Oligarha rēgs klejo pa Latviju

Posted on June 9, 2011

0


Šad un tad gadās, kad kaut ko, kas labi kalpo savas rīcības , vai, pareizāk sakot, savas nemākulības un kūtruma attaisnošanai jāizdomā. Tā vis nav ar krīzi, kas objektīvi pastāv Latvijas un ne tikai, laikā un telpā, bet tā gadās, kad kā mazi bērni, lielie onkuļi politiķi taisnojas par savām aplamām izdarībām, kas krīzi radījušas un, tā kā tie demagoģiju ir labāk apguvuši nekā bērni, tiem daudz labāk sanāk. Pat tik labi, ka liela tautas daļa sāk dziedāt līdzi, kā tas notiek patlaban, kad par visu nelaimju iemeslu ir pasludināti kaut kādi briesmīgi, gandrīz mitoloģiski briesmoņi –oligarhi, kas dīvainā kārtā nelaimju brūvētāju lomā pamanījušies sākt nomainīt mistiskos sorosītus, par kuriem, kas tie tādi, tā arī nav kļuvis skaidrs. Tieši tāpat kā nevienam oligarhu piesaucējam neienāk prātā saprotamā valodā paskaidrot ko ar vārdu oligarhs domā(Laikam baidās, ka pašus tā nosauks), toties dažs labs pamanījies vairot savu publisko popularitāti oligarhus bērējot.

Tas patiešām ir perfekti izdomāts un realizēts, jo daudzi vispār tā arī nezina ko šis vārds nozīmē, bet kautrējas pajautāt. Tieši tāpat kā nezina, kas ir sociālantropologi, vai kādi citi svešvārdos nosaukti sabiedrības pētnieki un pamācītāji kā pareizāk dzīvot, kas arī papildina oligarhu nosodīšanas dziesmu, bet, tā kā visdramatiskāk to džinu no pudeles paklausīgi izlaida prezidents, tā iepriecinot. „dēlī salaidējus”, nu vainīgais ir atrasts un definēts, gluži kā akmenī iecirsts.

Interesanti, ka oligarhu medības, līdzīgi raganu medībām, kas faktiski ir tas pats, iet plašumā un rezonē pat aiz valsts robežām. Arī samērā nozīmīgos starptautiskos pļāpāšanas pasākumos, tādos kāPasaules ekonomikas forums Vīnē, kur valsts prezidents(vēl pagaidām) Valdis Zatlers atļāvās palielīties, ka šodien Latvija esot piemērs tam, kā cīnīties ar korupciju un oligarhu finansiālo ietekmi uz politiskajiem procesiem.

Noteikti, ka pēc tādas izrunāšanās daudziem turīgiem foruma dalībniekiem un tādu ir samērā daudz, sametās pliekana dūša. Tieši tāpat kā tam vajadzētu notikt Latvijas politiķiem, kam iekrājumi pārsniedz kaut kādu, pagaidām konkrēti nenoteiktu, summu. Vismaz tie, kas strādā parlamentā un valdībā un kuru deklarācijās var izlasīt uzkrājumus tuvu miljonam, noteikti ir pieskaitāmi oligarhu aprindām , jo kā zināms oligarhs ir bagāts cilvēks, kas piedalās valsts varas īstenošanā un kas tad visvairāk varu ietekmē, ja ne parlamenta deputāti un valdības ministri. Protams, tā nu sanāk, ka no 8. jūlija galvenais oligarhs būs prezidents Andris Bērziņš, ja var ticēt(Kāpēc gan nē?) viņa deklarācijai.

Taču un tomēr cilvēka materiālā situācija, piedaloties tam politikā nebūt nenozīmē, ka viņš kļuvis par oligarhu, kas atgādina būt piesardzīgākiem šo apzīmējumu, kā tādu birku piekabināt katram turīgam cilvēkam, pasludinot to par nelaimju cēloni, tā vietā lai, nepatīkamas ķibeles gadījumā, meklētu vainu savā neprasmē, neveiksmē, vai kādā citā nepilnībā, bet savā. Taču nekā, vainīgo saraksts sanāk krietni garš un nepārtraukti tiek radoši papildināts, kā tagad, jo daudz ērtāk ir to visu norakstīt uz kaut kādu oligarhu rēgu merkantilām nekrietnībām, kautrīgi noklusējot iemeslus kas likuši šos neliešus uzklausīt un viņiem paklausīt.

Tāpēc, tā kā misticisms patlaban plaukst un zeļ, atliek vien gaidīt kas būs nākamais vainīgais un tas var būt jebkurš, zināmais vai nezināmais, kaut vai kāda okupanta rēgs, vai vienkārši vispār ļaunais gars, ja neiešaujas nekas cits nogurušajā prātā, bet, kamēr aktuāla ir cīņa ar oligarhiem, turpināsim vajāt izdomātās ēnas, par kurām neviens nezina un kuras patiesībā nav redzamas, tāpat kā tie velosipēdi satiksmes drošības reklāmās. Lai arī tas nav produktīvi, toties daudziem „miglas” pūtējiem atvieglo sirdsapziņu, ja tāda ir.

P.S. Vispār tas mīts ir vecmodīgo bērnu audzinātāju arsenāla papildinājums, jo kam patīk, tagad var ar oligarhu baidīt bērnus, kā agrāk vecos laikos ar vilku, vai raganu.

Sandris Romanovskis

„Restartēt”, protams, var Saeimu ar ārkārtas vēlēšanām. Daudz grūtāk ir „restartēt” valsti, demokrātiju, kapitālismu un īpašumu sadali tai skaitā. Āķis ir tajā, ka taisnīgums un tiesiskums mēdz būt divas atšķirīgas lietas. Aizvadītās divdesmitgades mežonīgais kapitālisms, kas Latvijā noslēdzās ar visdziļāko krīzi globālā mērogā, ir izveidojis visus tos ar netaisnīgumu pārbagātos procesus ar valsts nozagšanu priekšgalā, par kuriem zinām, bet par kuriem daudzus vairs nekad cietumā ielikt nevarēs. Vēl vairāk, šis pirmatnējais kapitāla uzkrājums nu ir kļuvis par Latvijas tirgus ekonomikas būtisku sastāvdaļu, izveidojot stingras ietekmes sviras arī politikā.

Jānis Domburs

Advertisements
Posted in: sociālisms