No kļūdām nemācās

Posted on May 6, 2011

0


Atklājot starptautisko augstākā līmeņa vadītāju diskusiju Big Business Day, premjers Valdis Dombrovskis atkārtoja ierasto mantru par to, ka ekonomiskā krīze ir pārvarēta, trekno gadu kļūdas ir izlabotas un Latvijas izaugsme nodrošināta.

Ja runas par krīzes pārvarēšanu un izaugsmes nodrošināšanu varam uzskatīt par nekaitīgām sabiedrību iedvesmojošām frāzēm, tad izteikums par izlabotajām kļūdām jāvērtē kā bīstams, jo rada maldīgu priekšstatu, ka līdzīgas smagas krīzes atkārtošanās draudi ir novērsti.

Diemžēl nekādas kļūdas labotas nav. Draudi, ka pēc gadiem pieciem vai septiņiem vēlreiz iekritīsim dziļā krīzes bedrē, ne tikai nav novērsti, bet parādās pirmās pazīmes, ka tieši uz to atkal ejam. Ekonomiskā politika nav mainījusies ne par matu. Kā gan tā varētu mainīties, ja līdz šim vēl nav notikusi reāla līdzšinējās ekonomiskās politikas izvērtēšana? Tās vietā tiek atražotas publicistiskas klišejas. Tiek operēts ar emocionālām metaforām par treknajiem gadiem, gāzi grīdā politiku utt. Izsvērta un akadēmiski pamatota vērtējuma nav bijis. Netiek atbildēts uz fundamentālo jautājumu – kas notika? Kāpēc latviešiem ir zudusi ticība savai valstij un viņi bēg no valsts, atpakaļ neskatoties?

Kāda ir galvenā kļūda, kuras dēļ Latvija ir iebraukusi dziļās auzās? Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāsaprot, kāda Latvijā ir bijusi valdošā politekonomiskā doktrīna un kas šo doktrīnu visaktīvāk atbalstīja? Kopš neatkarības atjaunošanas Latvijā ir valdījis uzskats, ka valsts loma ekonomisko procesu vadīšanā un ietekmēšanā ir jāsamazina un privātā iniciatīva jāpalielina. Kā nesen kādā TV raidījumā izteicās viens no šā uzskata konsekventiem sludinātājiem, ilggadējais laikraksta Diena politiskais komentētājs Askolds Rodins – valsts, pēc definīcijas, ir slikts saimnieks. Šajā īsajā teikumā slēpjas visa mūsu pielaisto kļūdu kvintesence. Sākot jau ar Rodina pašpasludināto definīciju un beidzot ar apgalvojumu, ka valsts ir slikts saimnieks. Taču Rodins jau nav ekonomists. Viņš vienīgi reproducē to, ko runā citi, viņaprāt, gudrāki cilvēki. Diemžēl šis viedoklis ir dziļi iespiedies latviešu sabiedriskajā apziņā un, kamēr Latvijā tas būs dominējošais, tikmēr mēs kulsimies pa ES astesgalu. Kāpēc?

Tāpēc, ka tieši šīs filozofijas konsekventas īstenošanas dēļ piedzīvojām ļoti smagu ekonomisko krīzi. Krīzes galvenais tehniskais iemesls bija neproporcionāli milzīgais kredītu slogs, bet fundametālais – valsts neiegrožota cilvēku alkatība. Krīzes sākumā Latvijas kopējais parāds bija 21 miljards latu. No tiem tikai nepilnu miljardu liels bija valsts jeb valdības parāds, toties vairāk nekā 20 miljardu latu lielus parādus bija sataisījuši privātie kredīttirgus dalībnieki. Kā fiziskas, tā juridiskas personas. Kurš galu galā sataisīja milzīgos kredītus? Valsts vai privātie investori? Valsts varbūt arī nav tas efektīvākais saimnieks, bet nesalīdzināmi apdomīgāks gan. Un mērķtiecīgāks. Kas Latviju noklāja ar blīvu laimētavu/zaudētavu tīklu? Valsts vai privātie investori? Latvijas valsts fēniksizācija visprecīzāk raksturo privātā kapitāla būtību – nav svarīgi, kur investēt, galvenais ir no tā gūt maksimālu peļņu. Ja vislielāko un drošāko peļņu var gūt, atverot spēļu zāles, spekulējot ar nekustamo īpašumu vai vienkārši nodarbojoties ar augļošanu, tad uz priekšu. Uz jaunām kapitālistiskā darba uzvarām, lai tikai valsts netraucē. Tieši šāda ekonomiskā filozofija ir dominējusi līdz krīzei un turpina dominēt joprojām.

Joprojām Latvijā valdošā ekonomiskā doktrīna noteic, ka valstij nav jādomā par valsts ekonomisko attīstību. Galvenais tās uzdevums esot netraucēt, un privātais kapitāls pats visu nokārtošot. Šī filozofija balstās uz ticību, ka ekonomiskā attīstība notiks pati no sevis un to nodrošinās privātā iniciatīva brīvas konkurences apstākļos. Atbilstoši šai doktrīnai visus šos divdesmit gadus valsts ekonomika ir faktiski darbojusies pašplūsmā. Katrs vārgākais mēģinājums ievirzīt ekonomiku kādās noteiktās, stratēģiskās sliedēs tika jau iedīglī norakts, apsūdzot to sociālismā un padomju domāšanas recidīvā. No šā viedokļa labi, ka esam ES, jo, piemēram, mūsu pašu bāleliņi paši neaizdomātos augu tauku izstrādājumu, kas izskatās pēc krējuma, aizliegt saukt par krējumu. Pat, ja viņi aizdomātos, tad baidītos par to iepīkstēties, jo valdošā ideoloģija aicina – nebāzies ar ierosinājumiem kaut ko regulēt. Būsi sliktais, kas atkal ierosina kaut ko aizliegt pēc sociālistu modes.

Kas liecina, ka nekas nav mainījies? Politiķi ir tikai cilvēki, un viņi runā to, kas interesē sabiedrību. Ja politiķi, runājot par ekonomiku, galvenokārt pieskaras fiskāliem un finansiāliem jautājumiem, tad acīmredzot sabiedrību budžeta deficīta procenti un Māstrihtas kritēriju ievērošana interesē vairāk nekā iekšzemes koprodukta dinamika, jaunradītās darba vietas, bezdarba līmenis vai ekonomisko emigrantu skaits. Sabiedrības apziņā finansistu sludinātie labā un ļaunā jēdzieni ir tik dziļi iespiedušies, ka atsevišķu ekonomistu mēģinājumi publiskās diskusijās pārbīdīt uzsvarus no finansiāliem jautājumiem uz tīri ekonomiskiem izklausās nenopietni un pat kaitīgi. Savukārt zālē sēdošo dārgos uzvalkos tērpto personu piekrītošus galvas mājienus un atzinīgus aplausus var izpelnīties, stāstot par fiskālo disciplīnu, kredītreitingu aģentūru burtu kombinācijām un virzīšanos uz eiro. Nopietna cilvēka reputāciju vislabāk iegūt, strikti turoties pie valdošā uzstādījuma – kas labi bankām, tas labi Latvijai. Turēties pie meinstrīma ir pilnīgi droši, jo solīt saulainu nākotni vienmēr ir izdevīgāk, nekā biedēt cilvēkus ar draudošām briesmām. Nelaime tikai tā, ka ar šiem solītājiem Latvija slīgst arvien dziļākā un dziļākā ekonomiskā atpalicībā. Ar ļoti miglainām cerībām no tās kādreiz izrauties.

Bens Latkovskis

Advertisements
Posted in: buržuazija