J.Kučinskis : pārdomas par 4.maiju

Posted on May 1, 2011

0


Tūlīt pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā sākās intensīva deideoloģizācijas kampaņa, kas izpaudās ne tikai vārdos, bet arī kā institūciju attīrīšana no iespējamiem svešas, respektīvi, padomju, ideoloģijas nesējiem. Šī kampaņa, protams, bija absurda, jo vai tad padomju perioda pēdējā desmitgadē kāds nopietni ticēja oficiālajai padomju ideoloģijai?

Patiesībā nekāda deideoloģizācija nenotika, bet notika iedomāto vienas ideoloģijas nesēju aizvietošana ar citas ideoloģijas nesējiem – iedomāto Austrumu lojālistu nomainīšana ar pavisam reāliem Rietumu lojālistiem, no kuriem daudzi bija tikko pārmetuši savu kažoku otrādi. Ja padomju perioda noslēgumā oficiālās ideoloģiskās nostādnes ievēroja tikai formāli (formālās sapulcēs, svinīgās sēdēs, armijā, iestāžu telpu noformējumā, svētku uzrunās, radio un TV pārraidēs, ielu lozungos un plakātos), tad tagad ar jauno neoliberālālisma ideoloģiju ir piesūcināts absolūti viss, pat šķietami neitrālas ziepju operas, banāli trilleri, ziņu pārraides, porno filmas un realitātes šovi televīzijā. Neoliberālisms ir īpaši neiecietīgs, agresīvs un greizsirdīgsTotalitārs. Jaunās nostādnes, stereotipi un tabu, izmantojot modernās tehnoloģijas, tiek suģestēti un pasīvos prātos iestrādājas gandrīz vai nosacījuma refleksu līmenī. Šos smadzeņu skalošanas rezultātus var labi vērot daudzos anonīmos interneta komentāros.

XIX gadsimtā „pasaules darbnīcā” Lielbritānijā sākās strādnieku kustība, kas visās nelaimēs vainoja darbgaldus un par savu mērķi izvēlējās darbgaldu un citas rūpnīcu tehnoloģijas bojāšanu un iznīcināšanu – atbrīvošanos no tehnoloģijām. Pagāja ilgs laiks, līdz strādnieki saprata, ka mašīna ir tikai mašīna – ne slikta, ne laba, ka mašīna ir tikai instruments bez savas brīvas gribas, kas dara tikai to, ko cilvēks tai liek. Ka vainojamas ne jau mašīnas, bet konkrētie rūpnīcu īpašnieki un pārvaldnieki, kuri mašīnu faktoru izmanto, lai samazinātu strādājošo skaitu un atalgojumu. Tikai pēc šīs atziņas veidojās arodbiedrību kustība, kura vairs nelauza mašīnas, bet piespieda rūpnīcu vadību rēķināties ar strādājošo interesēm. Tieši šāda apziņas maiņa nepieciešama arī mūsdienu Latvijā. Jo arī mūsu partijas, Saeima un valdība nav suverēnas struktūras, kas kalpo Latvijas tautas interesēm, bet tikai instrumenti, kurus savās interesēs izmanto pavisam citi spēki.

Politika suverenitāti zaudējušā valstī ir tikai viens no ienesīgākajiem biznesa paveidiem – kolaboracionisms par naudu un nosacītu ietekmi. Ar politiku var pelnīt, turklāt pelnīt viegli un daudz.Pareizāk mūsu politiķus būtu saukt par politiskajiem algotņiem vai politiskajiem aktieriem, bet viņu veidoto pārvaldes sistēmu – par okupācijas administrāciju.

Protams, starp vairāk nekā 50 partijām ir arī nefinansētas un nenopirktas partijas. Tās veido pašdarbnieki, azartisti un avantūristi, labi apzinoties, ka viņu izredzes „tikt pie siles” nav lielākas par izredzēm loterijā vinnēt automobili. Ir vesela rinda indivīdu, kas visus šos 20 gadus ik pēc 4 gadiem mobilizējas, savāc vai aizņemas kādu naudiņu, izdot pāris avīžu numurus un izmēģina laimi. Ja neskaita šo amatieru draugus un tuviniekus, neviens par viņu aktivitātēm pat nezina. Jo viņiem nav naudas, nav bijis arī apņēmības veikt nepārtrauktu, pacietīgu struktūru veidošanas un politiskas apgaismības darbu.

Bez partiju finansētāju interesēm ir arī citi faktori, kuri nosaka partiju darbības prioritātes Saeimā. Piemēram, visas 8. Saeimā pārstāvētās partijas (arī PCTVL un Saskaņa) parakstīja līgumu, ka pilnībā pakļausies un veicinās Latvijas orientāciju uz iestāšanos ES un NATO. 9. un 10. Saeimas deputātiem lika nobalsot par slepenībā turēto vienošanos ar SVF un EK. Valsts prezidents Valdis Zatlers (man patiesi žēl noskatīties uz šā kādreiz cienījamā ķirurga degradāciju līdz politiska mērkaķa statusam, kurš vairs neuzdrošinās paust nevienu patstāvīgu domu), lai atkratītos no „zoodārza prezidenta” statusa un kļūtu „starptautiski respektabls”, devās privātā vizītē pie ietekmīgā finanšu terorista Džordža Sorosa. Nesen viņš guva arī Vatikāna svētību, un nu sevi pasludinājis par „vislabāko kandidātu”.

Bez tam Saeimas darbība ir pakārtota arī citiem starptautiskiem līgumiem, kuri ir prioritāri attiecībā pret nacionālajiem likumiem. Piemēram, līgums ar SVF, Pasaules Banku, Starptautisko Tirdzniecības organizāciju, Kioto protokolu un neskaitāmām citām organizācijām un līgumiem, kuriem Latvija pievienojusies uz diskriminējošiem noteikumiem un kuri reglamentē burtiski visas mūsu dzīves jomas. Īpaši amizanti uz šo regulējošo līgumu fona izskan „brīvā tirgus” ideologu spriedelējumi, jo patiesībā nekad agrāk starptautiskā tirgus joma nav bijusi tik reglamentēta un balstīta uz dubultstandartiem kā tagad, XXI gadsimtā.

Taču visšokējošākais bija gandrīz simtprocentīgs Saeimas atbalsts Lisabonas līguma ratifikācijai, to pat neizlasot. Līdz ar šo balsojumu Saeima lielum lielāko daļu savu nominālo pilnvaru valstij svarīgāko jautājumu lemšanā deleģējusi Briselei. Tagad Saeimu vairs nevar īsti saukt par likumdevēju, jo tā tikai piemēro likumus Briseles nospraustajām vadlīnijām.

Taču arī pakļautība Briselei nav nedalīta, jo vēl verdziskāk Latvijas okupācijas administrācija pakļaujas Vašingtonai. Patiesībā Latvija Eiropas Savienībā uzņēmusies arī ASV kontrolēta Trojas zirga funkcijas. Aizvien biežāk ES intereses nonāk pretrunā ar ASV impērisko stratēģiju. Sevišķi uzkrītoši tas bija vērojams pirms Irākas kara, kad ietekmīgākās ES dalībvalstis Vācija un Francija bija pret karu, bet Latvija pasteidzās iekļauties „gribošo koalīcijā” un iniciēja ES sadalīšanos „vecajā Eiropā” un „jaunajā Eiropā”, par ko saņēma uzslavas no Vašingtonas.

Patiešām grūti saprast, par kādu „neatkarību” 4. maija svinīgajos pasākumos runās okupācijas režīma angažētie oratori. Pirmais Latvijas pilsoņu pasākums Latvijas neatkarības atjaunošanas virzienā varētu būt šo pasākumu pilnīgs boikots. Manuprāt, katram godprātīgam Latvijas pilsonim būtu nicinājumā un kaunā jānovēršas no šādiem okupācijas administrācijas organizētiem PR pasākumiem.

Raugoties un analizējot plašākā mērogā, patreizējā sociālā un saimnieciskā krīze (arī genocīds) ir tikai sekas kaut kam daudz fundamentālākam. Tā, pirmkārt, ir intelektuāla un morāla krīze! Ja pat Latvijas izglītotākā cilvēku daļa 20 gados nav tikusi skaidrībā, ko nozīmē neoliberālā politika, tad tas liecina ne tikai par garīgu kūtrumu, bet arī par apkaunojošu konformismu, egoistisku izolēšanos no tautas, pielāgošanos un pat izkalpošanos iedomātajiem „pasaules varenajiem”, liekulību un lišķību, iesaistīšanos vispārējā alkatībā, kad runāt patiesību šķiet neērti, jo tas var apdraudēt karjeru, var zaudēt ērtu darbu (sinekūru uz visas sabiedrības rēķina) vai ārvalstu grantus, tikt melnajos sarakstos.

Šķiet, atkārtojas 1930. gadu scenārijs: vispirms neierobežotas finanšu alkatības izraisīta krīze, pēc tam – starptautiskās drošības sistēmas sagraušana (tad tā bija Nāciju Līgas, tagad – ANO sistēma) un visbeidzot pasaules karš. Uzsvēršu dažus punktus, kas svarīgi arī Latvijai:

– 2008. gada globālā finanšu krīze nav beigusies, tikai iedzīta dziļumā; gaidāmi jauni, dramatiski nobrukumi, kas apdraudēs starptautisko tirdzniecību; visvairāk cietīs valstis, kas nav parūpējušās par sava nacionālā tirgus aizsardzību, pašu ražotas pārtikas un citu pirmās nepieciešamības izejvielu pietiekamību, kā arī importa aizvietošanas programmām. Šai ziņā Latvija ir īpaši ievainojama;

– parazitējošo zombijbanku glābšana, kurā arī Latvija ieguldījusi 8,8 miljardus eiro, izraisījusi jaunus spekulāciju burbuļus – glābšanai sadrukāto un aizņemto naudu zombijbankas izmanto spekulācijās ar pārtikas, naftas, gāzes un citu izejvielu cenām starptautiskajās biržās, izraisot strauju šo produktu cenu kāpšanu. Latvijā šo zombijbanku karteli pārstāv visas ārvalstu banku filiāles, kuras ne centu neiegulda tautsaimniecībā, bet tikai parazitē un diktē valdības politiku. Krīzes periodā būtu sevišķi svarīgi šīm bankām atņemt licences, piedzīt caur tiesu kompensācijas par parādu krīzes izraisīšanu un izraidīt. Ja to nedara valsts, tad to var izdarīt paši pilsoņi, šīs bankas boikotējot;

– pasaules galvenās valūtas (ASV dolāri, eiro u.c.) strauji zaudē savu vērtību, par ko liecina straujā zelta un sudraba cenu augšana. Eiro sistēma ir galvenais iemesls, kas ES dalībvalstīm neļauj īstenot patstāvīgus krīzes pārvarēšanas pasākumus. Notiek pasaules mēroga valūtu karš, spekulatīvi uzbrukumi valstu ekonomikām. Ne dolāra, ne eiro nākotne nav droša. Šādā stāvoklī būtu svarīgi nodrošināties ar suverēnu savstarpējo norēķinu sistēmu, kā arī slēgt bartera tirdzniecības līgumus ar kaimiņvalstīm;

– Latvijā izmēģināto krīzes izraisīšanas un parādos iedzīšanas modeli starptautiskā oligarhija pašlaik sāk izmantot pret citām Eiropas valstīm: Īriju, Islandi, Grieķiju, Spāniju, Portugāli, Itāliju, Lielbritāniju u.c. Līdz ar to arī šajās valstīs varam gaidīt strauju dzīves līmeņa krišanos, bezdarba pieaugumu, viesstrādnieku izraidīšanu. Daļa šo viesstrādnieku ir Latvijas iedzīvotāji;

– vērojama mērķtiecīga Vidējo Austrumu, Ziemeļāfrikas un Vidusāzijas reģionu destabilizācija, kā arī militāro spēku koncentrēšanās šajos reģionos. Jūtams nodoms no šiem reģioniem izspiest pasaulē lielāko ražotāju Ķīnu, kā arī destabilizēt katru nacionālo valsti. ASV veic aktīvu karadarbību pret četrām valstīm (Afganistānu, Pakistānu, Irāku un Lībiju), rupji pārkāpjot starptautiskās drošības sistēmas principus. Vienlaikus šajās operācijās tiek ievilktas NATO dalībvalstis. Vācija cenšas neiesaistīties, bet Lielbritānija un Francija sākušas XIX gadsimtam raksturīgas militāras ekspedīcijas un nesankcionētas diversijas. Tiek apdraudētas Ķīnas, Irānas un Krievijas intereses. Kuru katru brīdi šī spriedze var pāraugt pilna mēroga pasaules karā ar kodolieroču izmantošanu. Jūtama Vašingtonai verdziski pakļāvīgo Latvijas „vistu vanagu” gatavība šajās impēriskajās avantūrās ievilkt arī Latviju. Būtu svarīgi, ja mēs šoreiz neatkārtotu XX gadsimtā pieļautās kļūdas, t.i., neļautu sevi ievilkt svešos, netaisnīgos karos. No otras puses, šādas starptautiskas jukas ir īstais brīdis, lai atjaunotu Latvijas neatkarību.

Ja tautai liegti konstitucionālie instrumenti valsts politikas iespaidošanai un ja pret tautu vērsts genocīds, tad tautai pašai jārada savi nevardarbīgi instrumenti, ar kuriem prasmīgi un atbildīgi īstenot savas suverenās tiesības. Lai šos instrumentus pilnībā un efektīvi izmantotu, tautai jābūt organizētai. Tātad katrā rajonā un apdzīvotā vietā kādam jāuzņemas iniciatīva un atbildība sameklēt domubiedrus un tos organizēt bezpartejiskās aktīvistu grupās, ap kurām kā ap kristāliem veidosies jaunās Latvijas struktūras, aizsardzības un atbalsta punkti. Vēlāk primāro organizāciju pārstāvji veidos pašvaldību, novadu, reģionālos un republikāniskos koordinācijas centrus.

Faktiski viss jāveido no nulles, no tukšas lapas, aiz pagātnes durvīm atstājot savu veco ideoloģisko, politisko, reliģisko, sociālo, mantisko, etnisko, kastu, profesionālo, izglītības, ieņemamā amata un citu aizspriedumu bagāžu, kas līdz šim mūs šķīra, dalīja, naidoja, drumstaloja, lika konkurēt (nevis sadarboties) un atomizēja.

Vai tā šķiet utopija? Padomāsim vēlreiz.

Mūsu sabiedrība šajos gados ir līdz smieklīgumam sadrumstalota – katrs par sevi un katrs savā iedomātā čaulā. Mēs automātiski citiem pielīmējam etiķetes vai birkas un no viņiem norobežojamies, ceļam barjeras. Mēs cits citam neticam, jo šķiet, ka katrs, kas mums pilnīgi nepiekrīt vai mūsu mazajā tusiņā īsti neiederas, nav labs, nav uzticams. Mēs arī paši sev neticam, jo nespējam līdzināties stila žurnālos, šovos un reklāmās uzburtajām ikonām. Mums vairāk kastu nekā XIX gadsimta Indijā: biezie, ierēdņi, bezdarbnieki, bomži, pareizie un vispareizākie ticīgie, nacionālisti, pofigisti, eiromīļi, skeptiķi, urlas, gansi, kampēji, liberasti, sarkanie, taukmūļi utt. Ja katrs uz jauno iesākumu ieradīsimies ar savu apsūbējušo sociālo, reliģisko vai politisko masku, ar savām īpašajām pretenzijām, iedomātiem nopelniem, nemainīgo gudrību, neārstējamo stulbumu vai nekļūdīgumu, vienīgajiem pareizajiem vai vienmēr nepareizajiem uzskatiem, vai mēs vispār spēsim sarunāties, saprasties un par kaut ko vienoties?

Ja jau šos 20 gadus mūsu „nemaldīgā gudrība” nav palīdzējusi Latvijai, ja neviena algota „eksperta” prognoze nav piepildījusies, tad tas ir nopietns iemesls pat „viskompetentākajiem profesionāļiem” izjust zināmu pazemību un ar atvērtu prātu visu labi pārdomāt, vērīgi ieklausoties arī citos. Tikai idiots spēj nemitīgi atkārtot vienu un to pašu darbību, katru reizi cerot uz citu iznākumu.

Tās sociālās lomas, kādas ikdienā esam pieraduši spēlēt, ir tikai mūsu ego radītas vai nekritiski pieņemtas prāta konstrukcijas, kuras kritiskos apstākļos saplīst kā ziepju burbuļi, un kuras, kad būsim uz nāves gultas, mums šķitīs muļķīgas un absolūti nesvarīgas. Taču šīs sociālās maskas un iedomas mums neļauj sazināties, nemaz nerunājot par saprašanos un vienošanos siržu vai dvēseļu līmenī, kurā slēpjas cilvēka dziļākā būtība. Ja mēs vēlamies savai kustībai likt veselīgus un noturīgus pamatus, tie jābalsta tieši siržu vienībā, jāmācās sazināties sirsnīgi un līdz galam godīgi, kā arī uzklausīt citam citu.

Izvilkumi no J.Kučinska rakstu sērijas “Mums ir tiesības un pienākums sevi aizstāvēt II  – IV daļa”

Raksta I daļa https://socialismslv.wordpress.com/2011/04/24/mums-ir-tiesibas-un-pienakums-sevi-aizstavet-i-dala/

Advertisements
Posted in: buržuazija