Vai ir pamats priekam par Saeimas atlaišanu?

Posted on May 31, 2011

0


Parasti es par politiskā teātra intrigām nerakstu, taču ļaužu komentāros jūtamā eiforiskā reakcija uz Valda Zatlera 28. maija paziņojumu par Saeimas atlaišanu mani iedvesmoja šo principu šoreiz pārkāpt. Jo ārkārtīgi reti nācies dzirdēt tik pretrunīgu amatpersonas paziņojumu.

Zatlera uzrunu sākšu analizēt ar pozitīvo. Citēju:

Jaunajā Saeimā bija vairāk nekā 60% jaunu seju. Cilvēki, kas vēlējās būs aizrautīgi un ar degsmi kalpot Latvijai. Daudz kas labs ir paveikts kopš tā brīža. (..)Mūsu valstī ir panākums. Mēs trīs gadu laikā, izmisīgi cīnoties, brīnumainā kārtā esam pārvarējuši ekonomisko krīzi, esam kā paraugs citām valstīm – apņēmības paraugs, rīcības paraugs, rezultāta paraugs.”

Manuprāt, šim apgalvojumam vajadzēja izskanēt kā gadsimta notikumam – pārvarēta ekonomiskā krīze, esam paraugs citām valstīm, daudz kas labs ir paveikts! Ja tā ir taisnība, tad abu Dombrovska valdību locekļiem, „Vienotības” komandai un Saeimas deputātu saimei kopumā, kas šo gigantisko darbu tik prasmīgi vadījuši un paveikuši, būtu piešķirami gan Triju Zvaigžņu, gan Lāčplēša augstākās pakāpes ordeņi, un jānovēl šo sekmīgo politiku turpināt, panākto nostiprināt un vairot!

Bet lasīsim tālāk par Saeimas atlaišanas iemesliem – „niķiem un stiķiem”:

Saeima izrādīja necieņu un neuzticēšanos tiesu varas kompetencei. Un diemžēl tā nebija pirmā reize. Jau 9.Saeimā likumdevējs neapstiprināja amatā tiesnesi, kura profesionālā atbilstība bija novērtēta tiesu varā. Likumdevējs neapstiprināja amatā ģenerālprokuroru, kuru virzīja tiesu varas augstākā amatpersona, Augstākās tiesas priekšsēdētājs. Arī šajā Saeimā jau bija pirmais signāls, ka tikumi un netikumi diemžēl ir pārmantoti – amatā netika apstiprināts arī tiesnesis Judins.”

Tas nu ir pavisam mulsinoši: ja jau Satversmē un likumos ir paredzēta amatpersonu apstiprināšana Saeimā un ja deputātiem ir tiesības balsot, tad kuram ir tiesības norādīt, ka balsot drīkst vienīgi „par”? Turklāt šo „par” balsošanu pieprasa nevis kādi mīklaini oligarhi, bet, ar atpakaļejošu datumu, – pats prezidents! Ja jau nedrīkst balsot „pret”, tad kāda vispār jēga balsošanai? Kāpēc tad šāds demokrātijas teātris, ja visiem obligāti jābalso tikai „par”? Tieši tāpēc jau radīti trīs varas atzari, lai tie cits citu līdzsvarotu un vajadzības gadījumā ierobežotu. Tas pats attiecināms arī uz deputātu balsojumu par deputāta imunitātes atcelšanu.

Lasām tālāk:

„Saeima vairākkārtīgi parādīja, ka vispirms tā aizstāv kādu šauru grupu vai pat konkrētu cilvēku personīgās intereses, nevis valsts intereses. (..) diemžēl visvairāk skatās uz to, ko saka kāds cilvēks ārpus Saeimas, lai gan būtu jābūt tādai situācijai, ka valdību vada Ministru prezidents un valdība ir atbildīga Saeimas priekšā.”

Apvainojumi tiešām smagi, bet lūdzu – kaut vienu faktu, prezidenta kungs? Kas tas par mistisku „cilvēku ārpus Saeimas”? Vai kādas partijas finansētājs? Ja jā, tad kuras partijas, jo visas partijas taču kāds finansējis? Bet varbūt domāts SVF vai EK misijas vadītājs, bez kura ziņas Saeima tiešām nav spērusi nevienu soli? Ja jā, tad būtu šai misijai jāiesniedz valsts līmeņa protesta nota. Ja jau lieta tik svarīga, tad taču vajadzētu kādu konkrētību un atbildību par saviem vārdiem.

No otras puses, ja jau Saeima, „visvairāk skatoties uz to, ko saka kāds cilvēks ārpus Saeimas”, ir pārvarējusi ekonomisko krīzi, tad varbūt tas ārpussaeimas cilvēks ir ļoti labs, vai pat ģeniāls, un tieši viņš būtu jāieceļ par Saeimas priekšsēdi, valdības galvu vai prezidentu?

Jo tālāk, jo trakāk – Valsts prezidents pieprasa:

Izravēt to ļaunuma sakni, kas šķir varu no sabiedrības.”

Un atkal nekādas konkrētības. Kur tā sakne ir, prezidenta kungs, arī mēs gribam palīdzēt pie tās ravēšanas! Ja negribēji izplūst detaļās savā uzrunā, tad liec, lai tavas kancelejas darbinieki šo ļaunuma sakni vismaz apraksta un publicē tavā mājas lapā! Tas taču tik svarīgi! Varbūt pat svarīgāk par „apbrīnojamo ekonomiskās krīzes pārvarēšanu”!

Tālāk jau prezidents no krīzes pārvarēšanas sludinātāja pārvēršas par man līdzīgu disidentu un „brīvā tirgus sistēmas” noraidītāju, konstatējot un aicinot:

Mēs jau šobrīd sākam gandrīz vai runāt ne tikai par valsts nozagšanu. Varētu pat nojaust, ka tuvojas arī mūsu valsts demokrātijas privatizācija. Un to ir skumīgi vērot. (..) Vispirms – vienreiz pielikt punktu šauru personu grupu patvaļai. Vienreiz pielikt punktu, ka visa mūsu sūri, grūti kopā pelnītā bagātība nogulst ofšoru firmu kontos.

Prezidenta kungs, ņemiet mani par savu padomnieku un izstrādāsim likumprojektu ofšoru aizklapēšanai, ja jau jūs 4 gadu laikā to nejaudājāt izdarīt un izmantot savas konstitucionālās tiesības iesniegt Saeimā atbilstošu likumprojektu! Ofšori ir „tirgus ekonomikas” pamatpilārs un „melnais caurums”, – iespēja anonīmi reģistrēties „nodokļu paradīzēs”, lai nemaksātu valstij nodokļus. Es jau sen sen aicināju tos aizklapēt. Protams, mums nepiekritīs ne SVF, ne Briseles komisāri, bet štrunts ar komisāriem – pasludināsim Latviju par neatkarīgu valsti un atteiksimies no „tirgus ekonomikas” ideoloģijas, kas mūs novedusi līdz parādu verdzībai! Ja kuģim sūce, tā ir steidzami jāaizdrīvē! Neviena firma vai korporācija, kas kāro Latvijā darboties, nedrīkst būt anonīms rēķins ofšorā! Lai maksā godīgi savus nodokļus vai vācas prom!

Tikai –

 

vai krīze tiešām pārvarēta?

Kas tad pēdējos trijos gados panākts? Kā prezidents pareizi norādīja, samazinājies darbavietu skaits un algas, uzskrūvēti nodokļi. Piebildīšu, ka no Latvijas izspiesti tūkstošiem iedzīvotāju, padziļinājusies demogrāfiskā katastrofa, kādi 250 000 no palikušajiem ir bez darba, spekulantu sataisītie parādi ir uzkrauti nodokļu maksātāju pleciem, valsts slepenībā paņēmusi miljardos mērāmu aizņēmumu, no kura ne santīms nav ieguldīts Latvijas tautsaimniecībā, bet izmantots blēdīgu banku glābšanai un lata kursa noturēšanai, lai pēc pāris gadiem no lata vispār atteiktos (nacionālā valūta ir viens no svarīgākajiem suverenitātes instrumentiem). Latvija uzņēmusies ofšoros reģistrēto spekulantu sadzīvoto parādu, paņēmusi nevajadzīgu aizdevumu un meklē jaunus aizdevumus starptautiskajos finanšu tirgos (Finanšu ministrija grasās tirgot parādzīmes, cerot uz 7% likmi), lai aizņemtos vēl. Un šie mūsu nepilnvarotie aizņēmēji uzskata par pašsaprotamu, ka šos parādus ar procentiem ilgus gadus maksās nevis viņi paši, bet mēs (nodokļu maksātāji) un mūsu bērni. Vai to var saukt par „ekonomiskās krīzes pārvarēšanu” un piedāvāt par paraugu „citām valstīm”?

Ja pie Tevis, cienījamais lasītāj, atnāks kaimiņu Pēteris un paziņos, ka viņš no kāda kaktu augļotāja aizņēmies miljonu, bet šis parāds ar procentiem būs jāmaksā Tev, vai Tu šādam trikam piekritīsi? Bet tieši to Tev piedāvā „krīzi pārvarējusī” Saeima un valdība, kas jau degradējusies par ārvalstu augļotāju pārņemtu koloniālo administrāciju!

Vai Tu kaut santīmu saņēmi no šā aizņēmuma? – Nē!

Vai tas kaut kur sabiedrībai derīgi ieguldīts? – Nē!

Tad kāpēc man un Tev tas svešu onkuļu aizņemtais parāds būtu jāmaksā?

 

Vai vara patiešām nodota tautai?

Savu uzrunu prezidents noslēdza ar patiešām iedvesmojošu paziņojumu:

Ar šo brīdi es, Latvijas Valsts prezidents, nododu tautai varu lemt par savu turpmāko likteni.”

Ak vai, no tā tiešām var samulst un palikt ar slapjām acīm, vai ne?

Ja runājam par Satversmē paredzēto referendumu, tad patiešām tajā varēsim piedalīties un nobalsot „par” vai „pret” Saeimas atlaišanu.

Bet tālāk?

Vēlēšanu likums mainīts nav, tātad tautai arvien nebūs tiesību izvirzīt savus kandidātus, ievēlēt un atsaukt tieši savu kandidātu. Sāksies tas pats teātris, kas jau vairākas reizes izspēlēts: ofšoros reģistrēti partiju finansētāji atlasīs sev uzticamus kandidātus, sapakos tos listēs, nofinansēs reklāmas rullīšus, izkārs plakātus ar uzpūderētiem purniem, iebļaus saukļus reklāmu pauzēs, sadrukās partiju solījumu brošūras, kurus neviens nedomā pildīt un –

viss nāk un aiziet tālumā, lai sāktos viss no gala..

Kur tad tas liktenis, kas it kā nodots mūsu rokās?

Cienījamie tautieši un līdzpilsoņi! Vai tiešām ļausim sevi vēlreiz piemuļķot ar to pašu triku, tiem pašiem vecajiem grābekļiem, kas jau apauguši ar vairākkārtējas vilšanās nogulsnēm?

Neviens mums varu tāpat vien nedos, ja paši neorganizēsimies un neuzņemsimies atbildību par savu piesmieto un parādu verdzībā ievilināto Latviju.

Jānis Kučinskis

Advertisements
Posted in: buržuazija