Nacionālo kompradoru (vagaru) valsts, jeb kāds šobrīd ir spēles laukums

Posted on March 16, 2011

0


Par Latvijas patlabanējās ekonomiskās situācijas cēloņiem parasti tiek dēvētas tādas lietas kā korupcija, nefektīva valsts pārvalde, utt. Daļēji tas atbilst patiesībai, jo izaugsmi nu nekādi nesekmē, taču tikai daļēji. Var teikt, ka Latvijas gadījumā problēmas galvenie cēloņi ir trīs: komunistiskais cilvēkresursu mantojums, vietējie kompradori (latviskojot – vagari, cilvēki, kuri savas labklājības vārdā ir gatavi nodot nacionālās intereses) un rietumu neoliberālisma ekspansija, pie kam vislielāko postu Latvijas valstiskumam ir nodarījis tieši pēdējais.

 

Tie paši rietumi, vecā Eiropa, uz kuru mēs tā tiecāmies, runājot Latvijas politiskajā slengā, mūs ir vienkārši „uzmetuši” un faktiski padarījuši par dzimtcilvēkiem. Kad Latvija izkļuva no PSRS, mūsu mērķis bija Eiropa, kāda tā bija tobrīd. Eiropa, kura bija atjaunojusies pēc otrā pasaules kara, balstoties uz klasiskās ekonomikas principiem. Klasiskā ekonomika, vienkāršoti skaidrojot, nozīmē, ka valsts visos iespējamos veidos sekmē ražošanu (plašākā nozīmē, nevis tikai rūpnīcas). Reālo vērtību radītājiem tiek samazināti nodokļi, piešķirti dažādi atvieglojumi, viņu interesēm ir pakārtota finanšu sistēma, utt. Balstoties uz šādiem principiem, vecā Eiropa kļuva par to labklājības valsti, kāda tā ir pašlaik, un mēs cerējām, ka spēsim sasniegt visu to pašu. Mēs esam neticami strādīgi, tamdēļ uz klasiskās ekonomikas pamatiem būvēta valsts šķita cerību piepildījums, kura dos lielo iespēju.
Pretēji gaidītajam, Eiropa (ar amerikāņu, Pasaules bankas un Starptautiskā valūtas fondu atbalstu) mums iesmērēja „sprāguša ēzeļa ausis”, vienlaikus apgalvojot, ka tās ir tieši tas, ko mēs vēlamies. Mūsu jaunie draugi uzspieda Latvijai neoliberālismu, to pašu filozofiju, kura ir izraisījusi šā brīža globālo ekonomisko krīzi un vairākas mazāka mēroga krīzes pirms tam.
Atkal vienkāršoti – neoliberālisms ir sistēma, kura darbojas nevis ražošanas, bet finanšu interesēs. Ja klasiskajā ekonomikā ražošanai un strādājošajiem nodokļi tiek atviegloti, tad neoliberālismā visus atvieglojumus saņēm finanšu kapitāls. Klasiskajā modelī valsts naudu sevis uzturēšanai, infrastruktūras attīstībai, utt. iegūst, apliekot ar pamatīgiem nodokļiem dividendes vai īpašumus – lietas, kuras nepiedalās ražošanas procesā, bet neoliberālismā, kā mēs labi redzam no Latvijas piemēra, viss notiek  pretēji. Piedevām vēl uz Latviju tika eksportēts ļaunākais neoliberālisma modelis – koloniālais. Neiedziļinoties detaļās, tas nozīmē ražošanas un lauksaimniecības iznīcināšanu, milzu atvieglojumus spekulantiem, valsts un iedzīvotāju iedzīšanu parādos (pie kam cietā valūtā) ar sekojošu īpašumu pārņemšanu un mūžam neatmaksājumu parādu nastu. Mieriniet sevi ar domu, ka mēs neesam pirmie – šis modelis ir iedzinis nabadzībā visu Dienvidameriku.
Būtiska nianse – koloniālā neoliberālisma ekspansija nav iespējama bez vietējo kompradoru (vagaru) aktīvas līdzdalības. Un šo vagaru lomu tradicionāli pilda cilvēki, kurus dēvē par oligarhiem. Statuss gan ir visai nosacīts, jo vagaram jāatbilst diviem nosacījumiem – jāglabā sava (no rietumu bankām aizlienētā?) nauda rietumu ofšoros un centīgi jāpilda saimnieku pavēles. Latvijas gadījumā vagari pieteicās paši – komunistiskās pagātnes mantojums, un kā kronis visam šeit ir sastopami gan rietumu, gan austrumu delegāti.
Tāds šobrīd ir spēles laukums un lielā mērā simboliski, ka pēdējo naglu Latvijas zārkā iedzina tas pats cilvēks, kurš iesita pirmo (privatizāciju) – Ivars Godmanis, parakstot līgumu par miljardu aizņemšanos. Tas bija loģisks noslēgums nacionālo kompradoru – Andra Šķēles, Ainara Šlesera, Aigara Kalvīša, Ilmāra Rimševica un daudzu citu – ilgu gadu pūliņiem šajā druvā. Tiesa gan, ja mēs skaidri saprotam, kas ir noticis, mums pastāv arī iespējas situāciju mainīt, bet par to nākamreiz.

 

Kompradori – daļa buržuāzijas ekonomiski atpalikušās valstīs, kas pārstāv oligarhus vai ir starpnieks starp ārzemju kapitālu un valsts iekšējo tirgu.
Ekonomikas vēstures grāmatās kompradoru režīmu raksturo šādi:
„Kompradoru buržuāzija piekopj antinacionālu – proimperiālistisku politiku un leģitīmām (nepilnības vēlēšanu tiesībās) un neleģitīmām (mafiozās struktūras un organizētā noziedzība) metodēm tiecas uz varas pārņemšanu valstī visos līmeņos.”
Kompradoriski – oligarhiskais režīms tiecas pārņemt savā kontrolē spēka struktūras un tiesu sistēmu, rada valsts vajadzībām neadekvātu birokrātisko aparātu, kura ierēdņi ir ļoti labi apmaksāti – faktiski tiek izveidota specifiska materiālās un morālās stimulēšanas sistēma, kas liek ierēdņiem pieņemt lēmumus režīma interesēs, lai, izpatīkot saimniekiem, saņemtu materiālus labumus un virzību pa karjeras kāpnēm atkarībā no lojalitātes saimniekiem. Kā viens no papildus ienākumu avotiem režīma algotajiem ierēdņiem šādu režīmu apstākļos ir kukuļņemšana. Kompradoru režīma galvenais ienaidnieks ir materiāli un politiski neatkarīga tautas vidusslāņa izveidošanās, kas sasniedzot „kritisko masu” var vērsties pret režīmu visā savā bardzībā. Šī iemesla dēļ kompradoru režīms īsteno valstī tādu politiku, kura ir vērsta uz uzņēmējdarbības bremzēšanu un pret stipra vidusslāņa veidošanos. Režīms savai drošībai realizē tādu ekonomisko politiku, lai ierindas tauta atrastos uz nabadzības robežas, tikai ar tādu – nomāktu tautu ir vieglāk manipulēt un ar populistiskiem lozungiem piespiest vēlēt par režīmam vajadzīgiem cilvēkiem. Kompradoru režīms cenšas „iebarot” radošo inteliģenci, kas savā brīvajā domāšanā var vērsties pie tautas ar režīmam neizdevīgiem aicinājumiem. Oligarhiskie grupējumi un kompradori, kas stāv aiz šiem režīmiem cenšas pārņemt savā kontrolē masu medijus un izmantot tos režīma atbalstīšanā.

Kaspars Valcers

http://www.2v.lv

 

Advertisements
Posted in: buržuazija