Kāpēc mūs tur nebija

Posted on April 4, 2011

0


Ja mēs piekrītam kāda protesta iemeslam un formai, tad to, kāpēc tas vai cits protests neizdevās pietiekami spēcīgs, var noskaidrot, saņemot atbildi uz jautājumu – kāpēc tevis (manis) tur nebija? Pirms vērtēt citu darīšanu, jāpaskatās uz savu nedarīšanu.

Protests nav izrāde, ko mājās palicējiem, kuru varenā dūša pilnībā saiet zem anonīmiem nikiem, komfortabli noskatīties un tad atkal anonīmi ņemties ne jau par protesta iemeslu, bet par protestētāju bālo būšanu. Taču – protests nav ne izrāde, ne arī mehāniska mērkaķošanās nopakaļ Rietumu demokrātijas paraugiem Londonā vai Parīzē, bet pašmāju demokrātijas prakse. Iespējams, Latvijā un citur protestēt iet arī tādi, kas grib tikai izrādīties vai, ja gadās grautiņš, kaut ko nočiept, taču man tomēr šķiet, ka pamatā protestē cilvēki, kuriem patiesi nav pieņemama tā vai cita nejēdzība. Viņi ir aktīvi, viņi ir publiski, un pārmest viņiem šo aktivitāti, pārmest tieši viņiem to, ka šie mazā skaitā, ka medijiem nav bijis, ko lāgā parādīt, ir vien liekulīga izrāžu vērotāju un kārotāju attieksme. Daži simti reāli izmantoja vienu no demokrātijas formām, bet tūkstoši, kuri nu teic – vajadzēja gudrāk, atraktīvāk, masveidīgāk –, paši par gudrāku turēja šo savu zināšanu uz bruģa nelaist.

Vienīgais, ko, manuprāt, var pārmest arī 24. marta protestam pie pils un Saeimas, ir – aicinātāju vīzdegunība pret sanākušajiem. No aicinātājiem, no viņu sagatavotības darbam šādā vidē ir atkarīgs, vai protestēs pūlis vai daudzmaz organizēta, mērķtiecīga ļaužu masa. Protests no sākuma līdz galam ir šajā mērķtiecībā jānotur. Un, ja tas tā izdodas, tad arī daži simti cilvēku var nelikties maz. Bet, ja aicinātāju nolūks ir atrādīt pūli, respektīvi – uzdot par protestu tvaika nolaišanas, izbļaustīšanās pasākumu, tad jāšaubās, vai tie paši ir protestētāju vai protesta adresātu pusē.

Bet visādi citādi protestētājiem, lai cik to būtu bijis, lai cik kusli būtu aicinātāji, lai cik irdens un nesavākts, savās formās nabadzīgs neizvērstos protests, nav ko pārmest. Jo viņi nerīko mums izrādes, bet mēģina reāli celt to, ko mēs līdz ar viņiem nevīžojam. Nav jāvērtē viņu aktiermeistarība vai kategorisma trūkums, jo – kur tad palika mūsu pašu kategorisma un uzstājības pienesums šajā lietā? Kamēr viņi reāli un pēc savas saprašanas izravē no bezpilsoniskuma nezālēm kādu pilsoniskas sabiedrības cienīgu mazumiņu, tikmēr mēs tupam nezālēs un gaužamies, ka šie slikti ravē.

Taču – mums dikti patīk kino. Tiktāl, ka paši esam gatavi tapt par kinošablonu suvenīrversijām vai marionetēm. Tikai atdarinot, mēs esam ko vērti. Paši par sevi – kur nu. Ja protests nenotiek atbilstoši ķinīšu Ļeņins oktobrī vai Ulmanis maijā estētikai, ja pāris stundās vara nepiekāpjas, režīms nemainās, ja neviens pat nedabū ar akmeni vai steku pa ķobi, ja nav neviena atraktīva izlēciena, tad vērojošā publika, tostarp mediji, jūtas apdalīti.

Protams, varam atskatīties uz protestiem citviet. Taču mums nav tā, kas ir angļiem, un tā, kas ir Ziemeļāfrikā. Mums ir reāli protesta resursi, kuri jānovērtē un jāvairo, nevis jānoniecina. Bet – mums šobrīd nav īsti skaidrs, kurā pusē konsekventi ir mūsu garīgie, neformālie līderi, «inteliģences pārstāvji». Gan starp partijām, gan starp nevalstiskajām organizācijām (ieskaitot arodbiedrības) šobrīd velti meklēt kādu daudzmaz izteiktu sabiedrisko domu vienojošu līderi. Drīzāk tie ir kompromisa meklētāji, kādēļ arī protesti tiek organizēti, piemēram, pret tarifiem vai pret nabadzību. Liekoties neredzam, ka šīs lietas jau izriet no konkrētu politikas nesēju piekoptas sistēmiskas pieejas. Vēl – mūsu savstarpējās sociālās saites arvien ir vājas, mēs arvien esam viegli ekspluatējami, un pamatmasā mūsu vajadzību griesti atšķirībā no tiem pašiem angļiem šodien nav daudz augstāki, nekā bija padomju laikos.

Taču aksioma – jo nopietnāka sociālā krīze un jo mazāk pūliņu tiek veltīts tās novēršanai, jo iespējamāks ir ekstrēmisms – gan nostrādās. Mūsu pacietība ir liela, mūsu attieksme pret sociumu un tā institūtiem (valsti, sabiedrību…) ir visai distancēta, politika lielai daļai no mums liekas ienaidnieks, nevis rīks, mums nav īpaši rūpējis kopt sevi ne kā varas partneri, ne kā tās oponentu. Protesta formas, kas paredz tiešu saduri (tostarp arī streiki, boikoti…), mūs, manuprāt, joprojām biedē. Jo cita starpā nav paļāvības, ka streikotāji taps pietiekami un organizēti pasargāti no varas, darba devēju individuāli vērstām represijām. Vārdu sakot, politikas attieksme un mūsu pašu pacietības mērs var iestumt protestus ekstrēmismā. Pilnīgi iespējams, ka radikalizācija, sevišķi vērojot, cik cītīgi apziņā tiek potēts tas, ka esošie «protesti nelīdz, tiem nav jēgas, sabiedrības pamatmasa tos neatbalsta», tiks, tiek provocēta. Man izredzes pāriet stāvoklī – jo sliktāk, jo labāk, šķiet graujošas un neauglīgas. Taču, lai protesti ar laiku nesāktu graut arī pašu sabiedrību, ir jāprotas teikt paldies gan autopārvadātājiem, gan citiem, kuri bijuši aktīvi arī par mums. Bet sev jāatbild uz jautājumu – kāpēc tevis (manis) tur nebija?

Viktors Avotiņš

P.S.Pļaviņu, Ķeguma un Rīgas hidroelektrostaciju (HES) elektrība ir jāatdod par pašizmaksu patērētājiem Latvijā, nevis jāpārdod biržā, uzskata Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas (SPRK) padomes loceklis Edvīns Karnītis, vēstī aģentūra LETA.

Ekonomikas ministrija un uzņēmums “Latvenergo” uzskata, ka šādu ideju nedrīkst realizēt, jo tas apdraudētu Latvijas energodrošību un Latvija piekrāptu Eiropu.

Advertisements
Posted in: protesti