Latvenergo – tas ir Latvijas spēks un tautas labklājība

Posted on March 2, 2011

0


Lai kaut kas būtu, darbotos un dzīvotu, nepieciešama enerģija. Enerģija ir it visur – gaisā, saulē, ūdenī, zemes dzīlēs, cilvēkos, citās dzīvās būtnēs un augos. Pateicoties zinātnieku atklājumiem, cilvēki iemācījušies citur gūto enerģiju pārvērst ērti izmantojamā un viegli transportējamā veidā – elektriskajā strāvā. Pirmās elektrostacijas Latvijā sauca par spēkstacijām. Ja vēl pirms 100 gadiem daudzi cilvēki elektrisko strāvu nepazina, tad mūsdienās gandrīz nav tādas dzīves jomas, kas darbotos bez elektrības. No elektrības pieejamības un cenas ir atkarīgas visas pārējās nozares.

Pastāv daudzi elektrības iegūšanas paņēmieni, kuru efektivitāte, ieguldītā darba un resursu izmaksas būtiski atšķiras. Praktiski elektroenerģiju var iegūt katrs, taču ne visi mums pazīstamie paņēmieni praktiskajā dzīvē atmaksājas. Tāpēc tiek veidotas kompleksas valstiskas un reģionālas elektrības ražošanas, transportēšanas un sadales sistēmas, kas samazina elektrības ieguves un sadales izmaksas. Latvijā šādu sistēmu sāka veidot XX gadsimta pirmajā pusē un pabeidza padomju gados. Mēs šo sistēmu pazīstam ar nosaukumu Latvenergo. Tie bija valstiski projekti, kuros ieguldīta visas sabiedrības nauda, cerības un pūliņi.

Jādomā, ka nākotnē zinātnieki atklās jaunus, daudz efektīvākus un lētākus elektroenerģijas iegūšanas veidus, un šī joma transformēsies, taču pagaidām mums jārēķinās ar to, kas mums jau reāli ir un darbojas. Jo no elektrības pieejamības un cenas ir atkarīgas visas pārējās mūsu dzīves jomas: mājsaimniecības, iestādes, uzņēmumi, infrastruktūra, tautsaimniecības potenciāls, visas sabiedrības labklājība. Jo lētāka enerģija, jo efektīvāk un labāk var dzīvot un darboties visa sabiedrībaTāpēc saimnieciski nepamatota elektrības tarifu celšana un elektrības aplikšana ar nodokli ir sabiedrībai kaitīga, valstiski negudra politika. It sevišķi saimnieciskas krīzes apstākļos.

Tieši tāpēc Rietumu civilizācijā energosistēmas sākotnēji tika veidotas kā dabiski, bezpeļņas sabiedriskie monopoli ar sociālām funkcijām (proti, strāvu saņēma arī t.s. nerentablie reģioni, elektrību subsidēja). Arī Latvenergo tika veidota kā vienota, visai sabiedrībai piederoša sistēma, kuras labumu bauda visi! Tikai 1980. gados Rietumos radās oligarhiska, neofeodāla tendence elektrosistēmu deregulēt, sadalīt un privatizēt, lai no tās peļņu gūtu tikai neliela privileģētu akcionāru grupa, kuras vadošā motivācija bija un paliek neierobežota alkatība – izspiest maksimālu peļņu par katru cenu, protams, uz pārējās sabiedrības rēķina. Tas nozīmēja, ka saruka investīcijas energosistēmā un apkalpošanā, uzņēmumu akcijas tika pakļautas finanšu tirgus spekulācijām un citām mahinācijām (skat. kaut vai Enron skandālu ASV), bet elektrības tarifi uzņēmumiem un iedzīvotājiem nemitīgi auga, sasniedzot astronomiskus skaitļus. Faktiski privatizētās un deregulētās elektrosistēmas Rietumos darbojas kā rekets.

Tieši šāda privatizācijas un sabiedrības aplaupīšanas shēma bija iecerēta arī Latvijā. Tikai pateicoties tā laika sociāldemokrātu un enerģijas arodbiedrības iniciatīvai Latvijas iedzīvotāji 2000. gadā referendumā pārliecinoši nobalsoja pret Latvenergo privatizāciju. Tā bija un paliek viena no nedaudzajām tautas gribas manifestācijām, ar ko neceļos noklīdušais režīms bija spiests rēķināties. Tā ir neapgāžama liecība tam, ka tautas pašorganizēšanās iniciatīvām tomēr ir liela nozīme, un ka tieši tā izpaužas reāla demokrātija.

Tomēr demokrātija nav samierināšanās ar vienu sekmīgu akciju. Demokrātija ir kā dārzs, kas nemitīgi jākopj, jāsargā, jāiztīra no nezālēm, jāuzlabo. Arī Latvenergo gadījumā privatizētgribētāji tūlīt meklēja un atrada dažādus apkārtceļus, lai visai tautai piederošo energosistēmu tomēr nolaupītu – pakāpeniski un pa daļām. Politiķu žargonā šo lienošo procesu sauc par restrukturizāciju, optimizāciju un konsolidāciju. Jau drīzi pēc referenduma sākās Latvenergo sadalīšana un atbrīvošana no sākotnējām funkcijām, tai skaitā sociālajām. Vienam vadi un līnijas, citam elektrostacijas, katrā reģionā jauni kantori un augošs augsti atalgotu ierēdņu slānis, nepamatoti augstas pakalpojumu izmaksas, piemēram, elektrolīnijas pievilkšanai pie objekta, tradicionālie elektriķu darbi atdoti privātfirmu tīklam (lielā mēram pelēkajam ekonomikas sektoram), Latvenergo projektu uzticēšana apšaubāmai starptautisku konkursu sistēmai, afēras, manipulācijas ar alternatīviem enerģijas iegūšanas projektiem, no kuriem strāvu iepērk par paaugstinātām cenām, energotirgus atvēršana Eiropai, sadārdzinoši, komerclikumiem pakļauti savstarpējie norēķini starp Latvenergo autonomajām struktūrām utt. Bet iedzīvotāji šo procesu izjuta kā nemitīgu elektrības tarifu un citu pakalpojumu uzskrūvēšanu un sadārdzināšanu. Faktiski sabiedrības īpašumā palikusi vien Latvenergo čaula un nerentablās funkcijas, bet pelnošās funkcijas tiek pakāpeniski izdalītas privātām struktūrām. Pēdējā gadā jau dzirdamas runas par Latvenergo akciju kotēšanu biržās, kas šo struktūru pakļaus spekulatīviem darījumiem, pār kuriem sabiedrībai nebūs nekādas teikšanas.

Lai šādas mahinācijas saprastu, varbūt labāk noder nedaudz vienkāršākais cita valstij piederoša uzņēmuma – „Latvijas dzelzceļa” (LDz) piemērs. Tātad Latvijas dzelzceļš kopumā ir stabils, labi pelnošs, valstij un sabiedrībai noderīgs uzņēmums. Bet ja šo uzņēmumu sadala infrastruktūrā, pasažieru pārvadājumos un kravu pārvadājumos, tad veidojas cita aina. Dažādu iemeslu dēļ dzelzceļa pasažieru skaits 90. gados būtiski saruka, tāpēc pasažieru pārvadājumi kļuva nerentabli. Ja Latvijas dzelzceļš būtu vienots uzņēmums ar sabiedriskām funkcijām, zaudējumus pasažieru pārvadājumu nozarē varētu kompensēt ar peļņu kravu pārvadājumu nozarē. Rezultāts būtu labi funkcionējoša, sevi pilnīgi uzturoša sistēma, kas nodrošinātu visai sabiedrībai pieejamus pakalpojumus. Ar laiku, īstenojot valstisku stratēģiju, palielinātos arī pasažieru skaits, tādējādi atslogojot Latvijas autoceļus (dzelzceļa pārvadājumi ir rentablāki par autotransportu). Tas būtu valstiski stratēģisks risinājums, kas kalpotu visiem Latvijas iedzīvotājiem.

Bet ja Latvijas dzelzceļu sadala, tad kravas pārvadājumi arvien darbojas ar peļņu, bet uzņēmums „Pasažieru vilciens” ir spiests celt biļešu cenas un lūgt valsts subsīdijas, lai nevajadzētu slēgt aizvien jaunus pasažieru pārvadāšanas maršrutus. Pašlaik tiek apdraudēta arī LDz peļņa no kravu pārvadājumiem, jo Eiropas komisija pieprasa likvidēt LDz Cargo monopolu un Latvijas tirgū ielaist citu valstu kravu operatorus. Ja tas tiešām notiks, Latvijai zudīs arī peļņa no dzelzceļa pārvadājumiem. Šo peļņu saņems ārzemnieki. Tieši tā izskatās koloniālisms.

Tas nozīmē, ka visas šīs lienošās reformas, sadalīšanas, pārdalīšanas, pārstrukturēšanas un komercializācijas ir plānotas nevis valsts un tās iedzīvotāju interesēs, bet citu savtīgu grupu interesēs. Pēdējos gados energosistēmas nolaupīšanas procesā agresīvi iesaistījusies arī Briseles birokrātija, starp citu, bijušā enerģijas komisāra A. Piebalga vadībā. Tieši šādi procesi ir tie, kurus varam saukt par valsts nolaupīšanu. Un kārtējā elektrības tarifu uzskrūvēšana ir jāsaprot tieši šā valsts nolaupīšanas procesa zemtekstā. Ja Latvenergo slēptā privatizācija un Latvenergo akciju izmešana spekulantu tirgū patiešām īstenosies, mēs kļūsim par bezpalīdzīgiem energoreketa upuriem, tarifi augs astronomiskos augstumos, veseli reģioni paliks vispār bez strāvas un tiks atsviesti viduslaikos, Latvijas ražojumi kļūs vēl dārgāki un tiks izspiesti no starptautiskās tirdzniecības, mūsu ārējās tirdzniecības bilance kļūs vēl negatīvāka, Latvija grims vēl lielākos parādos un atkarībā, un vēl jauni tūkstoši mūsu bērnu, brāļu un māsu būs spiesti Latviju atstāt.

Šajā kontekstā ir lietderīgi vēlreiz izsvērt, ko nozīmē Latvijas iekļaušana ES? Uz ES altāra mēs atdodam vienu pozīciju pēc otras: mums vairs nav cukura rūpniecības, mūsu valsts meži lēti iznomāti uz 99 gadiem ārzemniekiem un tiek nežēlīgi izcirsti, mums vairs nav savas banku sistēmas, mums vairs nav savas tirdzniecības sistēmas, mūsu lauksaimnieki, zvejnieki un citu nozaru uzņēmēji tiek diskriminēti, ierobežoti un izspiesti no tirgus, mēs jau maksājam Eiropai pat par gaisu, ko elpojam (t.s. Eiropas nodoklis par oglekļa dioksīda izmešiem), mēs likvidējam savas slimnīcas, pētniecības iestādes un skolas, gatavojamies atteikties no pensijām un citiem sociālajām tiesībām, lai maksātu blēdīgi uzspiestus parādus, mēs gatavojamies ziedot savu nacionālo valūtu un nu mums atņem arī transporta un enerģijas sistēmas.

Cik vēl ilgi turpināsim atkāpties un pasīvi noskatīties, kā mums visu atņem ārzemnieki? Vai vēl nav skaidrs, ka Latvija ES uzņemta tikai kā kolonija, ko ekspluatē ES vecāko dalībvalstu privātās intereses? Vai vēl nav skaidrs, ka ar šo aktu esam atteikušies no savām pirmdzimtības tiesībām, lai pretī saņemtu miglainus solījumus par lēcu viruma nodrošināšanu? Vai tāpēc stāvējām uz barikādēm, lai pēc tam savu suverenitāti izbārstītu pa visu pasauli? Vai alkatība un valstiska tuvredzība bija tas sauklis, kas mūs vienoja dziesmotās revolūcijas laikā?

Taču atgriezīsimies pie Latvenergo. Enerģijas arodbiedrības vadītāja Jevgenija Stalidzāne NRA publicētajā materiālā „Kas notiek Latvijā?” raksta:

„Nevajag melot cilvēkiem, ka likvidējot vienotu valsts uzņēmumu „Latvenergo”, viņi varēs saņemt lētu elektroenerģiju. Nevar taču būt ražošanas intereses bez realizācijas interesēm. Uzskatu, ka šķērssubsīdijas ir praktiskās darbības neatņemams elements. Tās tieši veicina kāda noslēgta saimnieciska cikla veiksmīgu darbību. Jebkurā biznesā ir mazāk vai vairāk rentabli posmi, bet tikai kopā viņi var nodrošināt visa cikla sekmīgu darbību.”

Iesaku vērīgi izlasīt visu Stalidzānes rakstu un padomāt.

Pēc Jēkabpilī dzīvojošās Ivetas Rīderes iniciatīvas pašlaik organizējas 24. martā ieplānotā akcija pret kārtējo Latvenergo tarifu uzskrūvēšanu (skat. interneta vietni šeit). Tas dod cerību, jo pārāk ilgi esam pasīvi klusējuši. Ne jau pasīva piedalīšanās vēlēšanās reizi četros gados ir demokrātija, bet gan tieša, aktīva un nemitīga līdzdalība sabiedrībai svarīgu lēmumu pieņemšanā.

Taču protests pret tarifu paaugstināšanu būs tikai pirmais solis. Mums skaidri jāsaprot, ka tarifu celšana ir tikai likumsakarīgas sekas jau manis aprakstītajam Latvenergo pakāpeniskas nolaupīšanas procesam. Vainīgi nav ne Latvenergo darbinieki, ne Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija, kurai atstātas tikai tiesības izskatīt tarifu aprēķināšanas matemātisko pareizību. Vainojama ir valsts politika visaugstākajā līmenī un mūsu pasivitāte.

Latvenergo nolaupīšana ir politiskās gribas vai tās trūkuma akts. Ja mēs to saprotam, tad pārējais ir mūsu iespēju robežās, jo politisko gribu var ietekmēt un mainīt. Lai arī daudzi to aizmirsuši vai nav pat ievērojuši, bet pēc mūsu Satversmes suverenā vara Latvijā pieder Latvijas tautai. Tātad mūsu griba ir primāra, augstāka par partiju aizkulišu darījumiem un Eiropas komisijas direktīvām, – ja vien mēs izvēlamies savu suverēno varu izmantot Latvijas labā. Ja pie varas esošā administrācija suverēnajai varai nepakļaujas, tad to var vienkārši nomainīt un iecelt tādu, kas darbojas sabiedrības interesēs. Ja nebūs iespējams cits civilizēts, saprātīgs risinājums, mēs varam nolemt izstāties arī no Eiropas savienības. Tas viss ir mūsu varā un paveicams.

Būtu svarīgi, lai šīs akcijas laikā pieņemtajā rezolūcijā tiktu maksimāli skaidri izteiktas mūsu prasības un politiskā griba:

· saglabāt (faktiski atjaunot) Latvenergo kā vienotu, sabiedrisku bezpeļņas uzņēmumu;

· pilnīgi pārtraukt Latvenergo sadalīšanu un komercializēšanu privātās vai lielā biznesa interesēs;

· izvērtēt atbilstošo ES direktīvu atbilstību Latvijas sabiedrības interesēm un par primārām uzskatīt Latvijas nacionālās intereses;

· atteikties no Latvijas enerģijas tirgus atvēršanas t.s. ārvalstu investoriem;

· izstrādāt valsts attīstības stratēģiju, kuras ietvaros paredzēt iespējami lētas enerģijas izmantošanu kā Latvijas priekšrocību nacionālajā un starptautiskajā tirgū;

· uzdot Latvijas enerģētiķiem un zinātniekiem atrast jaunus risinājumus (kodolenerģija, aukstā kodolsintēze u.c.) Latvijas enerģētiskās neatkarības nodrošināšanai un uz lētu enerģiju balstītai valsts tautsaimniecības attīstības stratēģijai.

· atteikties no jebkādām – slēptām vai atklātām – energojomas privatizācijas shēmām – pieņemt principu, ka no vienotās energosistēmas vienlīdzīgu labumu gūst visi Latvijas iedzīvotāji un uzņēmumi;

· valstiski atbalstīt indivīdu, organizāciju un zinātnieku centienus alternatīvu elektroenerģijas iegūšanas veidu izpētē un ieviešanā, taču šīs jomas nepadarot par privileģētiem peļņas gūšanas avotiem uz citu enerģijas patērētāju rēķina.

Jānis Kučinskis

 

 

Advertisements