Sarmītes Ēlertes doktrīna

Posted on March 2, 2011

0


Ok, nothing special Slakterim sanāca nepārspējami. Bet. Latvijas ārlietu ministra Ģirta Valda Kristovska izgāšanās ir ievērības cienīga. Tā atklāj Kristovska vājās angļu valodas zināšanas. Vai ārlietu ministrs var kvalitatīvi pildīt savus pienākumus, nezinot angļu valodu? Tas ir nopietns jautājums, bet zīmīga ir mediju saudzējošā attieksme pret Kristovski, kamēr Slakteris tika nolīdzināts ar zemi.

Jautājums ir nopietns un valstisks. Ja Kristovskis pretendētu kļūt par zemkopības ministru, būtu liels sašutums, kas viņš par zemnieku! Kas Kristovskis par diplomātu? Ārlietu ministrs tāpat kā finanšu un iekšlietu ministrs ir svarīgākie ministri blakus premjeram. Citās valstīs vēl svarīgs ir aizsardzības ministra amats. Mums aizsardzības ministra amats jau sen ir butaforija. Goda amats. Kristovska kļūšana par ārlietu ministru liecina, ka arī ārlietu ministrs Latvijai kļūst par tukšu goda amatu.

Vai Latvijai nav vajadzīgs savs ārlietu ministrs? Vismaz apspriešanas vērta ir  Kristovska izgāšanās sakarā ar mūsu „varas partijas” „Vienotība” kadru politika. Kāpēc cilvēki, kas ir piemērotāki ieņemt ārlietu ministra amatu tiek likti aizsardzības ministru amatos un otrādi? Kur loģika? Kas tā par loģiku? Kā interesēs šāda loģika?

Latvijas premjera amats vispiemērotākais ir cilvēkam, kurš vislabāk un pecīzāk izpilda starptautisko aizdevēju – SVF un EK prasības. Finanšu ministra, cilvēkam, kurš vislabāk izpilda zviedru banku prasības Latvijā. Iedomāsimies, ka par ASV finanšu ministru kļūst japāņu banku lobijs. Mums tas šķiet smieklīgi, jo ASV mēs uzskatām par neatkarīgu valsti, bet paši savu valstī, nē. Ārlietu ministra un aizsardzības ministra amati – tātad tikai butaforijas „Vienotības” kadru politikā. Vienalga, kas tos ieņem, jo latvietim šajos amatos nav paredzēts rosīties. Kā interesēs darbojas šāda kadru politika? Kā interesēs darbojas Latvijas valdība?

Diemžēl Latvijā ir uzvarējis viedoklis, ka Latvijai sava politika nav vajadzīga. Tas ir viedoklis, kura aizmetņi sākās jau „Latvijas ceļā”. Savu apogeju šis viedoklis sasniedza Sarmītes Ēlertes vadītajā „Dienā”. To var pat nosaukt par „Sarmītes Ēlertes doktrīnu” – Latvijai ir pilnībā jāiekļaujas transatlantiskajās struktūrās, neveidojot nekādu pastāvīgu politiku, jo tāda patiesībā nav iespējama. Jebkādi mēģinājumi veidot pastāvīgu politiku var būt pretrunā ar transatlantiskajām interesēm. Tātad ir bīstami un var būt tikai Krievijas interesēs. Saskaņā ar šo doktrīnu rietumu prasību izpilde ir augstākais labums, Latvijas politikas mērķis un Latvijas intereses ir pilnībā identas ar rietumu interesēm. Līdz ar to, protams, ka Valdis Dombrovskis, kurš vārds vārdā seko SVF un ES norādījumiem, īsteno Latvijas intereses. Šādu loģiku vesela politiķu, žurnālistu un politologu paaudze uzskata par pašsaprotamumu.

Ko gan slēpj Sarmītes Ēlertes doktrīna? No vienas puses tā slēpj intereses. Ārvalstu intereses Latvijā. Kas bija Sarmītes Ēlertes vadītās „Dienas” lielākais īpašnieks? Zviedri. Kas tiecas dominēt Latvijas ekonomikā? Zviedru bankas. Domāt, ka zviedriem Latvijā nav politisku interešu, bet ir tikai ekonomiskas, ir ļoti naivi. Nez kāpēc tas, kas ir skaidrs Krievijas gadījumā, attiecībā uz Zviedriju nav skaidrs. Kas ir Sarmītes Ēlertes ilgus gadus vadītā Sorosa fonda naudas devējs? Džordžs Soross, ASV oligarhs, vārda tiešā nozīmē, miljardieris, kurš pat neslēpj savas politiskās intereses visā pasaulē. Sarmīte Ēlerte, manā uztverē, ir ģeniāls ideologs.  Panākt, ka vienā valstī – Latvijā – dominē viedoklis, ka citu valstu – Zviedrijas, ASV ­­– intereses, īstenībā ir Latvijas intereses, tas ir ģeniāli.

Šodien Sarmītes Ēlertes viedoklis joprojām dominē masu medijos. „Diena” absolūts viedokļa līderis bija vismaz gadu desmitu. „Dienas” pozīcijas ieņēma televīzijas un radio žurnālisti, augstskolu pasniedzēji. Faktiski Latvijā turpina valdīt Ēlertes doktrīna, kas nosaka, ka Latvijas, ASV un ES intereses ir absolūti identas.

Ko slēpj Sarmītes Ēlertes doktrīna psiholoģiski? Vājumu. Bailes. Neticību saviem spēkiem. Neticību Latvijai. Tā mērķtiecīgi kultivē bailes. Tas ir galvenais arguments, kāpēc Latvijai ir jāpilda prasības, kuras mums loģiski šķiet neizdevīgas. SVF un ES prasību nepildīšanas gadījumā mēs  nonāksim Krievijas iespaidā, galu galā zaudēsim neatkarību un  izzudīsim, tā domā. Salīdzinot ar šo „lielāko ļaunumu” visas netaisnības, kuras mums pieprasa ir „mazākais ļaunums.” Balsojam par „mazāko ļaunumu”. Jo neticam, ka var būt labums. Mums liek izšķirties par divām lietām – Latviju, kas ir pilnīgi atkarīga no rietumiem, vai Latviju, kas ir pilnīgi atkarīga no Krievijas. Šādu dilemmu uztver kā patiesu.

Kur ir mūsu brīvība? Paust personiskās simpātijas un antipātijas kā skaistumkonkursā. Slakteris nepatīk. Noliekam. Linda Mūrniece. Nepatīk. Uzreiz svarīgs ārējais. Nevis būtība, ir vai nav labs iekšlietu ministrs, bet otršķirīgas ārējas lietas. Komunikācija ar „varonīgo” policistu arodbiedrību, kuriem, protams, drošāk ir brukt virsū sievietei ministra amatā nevis premjeram un valdībai, kas patiesībā nosaka viņu algas un atlaišanas. Kristovskis. Labais. Pieveram acis uz izgāšanos, jo neticam jau, ka var būt Latvijas ārlietu ministrs, kas kaut ko reālu dara Latvijas labā. Latvijas labā neko nevar izdarīt. Mēs esam maziņi. Tādi nekādi. Lielākais labums, ka mūs neaprij kāds lielāks plēsējs. Sliktais. Labais var ēst.

Latvijas valsts kā butaforija ir akceptēta šajā sabiedriskās domas virzienā. Par to nav pieņemts runāt. Ir pieņemts dedzināt svecītes 18.novembrī, vienu dienu gadā izliekoties, ka Latvija ir. Daudzi varbūt nezina. Ādolfa Hitlera Vācija bija tāpat kā PSRS demokrātiska valsts, uz papīra, protams. Reizi gadā sanāca Reihstāgs, ko sauca „par labāk apmaksāto vīru kori Vācijā” , lai nodziedātu „Deutscland uber alles”. Latviijas neatkarība ir kļuvusi līdzīga demokrātijai Hitlera Vācijā. Tās vienkārši nav.

Kāds brīnums? Valda viedoklis, ka neatkarība nav iespējama. Tā ir arī ērta pozīcija, jo nekas nav jādara. Priekš kam mums sava politika, sava ārpolitika, sava finanšu politika, ja mēs neko nevaram globalizācijas un lielvaru apstākļos. Šī pozīcija ir tikpat patiesa, cik melīga. Vismazākā SIA, pats mazākais uzņēmums darbojas kopīgā ekonomikā ar „Microsoft”, „Google”, „Gazprom” un „Statoil”.  Globālajā ekonomikā dominē transnacionālās koroprācijas. Vai tas nozīmē, ka mazajam uzņēmumam nav jāīsteno savas intereses, nav jāmēģina dzīvot savās interesēs? Neviens neuzskata, ka SIA vadība nav vajadzīga, jo ir globālā ekonomika. Tas šķiet absurds. Nonsenss. Diemžēl attiecībā uz Latvijas valsti dominē šāds viedoklis. Latvijas valsts nav vajadzīga, jo ir lielākas un stiprākas valstis, Latvijas ekonomika nav jāizstāv, jo ir pasaules ekonomika. Kaut patiesībā ir otrādi – Latvijas intereses tieši ir vairāk jāizstāv, jo ir lielākas valstis, Latvijas ekonomika ir vairāk jāizstāv, jo ir globālā ekonomika. Nevis naivi sapņojot, ka globalizācija izzudīs, bet dzīvojot reālajā pasaulē. Diemžēl Latvijas sabiedrisko domu paralizē doktrīna, ka Latvijai nav jādzīvo, jo tas nav iespējams.

Kristovska gadījums ir mazāk smieklīgs kā Slaktera. Tāpēc tam nav nozīmes. Jo nav nozīmes, kas ir Latvijas ministri.

Sandris Točs

 

Advertisements
Posted in: buržuazija