Mums ir tiesības un pienākums sevi aizstāvēt I daļa

Posted on April 24, 2011

0


Zeme gādā par katra cilvēka vajadzībām,

bet ne par katra cilvēka alkatību.”

Vardarbības un ļaunuma saknes ir šādas:

– bagātība bez darba;

– bauda bez sirdsapziņas;

– zināšanas bez rakstura;

– komercija bez morāles;

– zinātne bez humānisma;

– pielūgšana bez ziedošanas;

– politika bez principiem.”

/Mahatma Gandijs/

Ja kuģis sācis lēni grimt, tad skaidrs, ka tā korpusā radusies viena vai vairākas sūces. Ja šīs sūces netiks novērstas, kuģa grimšana turpināsies arvien pieaugošā ātrumā, līdz kuģis sasvērsies un ar pēdējo vilni pazudīs okeāna dzīlēs. Ko jūs domātu par kuģa kapteini un viņa komandu, ja tie šādos apstākļos nolemtu kuģa korpusā izsist vēl dažus caurumus un sāktu izpārdot ūtrupē kuģa stūres iekārtu, dzenskrūvi, dzinējus un navigācijas sistēmu?

Tad nu iztēlojaties, ka šis grimstošais kuģis ir Latvijas valsts, bet sūces – tie ir dažādi politiskās izvēles radīti kanāli (caurumi un shēmas), pa kuriem Latvija tiek paātrināti izsūkta, izzagta, izsaimniekota, izlaupīta, koloniāli ekspluatēta, iztirgota par ūtrupes cenām.

Tautsaimniecības krīze būtu vispiemērotākais laiks, kad šīs sūces varētu likvidēt, lai visus resursus mobilizētu krīzes pārvarēšanai un jauna attīstības cikla iesākšanai. Taču tā vietā Latvijas vadītāji izvēlējušies paātrināt kuģa nogremdēšanu, kuģa iekārtu izpārdošanu ūtrupē un kuģa pasažieru (Latvijas iedzīvotāju) iztirgošanu verdzībā citiem kuģiem. Bez tam iniciētas provokācijas uzmanības novēršanai, piemēram, referendumi par valodu, kuru mērķis ir sašķelt un sanaidot gan kuģa komandu, gan pasažierus. Tātad grimstošs kuģis ar sanaidotu komandu un pasažieriem.

Mērķtiecīgais latviešu tautas genocīds

Ja Latvija tomēr nākotnē pastāvēs, tad vēstures grāmatās šos 20 gadus aprakstīs kā kopš Ziemeļu kara un Melnā mēra laikiem nepieredzētus latviešu genocīda gadus. Ja salīdzina dzimušo un mirušo Latvijas iedzīvotāju skaitu, tad kopš 1991. gadā iesāktās šoka terapijas esam zaudējuši apmēram 240 tūkstošus iedzīvotāju. Publicists Juris Paiders NRA publicētajā rakstā „Demogrāfijas strupceļš” raksta:

Tomēr galvenais – ikvienam politiķim, uzņēmējam vai vienkārši domājošam latvietim ir jāatver [Latvijas statistikas] gadagrāmatas 125. lappuse, kurā redzama Latvijas iedzīvotāju dzimuma un vecuma piramīda. Kā jau norādīja vairāki Rietumu ekonomisti (tostarp Maikls Hadsons), Latvijas dzimuma un vecuma piramīda izskatās kā valstij, kuras teritorijā aptuveni 15 gadus (no 1994. gada) būtu noticis nopietns un asiņains karš. Bērnu dzimstība no 1994. gada ir aptuveni līdzīga kā pasaules kara vai skarba pilsoņu kara laikā. Masveida privatizācijas demogrāfiskās sekas ir līdzvērtīgas smagam pilsoņu karam. No 1994. gada nav piedzimuši 600 000 bērnu, kuriem būtu jāpiedzimst pie normālas valsts attīstības scenārija.”

Tātad runa ir par karu ar citiem līdzekļiem, šai gadījumā ekonomisko, kulturālo un ideoloģisko karu, kuru Eiropas Savienība un plašākā nozīmē starptautiskā finanšu oligarhija jau 20 gadus bez atklāta kara pieteikuma vērsusi pret Latviju. Pasaules vēsturē šādas kara metodes jau gadsimtiem tiek apzīmētas ar vārdu koloniālisms. Ja pastudējam koloniālisma vēsturi, tad redzam, ka ne vienmēr kādas zemes koloniāla pakļaušana saistīta ar militāra spēka izmantošanu, taču pakļaušanas rezultāts ir līdzīgs. Ideoloģija, kuru izmanto Rietumu paveida kolonizatori, ir nosaukta par brīvā tirgus sistēmu (angliski Free Trade vai Free Market). Lai izlaupīšanai, ekspluatācijai un diskriminējošiem līgumiem atvērtu kādas zemes tirgu, ir veiktas daudzas militāras pakļaušanas, piemēram, pret Ķīnu vērstie „Opija kari” XIX gadsimtā, Irākas okupācija vai patlaban sāktā Lībijas bombardēšana, taču bieži tirgus atvēršana tiek panākta, uzpērkot vai citādi kontrolējot attiecīgās valsts politisko eliti. Latvija tam ir spilgts piemērs. Šai gadījumā uzpirkto, korumpēto eliti sauc par kompradoriem, kolaborantiem, aģentiem jeb, latviskāk izsakoties, kangariem.

Nepārprotami konstatējama tiešā saistība starp brīvā tirgus sistēmas ieviešanu un demogrāfiskā stāvokļa pasliktināšanos. Piemēram, pēc SVF receptēm īstenotā šoka terapija 1991. gadā dzimstību Latvijā samazināja uz pusi un apmēram uz pusi palielināja mirstību. Ārzemju banku mākslīgi uzpūstā burbuļa laikā jeb t.s. treknajos gados (2004. – 2008.) dzimstība uz laiku nedaudz pieauga, bet pēc burbuļa plīšanas atkal strauji samazinājās. 2010. gadā dabiskais iedzīvotāju skaita pieaugums jau atkal tiecās uz negatīvu rekordu – mīnus 10 281. 2011. gads iesācies ar vēl dramatiskāku kritumu.

Protams, šie ekonomiskie un kulturālie spaidi izraisa arī ģimeņu iziršanu un citas sociālās un psihiskas slimības. Latvijas iedzīvotāji arvien straujāk grimst neatmaksājamos parādos, jo līdztekus SVF un ārvalstu bankām darbojas simtiem t.s. nebanku aizdevēju (parādu haizivis), kuri bezizejā iedzītajiem vai saimniekot neprotošajiem iedzīvotājiem piedāvā īstermiņa patēriņa kredītus ar milzīgiem augļu procentiem, soda procentiem un reketu.

Taču tās nav visas genocīda izpausmes. Lai arī Latvijai ir novecojusi, pussabrukusi infrastruktūra un neiedomājami daudz steidzami veicama darba, ar finansiāliem žņaugiem tiek mākslīgi nomākta jebkāda produktīva, tautas attīstībai nepieciešama aktivitāte. Tā vietā tiek mērķtiecīgi veicināta aktīvā darbaspēka izbraukšana uz vecajām ES dalībvalstīm, lai mūsu cilvēki, pārsvarā jaunieši, kā mūsdienu vergi celtu citu valstu labklājību. Nekāda statistiska uzskaite netiek veikta (arī tā nav nejaušība), taču, pēc ārvalstu avotiem spriežot, no Latvijas piespiedu kārtā, lai pelnītu iztiku vai maksātu parādus, jau izbraukuši vismaz 300 000 Latvijas iedzīvotāju. Tai pašā laikā vismaz 200 000 Latvijas iedzīvotāju ir reģistrēti vai nereģistrēti bezdarbnieki pašu dzimtenē. Tikmēr valdība strādā pie imigrācijas programmām, proti, no dzimtenes izspiesto cilvēku vietā plāno Latvijā iepludināt svešu darbaspēku.

500 000 jeb pusmiljons cilvēku, kuriem savā dzimtenē nav darba, – tā jau ir vesela lielvalsts armija. Ja šos Latvijai naidīgās politikas upurus saskaita procentuāli, latviešu tautas genocīda apjomu Latvijā var salīdzināt ar genocīda apmēriem Kambodžā Pola Pota režīma laikā vai 1994. gada genocīdu Ruandā.

Lai arī no šoka terapijas un brīvā tirgus laupīšanas cieš visi Latvijas iedzīvotāji, jānorāda, ka genocīda smaile ir vērsta tieši un galvenokārt uz latviešu tautas iznīdēšanu un izklīdināšanu. Šo stratēģiju īpaši uzvēra arī krieviski runājošie ekonomisti Jevgeņija Zaiceva un Aleksandrs Gapoņenko, intervija („1/4 izdevumu – valsts aparātam) ar kuriem publicēta 11. aprīļa NRA.

Tam ir šāds izskaidrojums. Cittautieši dzīvo galvenokārt lielajās pilsētās. Lai cik grūti, viņiem ir iespēja iekļauties sociālo pabalstu sistēmā, piemēram, Rīgā sociālie pabalsti var sasniegt 500 latus mēnesī vienai ģimenei. Taču laukos un mazpilsētās 80 līdz 90% iedzīvotāju ir latvieši, turklāt tieši lauki glabā dziļākās latvisko tradīciju un tikumu saknes. Eiropas Savienības un SVF finansiālie žņaugi tiek vērsti tieši pret laukiem un mazpilsētām. Latvijā strauji vairojas tādu kādreiz apdzīvoto vietu skaits, kurās pilnīgi iznīcināta visa dzīvei nepieciešamā infrastruktūra: desmitiem vai pat simts kilometru attālumā nav nevienas pašvaldības iestādes, slimnīcas, skolas, bibliotēkas, veikala, sabiedriskā transporta, pasta, bankas pakalpojumu iestādes, arī darba vietu, un ceļi sabrūk. Jauniešiem, ja tādi vēl vispār dzimst, vienīgā iespēja ir aizbraukt, atpakaļ neskatoties.

Starptautiskā „Konvencija par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to” genocīdu definē ne tikai kā kādas cilvēku grupas vai tautas fizisku nogalināšanu ar ieročiem, bet arī „tīšu tādu dzīves apstākļu radīšanu šādai grupai, lai to pilnīgi vai daļēji fiziski iznīcinātu”, tādu līdzekļu izmantošanu, „kuru mērķis ir novērst bērnu dzimšanu šādā grupā”. Cilvēkiem, kuri atbalsta genocīda politiku Latvijā, ir jārēķinās, ka zināmos apstākļos viņi par šādu politiku var tikt bargi sodīti.

Savukārt, „ANO Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām”, kas ir daļa no starptautiskās cilvēktiesību likumdošanas, nosaka katras tautas tiesības „brīvi noteikt savu politisko statusu, brīvi nodrošināt savu ekonomisko, sociālo un kultūras attīstību”. Savu mērķu sasniegšanai katrai tautai ir tiesības „brīvi rīkoties ar savām dabas bagātībām un resursiem”. „Nevienai tautai nekādā gadījumā nedrīkst atņemt tai piederošos eksistences līdzekļus.” Šo paktu, kuru ANO pieņēma 1966. gadā koloniju atbrīvošanās kustības iespaidā.

Domājot par Latvijas un latviešu tautas nākotnes perspektīvām, jebkāda sadarbība ar šo genocīda politiku īstenojošo režīmu un šo politiku apkalpojošajām partijām ir pielīdzināma sadarbībai ar nacistu režīmu 1940. gados vai staļinistu režīmu padomju varas uzspiešanas periodā. Atšķirība tikai tā, ka tagad svešās varas nav okupējušas Latviju militāri, un svešās varas centri atrodas nevis Berlīnē vai Maskavā, bet Briselē un Vašingtonā. Kā tolaik, tā tagad svešo varu plānus Latvijā apkalpo vietējo kolaborantu slānis.

Pārējās ir tīri kosmētiskas atšķirības, piemēram, radīta virspusēja demokrātijas ilūzija, kuras ietvaros tautai it kā dota iespēja nobalsot par sev pieņemamāko partiju. Taču tā ir tikai ilūzija, jo tautai netiek dotas iespējas pašai izvirzīt atbalstāmos kandidātus, bet tikai nobalsot par no augšas piedāvātiem un politikas pasūtītāju finansētiem sarakstiem. Balso, par kuru partiju gribi – tas nemaina valsts politiku. Tāpēc jāmeklē un jāaktivizē citas valsts politiku ietekmējošās sviras, jo, neatkarīgi no bezjēdzīgās režīma algoto politologu un „ekspertu” tukšmuldēšanas, suverenā vara Latvijā tomēr pieder nevis uzpirktām partijām vai viņu izrīkotājiem Briselē, bet Latvijas tautai.

Līdzšinējā politika nogalina

Dziesmotās revolūcijas laikā maz tika diskutēts par valsts iekārtu pēc neatkarības atgūšanas – vai saglabāsim modificētu padomju sociālisma modeli vai izvēlēsimies Skandināvijas paveida sociālismu, vai Vācijai raksturīgo sociāli atbildīga kapitālisma modeli. LTF programmā bija paredzēta jaukta ekonomika, kurā atzīts privātīpašums, privāta uzņēmējdarbība un kooperācija, bet saglabāts arī nozīmīgs sabiedriskais jeb valsts sektors. Tautā daudzi ar nostaļģiju atcerējās „labos Ulmaņa laikus”, un daudzi tieši tādu iztēlojās arī nākotnes Latviju. Jānorāda, ka Ulmaņa laikā Latvijā dominēja tieši valsts sektors, stingra regulēšana un valsts uzņēmumi.

Taču no sapņa par Ulmaņa laiku atgriešanos visspilgtāk sabiedrības apziņā bija iespiedies savas zemes saimnieka tēls – pats kungs un pats arājs. Visorganizētākie un aktīvākie izrādījās bijušie īpašnieki un viņu pēcteči, kuri kāroja atgūt padomu varas 1940. gados nacionalizētos īpašumus, lai gan 50 gadu laikā bija notikušas milzīgas pārvērtības: daudzi bijušie īpašnieki devušies bēgļu gaitās uz Rietumiem, citi izsūtīti uz Sibīriju, citi mainījuši dzīves vietu, dzīvesveidu un nodarbošanos tepat Latvijā. Vairs nebija tā laika organizāciju, biedrību un kooperatīvā tīkla, kā arī kameru sistēmas. Līdz ar to palika tikai plika alkatība – vēlme par katru cenu atgūt īpašumu, protams, ērti aizmirstot, ka daudzi īpašumi 1940. gadā bija apgrūtināti ar parādiem un neizmaksātām hipotēkām. Alkatība cilvēku padara aklu, uz alkatību balstīta sistēma nekad nav stabila un ilgtspējīga, tā apēd pati sevi.

Otra uz pašiznīcību vērsta apmātība bija neiecietīgs, noliedzošs nicinājums pret visu, kas saistīts ar padomju varu un „okupantiem”: pret nepilsoņiem, padomju saimniecībām (bija ne tikai „padomju rūpnieciskie monstri”, kuri nodarbināja galvenokārt iebraucējus, bet arī pavisam latviskas lielsaimniecības: mežrūpnieki, elektrotīkls, lauku kopsaimniecības, zvejnieku kopsaimniecības, vairākas flotes u.c.) un citām institūcijām, kas bija visai noderīgas, piemēram, DOSSAF jauniešu bezmaksas apmācības sistēma un padomju kooperatīvais tīkls, kuru atlika tikai reformēt. Taču aklais antisovjetisms to visu norakstīja iznīcībai.

Visai populārs kļuva arī nacionālisms. Nacionālisms var dot pavisam pozitīvu motivāciju uz izaugsmi, pilnveidi un augstiem morāles standartiem, taču Latvijā izveidojās „pamazinošais nacionālisms”. Nevis tāds, kas vērsts uz augšanu, jaunu jomu aptveršanu un jaunu piekritēju iekļaušanu, bet tāds, kas tiecas attīrīties no visa svešā, nelojālā un citādi domājošā. Ar to pamazinošais nacionālisms faktiski pārvēršas par dogmatisku, fanātisku sektu. Lieki teikt, ka arī dogmatisms un fanātisms cilvēku padara aklu un negudru.

Līdz ar to nebija nekādas pretestības, kad tā laika politiķi, aizrāvušies ar savu polittūrismu, pēc 1991. gada puča izvēlējās pieņemt jaunu reliģiju – ASV impērisko aprindu dzemdināto brīvā tirgus paveidu, ko pieņemts saukt par neoliberālismu vai „Vašingtonas konsensu”.

Saknes šai politikai meklējamas Miltona Frīdmana „Čikāgas skolas” monetārismā, kura principus pēc vardarbīgas demokrātiskās valdības gāšanas 1973. gadā izmēģināja Čīlē, balstoties uz pulkveža Pinočeta diktatorisko varu. Vēlāk šos principus inflācijas apslāpēšanas nolūkā daļēji izmantoja ASV un Lielbritānijā – prezidenta R. Reigana un premjerministrs M. Tečeres valdīšanas periodā. 1989. gadā Vašingtonā notika apspriede par Latīņamerikas parādu krīzes jautājumu, kurā referātu lasīja angļu ekonomists Džons Viljams. Tieši Viljama programmatiskais dokuments, kas vispilnīgāk iemiesoja ASV analītisko centru, valdības un tās kontrolē esošo SVF, PB un PTO vēlmes, tika ņemts par pamatu politikai, kuru ar graujošiem rezultātiem uzspieda gan Latīņamerikas un Āfrikas, gan arī bijušā Austrumu bloka valstīm; un tieši Latvija šos principus pieņēma vispilnīgāk un padevīgāk, tāpēc tieši Latvija ir novesta līdz visdziļākajai krīzei un katastrofai.

„Vašingtonas konsensa” pasludinātais mērķis bija pāreja no autoritāro režīmu regulētās ekonomikas uz Rietumu paveida liberālo finansiāli ekonomisko modeli. No šās programmas var izdalīt 10 punktus, kurus pieņemts saukt par Vašingtonas konsensu:

  • ekonomikas liberalizācija un deregulācija (t.s. „valsts neiejaukšanās ekonomikā”);
  • valsts un pašvaldību sektora privatizācija;
  • finanšu disciplīnas ieviešana (minimāls budžeta deficīts uz sociālo izdevumu un attīstības programmu rēķina);
  • īpašuma un īpašnieku tiesību pastiprināta aizsardzība (pat ja tas kaitē sabiedrības interesēm);
  • ierobežojumu atcelšana tiešajām ārvalstu investīcijām;
  • brīvi konvertējamu valūtu ieviešana (atteikšanās no suverenajām valūtām);
  • ārējās tirdzniecības liberalizācija (atteikšanās no nacionālo tirgu aizsardzības);
  • finanšu tirgu liberalizācija (atteikšanās no regulēšanas, aplikšanas ar nodokļiem, jebkādu barjeru noteikšanas u.c.);
  • nodokļu samazināšana (nodokļu nastas pārcelšana no nekustamajiem īpašumiem un finanšu kapitāla uz nesamērīgu darbaspēka un patēriņa aplikšanu);
  • valsts budžeta struktūras reorganizācija, atsakoties no valsts subsīdijām, par prioritāti izvēloties primāro veselības aprūpi, pamatizglītību un infrastruktūru.

Katrs pieredzējis analītiķis un moderno laiku vēstures zinātājs pateiks, ka, ievērojot šādus politikas principus, valsts atsakās no savas suverenitātes un sevi pakļauj globālo investoru nekontrolētām iegribām. Tieši šādi principi tika uzspiesti arī Lielbritānijas kolonijām, lai tās turētu atkarībā, nabadzībā un atpalicībā. Nu tos līdzīgiem mērķiem izmanto jaunā globālā lielvalsts ASV, tikai tiešās koloniālās pārvaldes vietā ASV impērija savas gribas uzspiešanai izmanto globālās starpniekorganizācijas: Starptautisko Valūtas fondu (SVF), Pasaules Banku (PB) un Pasaules Tirdzniecības organizāciju (PTO), kuras korejiešu izcelsmes Kembridžas universitātes profesors Hadžūns Čangs trāpīgi nosaucis par „Grēcīgo Trīsvienību” (skat. latviešu valodā izdoto Čanga grāmatu „Sliktie Samarieši”).

„Vašingtonas konsensam” līdzīgus noteikumus savām jaunajām dalībvalstīm, it īpaši bijušajām PSRS republikām, uzspiež arī Eiropas Savienība (ES), tāpēc tā nav nejaušība, ka pašlaik iznīcināšanas noteikumus Latvijai diktē kā SVF, tā Eiropas Komisijas (EK) misionāri. Tātad Latvija pakļauta dubultai koloniālisma nastai: gan ASV dominētajam SVF režīmam, gan Briseles režīmam.

Nu jau vairs nav jāmeklē ekonomisti-brīvdomātāji vai nonkonformisti, lai saprastu, ka „Vašingtonas konsenss” nogalina. Šā gada 3. aprīlī, uzrunājot Džordža Vašingtona vārdā nosauktās universitātes klausītājus, būtībā to pašu pateica pats SVF izpilddirektors Dominiks Strauss-Kāns (Dominique Strauss-Kahn). Viņš Vašingtonas konsensu nosauca par „pagātni” (skat. pilnu uzrunas tekstu angļu valodā: “Global Challenges, Global Solutions” – an Address at George Washington University). Taču tas SVF misijai Rīgā netraucē mums diktēt tos pašus Vašingtonas konsensa noteikumus, kas papildināti ar ES prasībām. Tas izskaidrojams ar dubultstandartiem, kas tik raksturīgi Rietumu diplomātijai – „klausies manus vārdus, bet neskaties manus darbus”.

Nu jau EK nepārprotami pieprasījusi, lai Latvija privatizē arī tos savus atlikušos valsts uzņēmumus, kurus privatizēt aizliedz likums: Latvijas mežus, Latvijas dzelzceļu, Latvenergo, Latvijas Ceļus, Latvijas Pastu u.c. Turpinot pildīt SVF un EK diktātu, nonāksim arī pie tā, ka privatizēt (lasi: lēti izpārdot ārzemniekiem) nāksies arī pašvaldību uzņēmumus un pārējo infrastruktūru: apkures, ūdens un kanalizācijas uzņēmumus, namu pārvaldes u.c. Tas nozīmē, ka zudīs vēl tūkstošiem darbavietu, visur parādīsies maksas iekasēšanas būdiņas un jauni maksas pakalpojumi, bet peļņa no šīm jomām vairs neienāks budžetā, bet aizplūdīs uz ārzonu kontiem.

Janis Kučinskis

Advertisements
Posted in: genocids