tikko kā no austrumu sarkanās globālistu apvienības apskāvieniem atbrīvojušies, nu esam, kā circeņi pelnos, ieskrējuši smalkajos Rietumos. Kā zināms, jebkāda attīstība var notikt tikai pateicoties Garīgā un Materiālā Pamatprincipu savstarpējai mijiedarbībai un līdzsvaram. Pasaules Garīgais princips ir: izplatīties un izstarot, savukārt Materiālais – savākt un apaugļot. Cilvēkam ir dota brīva griba izvēlēties, kam pievienoties un kam kalpot. Tā nu ir noticis, ka cilvēce arvien tālāk un tālāk aiziet no Garīgiem Pamatprincipiem un attiecīgi arvien vairāk kalpo Materiālajam t.i. savākt un apvienot. Apvienoties, lai savāktu un, jo vairāk savāksim, jo labāk dzīvosim. Bet tas tā nevar turpināties mūžīgi, nu jau gandrīz viss ir savākts un apaugļots. Nu jau 2 % iedzīvotājiem pieder PUSE no visas planētas dabas resursiem. Cik gadu vēl atlicis līdz viss piederēs – vienam… šīs Pasaules valdītājam… Globalizācija strauji tuvojās savam galapunktam – nekurienei. Dokumentālajā filmā – „Zeme – mūsu mājas” redzam, kas notiek un jau vistuvākajā laikā draud notikt ar mūsu planētu, bet tās pamatā ir tikai šīs planētas vareno un transnacionālo korporāciju rīcības ļaunās sekas. Globalizācijai savu mērķu sasniegšanai ir vajadzīga paklausīga, garīgi tukša un akla sabiedrība. Vislabāk, ja tā ir patērētāju sabiedrība, kuras dievs ir nauda un bankas – viņu svētnīca. Pārdod vai mirsti! Alkatība ir šis globalizācijas indīgais auglis. Morāles, dabas un kultūrvides degradācija ir tās pavadones. Vardarbība, spēļu elles un seksindustrija – viņu karogs. Tomēr jautājums ir par to, kāpēc ļaudis, kam izsenis senču tikums vēlēja izstarot un dot, pēkšņi grib tikai savākt un ņemt un arvien vairāk un vairāk, vairāk un vairāk… Ideālu izsmērēšanas kampaņa Lai tautas un valstis ietu šo transnacionālo korporāciju pavadā, vispirms ir jāsagrauj šo tautu ideāli un vērtību sistēmu – to „ģenētisko kodu”, kas tām deva dzīvības spēku un spēju te vēl šodien būt un pastāvēt. Pēc tam tikai atliek savākt teritoriju un tad jau var sākt mūs reformēt par lētu darbaspēku. Lai šīs reformas varētu realizēt ātrāk, bija vajadzīga Dižkrīze. Un te nu tā ir! Viss tika veikts pēc vienkāršas, bet perfekti izstrādātas shēmas. Atjaunotā Latvijā tā sākās, kā mēs labi atceramies, it kā pilnīgi nevainīgi – mums tik pierastās, bet nīstās komunisma propagandas vietā Rīgas centrā, kur reiz karājās indīgs Hruščova plakāts „Komunisms – tā ir visas zemes ķimizācija” parādījās daudz nopietnāk noformēta cigarešu reklāma – „Test the West!” Nabadzīgo Centrālo grāmatnīcu pie Brīvības pieminekļa izēda bagātais MacDonalds un turpat līdzās esošajā kinoteātrī „Komjaunietis”, iemitinājās visuvarenais Kazino. Un tā tas sākās – vispārējs spēļu elles, naktsklubu un seksfilmu uzvaras gājiens un reklāma, reklāma, reklāma… Rezultātā viss postošais kļuva stilīgs un tika celts godā, jo tieši viņi bija šo reklāmu pasūtītāji un zināja, par ko maksā un nauda viņiem netrūka. Nauda nepārtrauktai reklāmas kampaņai t.i. smadzeņu skalošanai. Tomēr ar pastāvīgu netikumu reklamēšanu vien mainīt kādas tautas vērtību sistēmu un domāšanu nepietiek. Šim nolūkam no rietumiem te ieradās bagātas sabiedriskās organizācijas. Tad aptrūkās nauda kultūrai, bet izklaides industrijai gan tās bija kā spaļi un sabiedrībai tika silti ieteikts mainīt orientāciju – uz izklaides pusi… tas ir moderni. Neformāļus likvidēja kā šķiru, izdodot likumu, kur viņiem bija jāpārreģistrējas par formāļiem un savi ideāli jāpārdod fondu projektu un projektiņu realizēšanai, nevis savas organizācijas mērķiem. Neformāļus ātri aizmirsa … Izrādījās, ka neatkarība ir atnākusi tā – pati no sevis, vienā inteliģences konferencē un tad kopīgi krastmalā padziedot… pēc tam atlika tikai to pasludināt. Tad ASV pamāja ar pirkstu, un Latvija, par lielu izbrīnu daudzām Eiropas valstīm, piemēram, Francijai un Vācijai, lepni iesaistījās kaunpilnajā Irākas karā. Naftu pret asinīm. Padomājiet, kam īsti bija kāds labums no mūsu karavīru asinīm šajā tālajā traģēdiju un neaprakstāmu ciešanu pārņemtajā musulmaņu zemē? Ne jau ASV bija vajadzīgi tie latvju karavīri, svarīgāk, lai mūsu sarkanbaltsarkanais karogs (un sirdsapziņa) mirkst viņu asiņainā naftā. Bet par to, ka vienā jaukā dienā tie tik nīdētie un nīstie musulmaņi varētu mierīgi uzraut gaisā kādu no mūsu HESiem, tas ASV nu nemaz neuztrauc. Zemnieks – ienaidnieks Nr.1 Kā liecina visu pēdējo gadsimtu vēsture – visgrūtāk smadzeņu skalošanai pakļaujas mākslinieki un zemnieki. Vienmēr ar viņiem ir problēmas. Vārdu sakot, par katru cenu, zemnieks jādabū prom no zemes un labāk, ja tas notiktu brīvprātīgi. Kā to panākt? Kā visiem labi zināms, valsts atbalsts zemniekiem citās brālīgajās ES valstīs ir piecas, sešas vai pat desmit reizes lielāks, tātad viņi savu produkciju var pārdot attiecīgi daudzas reizes lētāk. Un ar to viss ir izteikts. Mūsu zemnieks tādā veidā ir „nolikts pie zemes”. Zeme, uz kuras nav vērts neko audzēt, kļūst nevērtīga un tā tiek lēti pārdota (atdota) svešzemniekiem. Tūkstošu tūkstošiem hektāru mūsu zemes saimnieki ir vācieši, dāņi, angļi… un šo zemju kopšanai viņiem ir ES dāvināta tehnika. Pat latviešu kalpi viņiem nemaz nav tik vajadzīgi. Lētā pārtika par dārgu cenu Mums maksā, lai neko šajā zemē neaudzējam, lai neko neražojam, bet, tikai lai pērkam viņu nedzīvo pārtiku. Par šo lēto, bet nedzīvo pārtiku mēs dārgi maksājam ar savu bērnu, visas mūsu sabiedrības veselību un, protams, arī ar savas zemes veselību. Praktiski nekontrolējamā farmaceitu industrija zeļ un plaukst. Strauji tuvojas viņu ziedu laiki, kad ES praktiski nebūs vairs veselu cilvēku. To pārtiku, ko mēs ēdām pirms dažiem desmitiem gadu nevar salīdzināt ar to, kas no ES mums tiek piedāvāta šodien. Tā nu piepildās pravietojums, ka Beigu sākumā Eiropā cilvēki ēdīs 7 reizes vairāk, bet būs badā. Šī nedzīvā pārtika paralizē arī mūsu gribu. Cilvēks bez dzīvības spēka un enerģijas nedzīvo, bet veģetē. Ar tādu būtni var viegli manipulēt un tieši tādi ļautiņi šodien ir vajadzīgi. Zeme ir ne tikai dārgi atpirktā mūsu valsts teritorija, tā ir mūsu Dzīvības spēku avots. Tikai atgūstot patiesu neatkarību, mēs atgūsim zaudēto godbijību pret savu zemi, mūsu mājām, mūsu Tēvzemi. Izpārdodot savu zemi, mēs ne tikai pārdodam mūsu valsts teritoriju, bet nocērtam savas saknes. Reģionālā reforma – lauku skolu un pagastu iznīdēšanai Viens no visciniskākajiem mūsu lauku iedzīvotāju izvešanas veidiem ir mazo lauku skolu likvidēšanas akcijas, labi zinot, ka šīs skolas uztur visa pagasta dzīvību un nākotnes cerību. Bet, lai visam pieliktu punktu, atlika tikai īstenot noziedzīgo mazo pagastu likvidāciju, pielietojot tā saucamo – reģionālo reformu, kuras rezultātā iedzīvotāji pamet laukus un dodas uz pilsētām meklēt darbu, bet tur jau viņus, atplestām rokām sagaida banku gudri sarūpētā un mūsu politiķu alkatības atbalstītā Dižkrīze ar bezdarbu un izmisumu. No zemes aizdzīti un pat pilsētām nevajadzīgi, kur lai viņi dodas? Nu skaidrs, ka uz ārzemēm. Bet arī tur tādi latvieši nav vajadzīgi, ja nu tikai kā – lētais darbaspēks. Bet mūsu nacionālo bagātību, mūsu mežus sagrauž superdārgie Forvarderi, lai to ražotāji varētu dzīvot „zaļi” un lai mūsu zemniekam nedotu iespēju ar savu tehniku ziemā veikt šos mežu darbus nesalīdzināmi saudzīgāk un kvalitatīvāk. Arī piekrastes zvejniecības atbalsta nauda ir samaksāta par kuģiem, lai tos sagriež metāllūžņos, nevis lai atjaunotu molus, kur piekrastes zvejnieki vispār varētu iziet jūrā. ES labāk samaksā par mūsu cukurfabriku likvidēšanu, nekā par to modernizāciju… u.t.t. Piecelties – Banka nāk! Tūkstošiem ģimenes, lai izbēgtu no namīpašnieku terora, tagad uz gadu desmitiem ir faktiski kļuvušas par banku vergiem tikai tāpēc, ka vēlējās tikt pie sava dzīvokļa. Perfekti nostrādātas masveida reklāmas kampaņas rezultātā bankas iesmērēja lētu preci par neiedomājami dārgu cenu . Es gribētu redzēt to īpašumu, par ko kāda ģimene Zviedrijā būtu ar mieru maksāt savai bankai vai visu savu algu 30 (!!!) gadus katru mēnesi! Nez, vai tas būs kaut nedaudz līdzīgs bēdīgam 2 istabu miteklītim silikātu ķieģeļu daudzstāvenē, tā saucamajā- „hruščovkā”. Tās bankas, kas dāsni deva kredītus, nebija no Sūnu ciema. Tās labi zināja, ko darīja. Neba jau pirmo reizi ar pīpi uz jumta. Tām nebija jāgaida dižkrīze, jo tās pašas to dzemdēja un izauklēja. Un ieguvums milzīgs… Tie, kas vēl domāja te Latvijā iekārtoties uz normālu dzīvi nu lēta darbaspēka statusā dodas uz to pašu Zviedriju, lai tikai varētu Zviedru bankām atmaksāt kredītu. Pēc tās pašas shēmas, kas mūsu zemi (teritoriju) padarīja nevērtīgu un lētu, pēc tās pašas shēmas nevērtīgi un lēti nu ir kļuvuši šīs nevērtīgās Latvijas zemes iedzīvotāji. Valsts nozagšana Un tagad, kad visi priekšdarbi veikti, var mierīgi ķerties pie valsts nozagšanas. Un ne gailis pakaļ nedziedās. Un nedziedāja arī. Kad Vides aizsardzības klubs (VAK) vēl 2005. gadā naivā cerībā nosūtīja SAB priekšniekam Kažociņam ziņojumu par to, ka, citēju: „Valsts institūciju bezdarbības, vai pareizāk sakot – klusās piekrišanas dēļ, Latvijas valsts eksistenciālais pamats – zeme, pielietojot attiecīgas shēmas, tiek izpārdota citu valstu firmām un ekonomiskiem grupējumiem, kas vistuvākajā nākotnē tieši skars Latvijas valsts drošību un pastāvēšanu. Jo faktiski notiek Latvijas teritorijas legāla okupācija par naudu”. Valsts nozagšanas piemērus varētu minēt bez gala… Bet kāda tam jēga? Vienīgais, ko varam darīt, ir pieņemt Misūri universitātes ekonomikas profesora Maikla Hadsona ieteikumu: censties panākt, lai tiktu sodīti tie, kas nolaupīja Latvijas neatkarību un veikt Latvijas varas elites noziegumu starptautisku izmeklēšanu, kā to jau sākusi Islande. Atkarība vai dzīvība Domāju, ka nav nepieciešams turpināt šo vispārzināmo faktu uzskaitījumu, jo tāpat jau ir skaidrs, ka TĀ turpināt vairs nevar. Bet, ak, vai! Laiks, kad mums bija sava valdība, kā zināms, ir pagājis, un, lai arī kādu ideālu Saeimu mēs neievēlētu, tie vairs nevarēs mūs izraut no šī posta, ne paglābt mūsu zemi no ūtrupes, lai arī kā to gribētu. Visa reālā vara pār mums jau sen pieder citiem Ja tas tā nebūtu, vai tiešam, mēs būtu tur, kur esam. Vai tiešām, gadu no gada, pilnīgi visi ! mūsu pašu ievēlēti pārstāvji gan Saeimā, gan Eiroparlamentā ir kļuvuši tik alkatīgi un nejūtīgi, tik ciniski un akli, ka neredz pa kādu netīru straumi viņu pašu tauta tiek aizrauta. Redz, dzird un jūt, bet neko mainīt praktiski nevar? Viņiem ir atvēlēta tikai ” saimnieciskās daļas” pieskatīšana. Visu pārējo uzrauga – nauda. Trešais ceļš Lielvalstu vardarbīgā ekonomika… tuvojās savam loģiskajam galam. Šī Dižkrīze ir nekas, salīdzinot ar to, kas viņus šajā Trešajā laikā vēl sagaida, ja viņi savā augstprātīgajā alkatībā neapstāsies. Mums pienācis pēdējais laiks atgriezties. Atgriezties brīvībai. Pienācis Laiks pacelt neatkarības karogu. Pienācis – Trešais, izšķirošais, Laiks.

Arvīds Ulme

Advertisements
Posted in: buržuazija