Kā sagaidīsim 1.maiju

Posted on April 4, 2011

0


“Mūsu sabiedrībā joprojām valda aplamais secinājums, ka sociālisms ir beigts un pagalam. Ja runa ir par padomju tipa sociālismu ― jā, tas ir beidzies, bet, ja runājam par sociālisma ideju… Manuprāt, mūsdienu Latvijas situācija uzrāda, cik akūti mums trūkst kreiso ideju. Tas, ka sociālisma ideju aplamās īstenošanas rezultātā sociālisms tika mūsu sabiedrība diskreditēts, ir novedis pie tā, ka kopš 90. gadiem pie varas ir partijas, kas sevi konsolidē uz anti-kreisuma bāzes. Tad, kad mēs brīnāmies, kādēļ mūsu partijas uzvedas tā, kā viņas uzvedas, atbilde ir: jo viņiem nav alternatīvas,” – tā profesors Juris Rozenvalds.

 

Darba ņēmēji visā pasaulē plaši atzīmē 1. maiju – Darba svētkus. Šādi tiek pieminēta strādnieku kustības cīņa. Cīņa par 8 stundu darba dienu, vienādiem darba apstākļiem sievietēm un vīriešiem, cilvēka cienīgu atalgojumu, drošu darba vidi, sociālo apdrošināšanu, tiesībām apvienoties arodorganizācijās un mieru.

1. maijs kā sarkans datums kalendārā atgādina par laikiem, kad astoņu stundu darba diena vēl bija jāizcīna. Jau 19. gadsimta pirmajā pusē Roberts Ovens radīja saukli«Astoņas stundas darba, astoņas stundas atspirgšanai, atstoņas stundas atpūtai», tādējādi formulējot mūsdienu darba dienas optimālo sadalījumu. Tomēr tanī laikā tā drīzāk bija utopija. Britu sievietes un bērni kopš 1847. gada drīkstēja strādāt «tikai» desmit stundas dienā. Franču strādnieki pēc 1848. gada Februāra revolūcijas strādājalīdz 12 stundām dienā.

Starptautiskā strādnieku asociācija 1866. gadā deklarēja, ka «likumiska darba dienas ierobežošana ir priekšnoteikums, bez kā visi tālākie uzlabojumi un strādnieku šķiras emancipācija būs lemta neveiksmei».

Jaunzēlandē un Austrālijā augsti kvalificētajiem strādniekiem astoņu stundu darba diena kļuva par realitāti jau 19. gadsimta 40. un 50. gados, tomēr pārējie visā pasaulē par to vēl sapņot nevarēja. 1868. gadā ASV Kongress pieņēma likumu par astoņu stundu darba dienu federālo iestāžu darbā nodarbinātajiem, tomēr tā realizācija dzīvē bija mazefektīva.

1886. gada 1. maijā Čikāgas organizācijas «Darbaspēka bruņinieki» vadītājs Alberts Pārsonss kopā ar ģimeni sarīkoja darbaļaužu gājienu astoņu stundu darba dienas atbalstam. Gājienā piedalījās aptuveni 80 tūkstoši cilvēki, un tā tiek uzskatīta par pirmo Maija parādi. Nākamo dienu laikā Čikāgas strādniekiem visās ASV pievienojās aptuveni 350 tūkstoši strādnieku no 1 200 fabrikām, kurās sākās streiki.

Starptautiskā darbaļaužu asociācija, pazīstama arī kā Otrā internacionāle, tikšanās laikā Parīzē 1889. gadā noteica 1. maiju par dienu, kad strādniekiem doties demonstrācijās, tādējādi sākot starptautisko 1. maija tradīciju. Amerikāņu darba federācija 1888. gadā Sentluisā pasludināja, ka, sākot ar 1890. gada 1. maiju, amerikāņu strādniekiem nevajadzētu strādāt ilgāk par astoņām stundām, un šis gads uzskatāms par Maija svētku sākuma gadu.

Astoņu stundu darbadienu amerikāņu dažādu nozaŗu strādnieki sāka iegūt no 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Eiropā gāja vēl grūtāk, un vairumā Eiropas valstu astoņu stundu darba diena parādījās 20. gadsimta sākumā. Padomju Krievijā astoņu stundu darba diena tika ieviesta 1917. gadā, dažas dienas pēc Oktobra revolūcijas.

Latvijā šie svētki pirmoreiz notika 1893. gadā Liepājā. 1904. gada 1. maijā pirmoreiz Latvijā tika uzvilkti sarkanie karogi ar revolūcijas lozungiem. 1905. gadā pirmoreiz svinēšanā piedalījās arī lauku darbaļaudis.

Tā bija. Kā būs?

Kapitālismam ar platiem soļiem attīstoties, jaušams, ka Strādnieku kustība un tās ideāli aizvien vairāk zaudē savu nozīmi un ietekmi. Apstākļos, kad par ilgām dara stundām maksā normālu naudu (vai arī — ļauj izdzīvot), saucieniem pēc astoņām darba stundām vairs nav pamata. Strādāt taču vari, cik gribi, bet samaksās par to, cik paspēsi padarīt. Viss ir godīgi. Arī jaunattīstības valstu darbaspēka izmantošana tiek padarīta par godīgu, jo cilvēkam ir izvēle: vai nu strādāt sviedrētavās (sweatshops) un saņemt vismaz kādu algu, vai nestrādāt un nesaņemt neko.

Strādnieku solidāritātes kustība līdz ar izvēles iespēju parādīšanos ir izčākstējusi. Kapitālisms, dodot katram iluzoro iespēju kļūt par lielo saimnieku pašreizējā saimnieka vietā, strādniekus ir apmānījis. Kapitālisms liek domāt, ka visu, ko strādnieki varētu gribēt, tie jau ir saņēmuši. Jo ko gan citu kā vien pelnīšanas iespējas tie varētu gribēt? Ko gan citu, ja ne lielo naudu? Vairāk strādāsi, vairāk saņemsi, kādas te vēl astoņas stundas un atpūta?

1. maijs kalendārā formāli ir ierakstīts sarkanā krāsā, bet īpaša uzmanība šai dienai pievērsta netiek — un arī Latvijā tā pagājusi klusām. Strādnieki iegūst brīvdienu (protams, ka ne visi — neiegūst tie, kas grib/kam nākas pelnīt un tie, kuru darbs nav pārtraucams) un var pavadīt to, kā vēlas. Iespējams, ka jēdzieni «strādnieku kustība» un «1. maija parāde» pārlieku ir piesūkušies ar daudziem tik netīkamo pagātnes garšu. Iespējams, vien pieklājības pēc tie tika atstāti kalendārā un vairāk izskatās pēc tādām pašām padomju ideoloģijas atliekām kā 8. marts (un tanī pašā laikā ir tikpat nesaistīti ar padomju valsti un tās mantojumu), nevis daudziem būtisku centienu svinēšanas. Galu galā, proletariāts sen jau vairs nav valdošā šķira. Proletariātam atkal ir ierādīta tā īstā vieta — pie virpas. Un, ja astoņu stundu darba diena vispār nav vajadzīga, varbūt nav vajadzīga arī ideja.

Bet vai gan tagad trūkst ļaužu, kas pie letes vai kādā citā konveijera tipa vietā stāv ilgāk nekā būtu cilvēcīgi? Vai trūkst strādnieku, kam netiek garantēta elementāra sociāla aizsardzība? Vai trūkst cilvēku, kas ar vienu slodzi nespēj nopelnīt iztikai? Kur jūs esat? Kur jūs esat šajā dienā un kur ir jūsu vadoņi?

 

 

Advertisements
Posted in: sociālisms