Sargi un cel Latviju!

Posted on May 19, 2011

0


Mums saka, ka ir vienalga, kam pieder Latvijas zeme, dabas resursi, infrastruktūra, veikali, ostas, sakaru sistēmas, tranzītceļi, bankas, uzņēmumi un pati valsts pārvalde. Mums mēģina iestāstīt, ka tā būs pat labāk, ja tas viss piederēs ārvalstu korporācijām, jo tās esot efektīvākas un protot taisīt biznesu, bet latviešiem trūkstot biznesa gēnu.

Mēs lielā mērā esam tam noticējuši un daudz ko – ai, cik daudz! – jau esam atdevuši ārzemniekiem. Tikai – kur ir solītais uzplaukums un labklājība? Kāpēc mūsu pagasti un mazpilsētas tukšojas un izmirst, kāpēc tik daudz nabadzīgo, izstumto un bēgļu, kāpēc demogrāfiskā katastrofa? Kāpēc mūsu bērniem nav nākotnes pašu dzimtenē? Kāpēc Latvijas pārvaldes institūcijas pārvērtušās par starptautiskā biznesa servisa centriem? Kāpēc Latvijā pēc starptautisko korporāciju ielaišanas sākusies permanentā krīze, kuras laikā mūsu resursi tiek masveidīgi pārsūknēti svešzemnieku pārvaldījumā? Kāpēc Latvijas politiku vairs nelemj Rīgā, bet diktē no Briseles un Vašingtonas? Kur palikusi demokrātija un tautas suverenā vara? Kāpēc esam parādu verdzībā un kāpēc tagad tiek gatavota pēdējo Latvijas resursu izpārdošana ārvalstu korporācijām?

Kam pieder resursi, tam pieder arī suverenā vara

Ja jau būtu vienalga, kam pieder valsts resursi, tad kāpēc starptautiskās korporācijas tomēr tik ļoti grib, lai tie par katru cenu piederētu tām? Un kāpēc mēs nedrīkstam gribēt, lai noteicēji pār Latvijas resursiem tomēr būtu MĒS PAŠI?

Atbilde ir vienkārša: kam pieder resursi, tas arī ir šo resursu faktiskais saimnieks un gūst no šiem resursiem labumu vai vismaz laupījumu. Kam pieder valsts resursi, tam faktiski pieder arī suverenā vara pār šo valsti. Ja resursi piederētu mums, tad mēs būtu saimnieki un paši varētu brīvi lemt, kā šos resursus izmantot tautas un valsts attīstībai. Atdodot resursus ārvalstu korporācijām, mēs tām atdodam arī suvereno varu pār Latviju, un visas iespējas, ko sniedz šie resursi, tad izmanto šīs korporācijas savam savtīgam labumam. Tāpēc Latvijas Satversmes 2. pants – „Latvijas valsts suverenā vara pieder Latvijas tautai” – vairs nedarbojas. Tieši tāpēc mūsu pārvaldes iestādes, pieņemot lēmumus, vairs neņem vērā Latvijas tautas intereses, bet pilda šo korporāciju un starptautisko institūciju (Briseles, Vašingtonas, SVF, EK) impērisko gribu, pašas pārvēršoties par koloniālo administrāciju. Caur korporāciju mehānismu Latvija tikusi laupīta un izsūkta jau 20 gadus. Par korporāciju būtību jau tuvākajā laikā apsolu uzrakstīt īpašu materiālu.

Šis scenārijs bija prognozējams, jo visās valstīs, kas uz „Vašingtonas konsensa” * noteikumiem ielaidušas starptautiskās korporācijas – šos mūsdienu krustnešus, ir noticis tas pats: nabadzība, vietējo ražotņu likvidēšana, tautsaimniecības pārstrukturēšana koloniālas ekspluatācijas režīmā, parādi, slimības, korupcija, iznīcība, suverenitātes zaudēšana.

Kas mums svarīgāks – starptautisko korporāciju peļņa vai Latvijas labklājība? Mēs varam izvēlēties vienu vai otru, bet ne abas, jo šīs izvēles ir savstarpēji izslēdzošas.

Lai arī Latviju vēl nebombardē kā Lībiju un nav ievests militārs okupantu kontingents, tomēr tas ir karš – finansiāls un ekonomisks karš, kas tāpat sagrauj uzņēmumus, izposta apdzīvotās vietas, sagrābj resursus un stratēģiskos objektus, nogalina un bēgļu gaitās aizdzen cilvēkus. Karš ir ārkārtas stāvoklis, kurā darbojas kara likumi: ir frontes līnija, ir ienaidnieki jeb nelabvēļi, ir viņu kolaboranti, nodevēji, ziņotāji un spiegi, diversanti, dezinformācija un melnā propaganda, štābi, sakaru tīkli un ieroči. Tikai mēs visu šo laiku nezinājām vai izlikāmies neredzot, ka mums ir pieteikts karš. Ienaidnieks savus štābus jau izvietojis mūsu valsts pārvaldes iestādēs un plānveidīgi okupē mūsu teritoriju, bet mēs pat neesam aptvēruši, ka sācies karš un ka arī mums vajag organizēties, ierīkot savus štābus, veidot struktūras un sargāt savu Dzimteni. Vēl vairāk – mēs paši visādos veidos esam savus ienaidniekus atbalstījuši, ar viņiem sadarbojušies, uzņēmuši viņus kā labākos draugus.

Arī krustnešus un vācu tirgotājus mēs XIII gadsimtā pieņēmām kā draugus, ļāvām viņiem uz mūsu zemes iekārtot savas apmetnes, baznīcas un nocietinājumus, parakstījām brīvās tirdzniecības un drošības līgumus, kuros tika nostiprinātas viņu privilēģijas, un mūsu virsaiši ar viņiem sadarbojās. SVF, PB, ES vietā tolaik bija Hanzas savienība, Vācu, Livonijas un Zobenbrāļu ordeņi. Vai ļausim vēsturei atkārtoties?

Frontes līnija

Atdot valsti rijīgām ārvalstu korporācijām ir viegli, bet atgūt būs daudz grūtāk. Tāpēc sargāsim un attīstīsim to, kas mums vēl ir, un vēlāk pakāpeniski atgūsim to, ko esam lētticīgi atdevuši!

Ienaidnieka masu iznīcināšanas un kolonizācijas ieroči ir starptautiskās korporācijas, viņu atbalsta struktūras ir katra valsts ar impēriskām ambīcijām, SVF, Pasaules Banka, Starptautiskā Tirdzniecības organizācija, Eiropas Savienība, NATO, kā arī viņu vietējie kolaboranti.

Faktiski lielāki vai mazāki kolaboranti esam mēs visi, jo esam šajā procesā aktīvi vai pasīvi piedalījušies, tāpēc augstprātīgai iedomībai mūsu vidū nav pamata. Visi, kas sadarbojas ar korporācijām, ir kolaboranti.

Jāņem vērā, ka 1990. gadā, kad pasludinājām Latvijas neatkarības atjaunošanu, mums nebija nekādas patstāvīgas valsts pārvaldīšanas pieredzes, mēs daudz maldījāmies, ļāvām sevi muļķot un manipulēt. Bet tagad mums ir pieredze 20 gadu garumā, kā valsti nedrīkst pārvaldīt. Arī slikta pieredze ir vērtīga, ja mēs no tās protam gūt derīgu mācību. Ir pienācis pēdējais laiks, kad katram Latvijas iedzīvotājam jāizšķiras, vai viņš turpmāk savus pūliņus veltīs Latvijai, vai arī turpinās kalpot ārvalstu korporācijām un viņu institūcijām. Tāpēc tagad neatstumsim nevienu, bet laipni aicināsim nostāties Latvijas pusē. Šai labvēlīgajai attieksmei gan nepieciešams kāds termiņš, pēc kura tomēr frontes līnija būs jāiezīmē skaidri, un katram par savu pozīciju būs jāuzņemas pilna atbildība. Dzimtenes apzināta nodevība visos laikos bijusi sodāma.

Šis pamudinājums nav domāts, lai noliegtu jebkādu sadarbību ar ārvalstīm un izolētos. Nevēlama ir tikai tāda sadarbība, kuru viena puse uzspiež otrai, kuras iznākums nav vienlīdz izdevīgs abām pusēm, kura balstās uz vienas puses impērisku diktātu, diskriminējošiem līgumiem (kā dalības līgums ES) vai krāpnieciskām shēmām (ārvalstu banku darbība Latvijā). Ja sadarbība balstās uz abpusēji izdevīgu, brīvu vienošanos un ir noslēgta bez viltus un piespiešanas, tad tāda sadarbība ir visādi veicināma. Arī ārvalstīs aktivizējusies pret impērisku globalizāciju vērsta un savu suverenitāti apliecinoša masu kustība, ar kuru mums noteikti jāsadarbojas.

Šis pamudinājums nav vērsts pret kādu valsti, tautu, cilvēku vai organizāciju, bet ir vērsts uz taisnīgu risinājumu, kura ietvaros Latvijas tauta atgūs suvereno varu savā valstī. Mums nav jāvēršas pret kādu valsti vai organizāciju, bet tikai pret impērisku diktātu, kura mērķis ir mums atņemt zemi un resursus, laupīt Latvijas suverenitāti. Mēs nekārojam neko svešu, bet tikai gribam atgūt to, kas likumīgi pienākas mums. Nevienam nav tiesību atņemt tautai pastāvēšanas līdzekļus vai šo tautu paverdzināt.

Pirmie soļi suverenitātes atgūšanai

Amerikas revolūcija sākās ar to, ka Ziemeļamerikas kolonijas sāka boikotēt Lielbritānijas preces un neievērot Lielbritānijas likumus. Indijas revolūcija sākās ar to, ka indieši sāka boikotēt Lielbritānijas preces un sāka neievērot netaisnīgus Lielbritānijas likumus (skat. Mahatmas Gandijarakstus). Līdzīgi sākās arī Īrijas revolūcija. Acīmredzot, tas pats ceļš ejams arī mums, un tā būs atbrīvošanās cīņa no netaisnīgas, aplaupošas koloniālas svešinieku kundzības. Tiem, kas izlēmuši cīnīties par Latviju, atliek pulcēties un organizēties patriotu vienībās, neatkarīgi no politiskās, reliģiskās, nacionālās piederības, dzimuma, vecuma un sociālā stāvokļa.

Tiem, kas nostājušies Latvijas interešu pusē, koloniālās administrācijas likumi un lēmumi vairs nav saistoši, jo tie pieņemti starptautisko korporāciju interesēs, ignorējot Latvijas Satversmes galvenos pantus (Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika, kurā suverenā vara pieder Latvijas tautai). Latvijas patriotiem nav saistoša arī tā propaganda, sabiedriskās domas manipulācijas un dezinformācija, ko raida korporāciju pakļautībā nonākušie masu informācijas līdzekļi. Patriotiem jādomā ar savu galvu, analizējot realitāti, lai kāda tā būtu. Patriotu vidū nav pieļaujamas impēriskas ambīcijas, ambīciju dzīta konkurence un intrigas, kad vieni vai kāda grupa censtos dominēt pār pārējiem. Patriotiem jākultivē biedriskums, taisnīgums, skaidra valoda, savstarpēja cieņa, sadarbība, godīgums, solidaritāte, dedzīgums, pacietīga mērķtiecība, radošs gars, mīlestība, drosme, ražīga darbība kopējo mērķu sasniegšanai. No korporāciju vergiem un pasīviem patērētājiem mums jāpārtop par aktīviem savas zemes pilsoņiem. Mums nevar būt lieku cilvēku, katrs cilvēks un viņa devums ir ļoti svarīgs. Kustībā iesaistāmi arī uz ārvalstīm izbraukušie Latvijas iedzīvotāji.

Atbrīvošanās stratēģija ir pavisam vienkārša:

– ja sadarbosimies un atbalstīsim to, kas svešs un netaisnīgs, tad paši uz savas nelaimes rēķina stiprināsim svešo, un beigās šis svešais mūs pilnīgi aprīs;

– ja sadarbosimies un atbalstīsim to, kas savējais, tad plauks un stiprināsies savējais – un Latvija atdzims!

1) katrā solī mums jāatbalsta savējie: Latvijas, novada, pašvaldības, kaimiņu, ģimenes. Kur vien ir iespēja izvēlēties starp savējo (preci, pakalpojumu, uzņēmumu, veikalu, banku, iestādi) un korporatīvo, tur jāizvēlas savējais. Ja savējā konkrētajā vietā nav, tad tas ir jāorganizē un jārada;

2) mums jānosargā katrs uzņēmums, objekts, zemes gabals, dabas resurss, ja kāds to nolēmis pārdot ārzemniekiem. Ja, piemēram, kaimiņš nolēmis pārdot zemi ārzemniekam vai ārvalstu uzņēmumam, tad ar viņu ir jārunā un kopīgi jāatrod risinājums, kā šo zemi var izmantot vietējās kopienas interesēs (dibināt kooperatīvu, iznomāt tiem, kas grib apstrādāt zemi utt.); ja koloniālā administrācija grib izpārdot ārzemniekiem kādu uzņēmumu vai tā daļas, šis uzņēmums ir jāsargā gan ar savas gribas aktīviem demonstrējumiem, gan, ja nepieciešams, pat fiziski, būvējot barikādes, vai ieņemot uzņēmuma telpas un tās nobloķējot pret iespējamiem tīkotājiem;

3) mums ne tikai jāsargā tas, kas vēl mūsu, bet arī jārada jauni savi uzņēmumi: formāli vai neformāli kooperatīvi, savas kooperatīvās tirdzniecības vietas, vietējo preču un pakalpojumu tīklus, vietējās ražotnes, sadarbības organizācijas sakariem ar ārvalstīm;

4) katrā apdzīvotajā vietā aktīvākajiem cilvēkiem jāorganizē savi klubi, komitejas, dažādu jomu biedrības, kooperatīvi, pašpārvaldes, pašpalīdzības un pašaizsardzības tīkli; jābūt gataviem iespējai, ka līdzšinējā krīze pāraugs pilnīgā saimnieciskā un administratīvā sabrukumā; jācenšas pašpārvaldē iesaistīt arī oficiālo pašvaldību pārstāvji un tie jāaizstāv pret iespējamām koloniālās administrācijas sankcijām, piemēram, mēģinājumiem attiecīgo amatpersonu atstādināt no amata;

5) jādibina savi preses un informatīvie izdevumi, jāizvērš plaša izglītojoša un skaidrojoša darbība, lai kustībā iesaistītu arvien vairāk cilvēku, kā arī jānodrošina koordinācija ar radniecīgām organizācijām citos novados un Rīgā.

6) kad kustība izveidosies par organizētu spēku visas Latvijas mērogā, jāizstrādā Latvijas atbrīvošanas un tālākās attīstības stratēģija, kā arī dokumenti ar mūsu mērķiem, kas iesniedzami kā koloniālajai administrācijai, tā starptautiskajām organizācijām, kas saistītas ar Latvijas kolonizāciju, kā arī ar tiem jāiepazīstina visplašākās Latvijas iedzīvotāju masas, aicinot tās iesaistīties Latvijas atbrīvošanā un jauncelsmē. Kolonizatori jābrīdina, ka jebkādi pret tautas gribu veikti kolonizācijas pasākumi agrāk vai vēlāk tiks atzīti par nelikumīgiem un anulējamiem;

7) organizējama sava alternatīva savstarpējo norēķinu sistēma (tautā saukta par vietējo naudu), kas sākotnēji darbosies paralēli koloniālās administrācijas ieviestajai sistēmai un palielinās pilsoņu patstāvīgas sadarbības iespējas visos līmeņos. Latvijā ir ļoti daudz steidzami veicamu darbu un daudz bezdarbnieku, bet tie netiek veikti, jo finansiālās žņaugšanas pasākumu iespaidā, kurus korporāciju interesēs veic koloniālā administrācija, cilvēkiem nav naudas. Alternatīvā (vietējā, kopienas, pagasta, mazpilsētas utt.) norēķinu sistēma būtiski palielinās apgrozījumā esošās naudas kopējo apjomu. Pēc iespējas lielāka preču un pakalpojumu apmaiņas daļa veicama bartera un citu savstarpējas uzticības nolīgumu ietvaros, kas arī faktiski palielinās naudas kopējo masu, turklāt ļaus izvairīties no žņaudzošajiem nodokļiem. Pelēkā jeb ēnu ekonomika konkrētajos apstākļos, kad tiek finansiāli žņaugta saimnieciskā aktivitāte un pret Latvijas iedzīvotājiem tiek vērsts genocīds, ir pilnīgi likumīga izdzīvošanas stratēģija. To var papildināt, dibinot formālus vai neformālus kredītkooperatīvus vai krājaizdevu sabiedrības. Par kooperācijas principiem ir sarakstīta grāmata „Kooperācijas attīstība Latvijā un pasaulē: idejas, vēsture, perspektīvākie attīstības virzieni”.

Šo aicinājumu uzrakstīju tikai kā pamudinājumu pamatīgākai apspriešanai, domu apmaiņai, kontaktu dibināšanai un organizatoriskiem pasākumiem. Šim nolūkam portālā draugiem.lv atvērts domubiedru grupas forums ar nosaukumu „MĒS PAŠI”.

Nebūsim vairs kūtri un vienaldzīgi! Par mūsu Latviju!

Jānis Kučinskis

* Vašingtonas konsenss – noteikumu pakete, ko uzspiež kolonizējamām valstīm:

  • ekonomikas liberalizācija un deregulācija (t.s. „valsts neiejaukšanās ekonomikā”);
  • valsts un pašvaldību sektora privatizācija;
  • finanšu disciplīnas ieviešana (minimāls budžeta deficīts uz sociālo izdevumu un attīstības programmu rēķina);
  • īpašuma un īpašnieku (sevišķi t.s. ārvalstu investoru) tiesību pastiprināta aizsardzība (pat ja tas kaitē sabiedrības interesēm);
  • ierobežojumu atcelšana tiešajām ārvalstu investīcijām;
  • brīvi konvertējamu valūtu ieviešana (atteikšanās no suverenajām valūtām);
  • ārējās tirdzniecības liberalizācija (atteikšanās no nacionālo tirgu aizsardzības);
  • finanšu tirgu liberalizācija (atteikšanās no regulēšanas, aplikšanas ar nodokļiem, jebkādu barjeru noteikšanas u.c.);
  • nodokļu samazināšana (nodokļu nastas pārcelšana no nekustamajiem īpašumiem un finanšu kapitāla uz nesamērīgu darbaspēka un patēriņa aplikšanu; no bagātajiem uz nabagiem);
  • valsts budžeta struktūras reorganizācija, atsakoties no valsts subsīdijām, par prioritāti izvēloties primāro veselības aprūpi, pamatizglītību un infrastruktūru.
Advertisements
Posted in: buržuazija