Buržuāziskās Latvijas sadzīves ainiņas

Posted on April 5, 2011

1


Madonas reģiona laikraksta „Stars” redakcijā pēc palīdzības vērsies Lubānas novada iedzīvotājs Mārtiņš Puška, kurš satraucies, ka deviņu cilvēku lielā ģimene dzīvo vienā istabā un bāriņtiesa, iespējams, liegs bērnu aprūpes tiesības.

– Mēs, deviņi cilvēki, dzīvojam vienistabas dzīvoklī. Pašvaldība piešķīra divistabu dzīvokli, taču tas bija tādā stāvoklī, ka dzīvot tur nebija iespējams. Nebija nedz grīdas, nedz durvju. Vairākkārt rakstījām iesniegumus, lai pašvaldība veic dzīvokļa remontu. Pašiem šādu līdzekļu nebija, jo esam mazturīgo statusā. Gan tas dzīvoklis, kurā dzīvojam, gan piešķirtais pieder pašvaldībai. Pērn sievai iedeva darbu un dzīvokli nedaudz sāka remontēt, teica, ka līdz jaunajam gadam saremontēšot tā, lai vismaz vienā istabā varētu dzīvot. Ielika grīdu no veciem dēļiem, salika logus un ievilka elektrību, bet ar to viss beidzās. Tālāk viss pašiem par saviem līdzekļiem jātaisa. Taču vienlaikus ar mums par šo dzīvokli nav noslēgts īres līgums. Pirms mēneša sociālais darbinieks mums pateica, lai mēneša laikā vismaz vienu istabu izremontējam tā, lai tajā varētu dzīvot, ja ne, sūdzēs bāriņtiesā, lai atņemtu bērnu aprūpes tiesības, jo šobrīd bērni dzīvo antisanitāros apstākļos. Piekrītu, ka deviņiem cilvēkiem dzīvot vienistabas dzīvoklī nav normāla situācija, taču arī naudas, par ko izremontēt dzīvokli, mums nav. Šodien ir tā diena, kad man jābrauc uz bāriņtiesu. Sieva ir stresā, arī pašam nāk virsū izmisums, jo nezinu, kā rīkoties un pie kā griezties pēc palīdzības. Manuprāt, nav normāli, ka mums ir jāremontē pašvaldības dzīvoklis no līdzekļiem, kuru mums nav. Pašvaldībai būtu jānodrošina iedzīvotājiem, jo īpaši bērniem, normāli dzīves apstākļi. Mēs neprasām nekādu eiroremontu, bet tādus apstākļus, kuros varētu dzīvot. Pašvaldība pati ir atzinusi mazturīgā statusu, kur gan lai mēs ņemam līdzekļus remontam? Protams, iespēju robežās mēs kaut ko varam izdarīt, taču dzīvoklis ir tik sliktā stāvoklī, ka tur ir jāveic kapitālais, nevis kosmētiskais remonts, jo sienas jau ir saplaisājušas, – par situāciju, kādā nonākusi viņa ģimene, pastāstīja Mārtiņš Puška.

Ineses un Leonīda Kaņinu sešu bērnu ģimene vairākus gadus “ceļojusi” pa Latviju – no viena saimnieka pie nākamā cerībā pēc labāka darba un pastāvīgas dzīvesvietas sev un saviem bērniem, no kuriem jaunākajam tagad ir četri gadi, bet trīs vecākie apmeklē skolu.

Traucēklis – daudzie bērni

Kaņinu māmiņa Inese neslēpj, ka šie “ceļojumi” bijusi vienīgā iespēja uzturēt ģimeni. Vecāki pelnīja iztikas līdzekļus, strādājot zemnieku saimniecībās par lopkopējiem. Darba vietas meklējuši pēc sludinājumiem laikrakstos, arī “Latvijas Avīzē”. Ne visi saimnieki, kuriem bija nepieciešamas darbarokas, vēlējās ģimeni ar tik daudziem bērniem, tomēr bija tādi, kas neatteica.

Pirms pārcelšanās uz jauno dzīvesvietu vecāki vienmēr aizbraukuši apskatīties, vai solītie dzīves apstākļi būs piemēroti bērniem. Nekas spīdošs jau nebija, atzīst Inese. Ierādītās telpas parasti izrādījās ļoti nodzīvotas, neremontētas un nekoptas, matrači notraipīti. Kāds saimnieks pat prasījis, lai māju, kurā dzīvošot, Kaņini apdrošinot par saviem līdzekļiem.

Tomēr visbiežāk darba devēju pretenzijas vērsušās pret bērniem. Viņi bijuši pārāk skaļi, kustīgi vai draiskulīgi. Latgales pusē kāds saimnieks, “izglītots cilvēks, turklāt profesors”, vienmēr atradis, par ko bērnus sabārt, un beigās pārmetis, ka mazie piečurājuši viņa zābakus. “Ar to mūsu pacietības mērs bija pilns. No rīta sakopām lopiņus, kā arvien kārtīgi padarījām visus kūts darbus un, lai gan saimniece centās mūs atrunāt, iekāpām autobusā un atgriezāmies Ukros.”

Ukri ir vieta, no kurienes ģimene devusies pasaulē. Tur joprojām atrodas Ineses mammas dzīvoklis, tagad tukšs un pamests. Kāpēc nepalikāt Ukros? Inese, kas dzimusi šajā pagastā, skaidro – nav darba, nav normālas satiksmes, lai izbraukātu uz tuvējām pilsētām, nav ne kūtiņas, ne zemes, jo viņu prombūtnes laikā viss privatizēts.

Pirms nokļūšanas Elejas krīzes centrā Kaniņu dzīves vieta bija Zaļenieku pagastā. Inese kopusi mazos teliņus, bet vīrs strādājis 200 slaucamo govju fermā. Dzīves apstākļi izrādījušies ļoti pieticīgi, lai neteiktu vairāk. “Pagājušajā ziemā jutāmies kā Sibīrijā, ceļi aizputināti, neviens netīra, bet bērniem uz skolu jātiek,” stāsta Inese.

Kad viņa saslimusi, Zaļenieku pagasta sociālais dienests visu ģimeni nogādājis Elejā, kur krīzē nonākušajiem paredzēts uzturēties līdz trim mēnešiem. Šajā laikā Jelgavas novada sociālajam dienestam sadarbībā ar Zaļenieku un Elejas pagastu bija jāsameklē pastāvīga dzīvesvieta Kaņinu ģimenei.

Elejas pārvaldes vadītājs Leonīds Koindži-Ogli par šādu pavērsienu, protams, nebija priecīgs. “Ražo tik bērnus, bet dzīvoklis jāmeklē mums.” Viņš nespēj aptvert, ka pieaugušie jau pusmūžā, bet pašiem ne savu šķīvju, ne karošu. Arī gultu neesot, pat ne “tumbočkas”.

Daudzbērnu māmiņa uzskata, ka viņas ģimene ir pelnījusi savu mājokli. Neesot ne dzērāji, ne slikti vecāki saviem bērniem. Dzīvokli prasījuši arī Zaļenieku pagastam, tomēr neko citu kā vien vecu graustu nav varējuši piedāvāt. Pat sabijāmies, to ieraugot, teic I. Kaņina. Iepriekš tur dzīvojusi kāda cita daudzbērnu ģimene, kas, izmisuma dzīta, uz pagastu izsaukusi “Tautas balss” komandu, tikai tad piešķirts dzīvoklis pagasta centrā.

Līdzīgi šoreiz rīkojušies arī Kaņini, kad uzzinājuši, ka viņu astoņu cilvēku ģimenei pagasts noskatījis divistabu dzīvokli 10 kilometru attālajās Zizmās. “Atkal tālu prom no centra, no satiksmes, no skolas, pusizdemolētās mājās, kur apkārt dzērāji un “točkas” ar nelegālo alkoholu. Tas ir tieši tāpat, kā mēs dzīvojām pie daudzajiem saimniekiem,” piezvanījusi “Latvijas Avīzei”, caur asarām sūdzas I. Kaņina.

L. Koindži-Ogli iebilst – tur taču citi cilvēki arī dzīvo, ap 80 iedzīvotāju, vai viņi sliktāki? Katru dienu kursē skolas autobuss, kas bērnus atved uz skolu un atpakaļ. Tiesa, iecerētajā dzīvoklī joprojām deklarējies iepriekšējais īrnieks, kurš pazudis bez pēdām, gadiem nav maksājis rēķinus par komunālajiem pakalpojumiem. Arī logi izsisti, jo gadiem tur neviens nav īsti dzīvojis. Pagasta vadītājs cer, ka daudzbērnu ģimene no piešķirtajiem sociālajiem pabalstiem palēnām maksās arī pazudušā īrnieka parādus!!!!

Kaņini saņem valsts ģimenes pabalstus – 8 latus par katru bērnu, kā arī apgādnieka zaudējuma pensiju 50 latus, kas piešķirta Ineses sešpadsmitgadīgajai meitai Baibai no pirmās laulības, jo viņas tētis ir miris.

Inese neslēpj, ka aizvadītie mēneši pagājuši uztraukumos un bailēs par bērniem, jo ne reizi vien piesolīts ģimeni šķirt – krīzes centri paredzēti mātēm ar bērniem vai tikai bērniem. Šoreiz kā izņēmums visi palikuši kopā, arī tētis Leonīds Kaņins.

Pelkmaņi 1999. gadā Rīgā bija ieradušies ne jau vieglas dzīves tīkojumos. Nekad un neko nevienam viņi nebija prasījuši, līdz notika nelaime – Viktors cieta smagā avārijā. Izdzīvot palīdzēja brīnums. Viņam laikam vēl nebija tiesības aiziet, tagad atzīst Viktors. Taču parādu dēļ ģimene zaudēja māju un zemi Ogres rajonā. Viktoram bija jāmeklē darbs, bet nopelnīt varēja tikai Rīgā.

«Ko tikai nedarīja, lai mūs aizdabūtu no Rīgas prom! Draudēja atņemt bērnu tiesības, viņus izšķirt un likt bērnunamos un internātskolās. Spieda pārcelties uz Eleju, uz Seci. Piedāvāja graustus bez ūdens un ar malkas apkuri piektajā stāvā, bet ar tualeti trešajā,» stāsta Viktors. «Lai cik paradoksāli būtu, vienīgais domnieks, kas deva padomus, neizdarot spiedienu un neprasot nekādu reklāmu sev, bija Igors Zujevs(Sociālistiskā partija). Viņš tā arī pateica: «Nesteidzies. Piekrīti tikai bērniem piemērotiem apstākļiem. Savai aizstāvēšanai tev ir brīnišķīgs ierocis – četras televīzijas un piecas avīzes. Ņem to un izmanto! Viņi savu darbu padarīs.» Jā, bez žurnālistu iesaistīšanās mums nebūtu izdevies.

Dārza būdas Rumbulā bija ekstrēma, aiz izmisuma radusies izvēle pēc kārtējā neveiksmīgā mēģinājuma īrēt dzīvokli. Pajumti tik lielai ģimenei Rīgā bija atrast grūti, bet izīrētāji pieprasīja par 30 – 50% lielāku maksu, kad uzzināja, cik daudz Pelkmaņiem bērnu. Izrādās, daudzus biedē tādi kaimiņi, jo bērni nav paklausīgi sunīši, kas iet tikai pie saites, bet reizēm mēdz trokšņot, reizēm uzrāpties kokā vai pieskarties kādam auto pagalmā. Būdams profesionāls celtnieks, vasarā Viktors sameklēja tukšu, aizaugušu zemes platību Rumbulas dārziņos un uzmeistaroja būdas.

Rīgas domes deputāts Igors Zujevs (Sociālistiskā partija, Rīgas domes sociālo jautājumu komiteja): «Pelkmaņi bija izņēmuma gadījums. Centāmies viņiem palīdzēt, redzot, ka ir ārkārtas situācija, ka ģimene ir labvēlīga, vecāki gādā par bērniem, ka viņi ir labi cilvēki. Taču dzīvokļu piešķiršanā daudzbērnu ģimenēm Rīgā nekas īpaši būtisks nav mainījies. Un to arī nepieļauj valsts likumdošana, jo Latvijā nav noteikts īpašs daudzbērnu ģimeņu statuss, kas pieļautu viņu labā izdarīt kādus izņēmumus

 

 

 

 

Advertisements
Posted in: genocids