Vergot sāhibam

Posted on March 1, 2011

0


Kāds Indijas iedzīvotājs, vārdā Radžarams Barku Džavads tālajā 1978. gada aprīlī nolēma precēties. Kāzas Indijā tiek uzskatītas par dzīves svarīgāko notikumu, un, jo tās vērienīgāk tiek nosvinētas, jo laimīgāka turpmākā ģimenes dzīve.

Diemžēl Radžarams bija cēlies no trūcīgas ģimenes, un naudas kāzām viņam nebija. Toties bija liela vēlme precēties. Lai šo savu vēlmi īstenotu, viņš devās pie vietējā kunga – sāhiba un aizņēmās 600 rūpijas kāzu izdevumiem. Par šo naudu viņš deva solījumu strādāt augļotāja tīrumā kopā ar sievu deviņus gadus. Kā ķīlu sāhibs savos papīros ierakstīja arī aizņēmēja bifeli un divas govis. Taču drīz vien bifelis nobeidzās, Radžaramam bija nepieciešama vēl nauda, un vietējais sāhibs, finansistu valodā runājot, atvēra nabaga parādniekam jaunu kredītlīniju. Radžarams augstās skolās nav gājis un īsti nesaprot, kas rakstīts parādzīmēs, uz kurām viņš uzspiedis savu īkšķa nospiedumu. Augļotāja tīrumā viņš un viņa sieva strādā septiņas dienas nedēļā, bet rīsa stādīšanas laikā līdz 18 stundām diennaktī. Par šo darbu viņš saņem 400–600 gramu rīsu dienā un segu vai sari svētkos. Tā kā neviens neko nepieraksta, tad sākotnējais parāds jau sen kļuvis par purvu, no kura viņš nespēs izkļūt līdz pat mūžā beigām. Radžaramam šajos gados ir piedzimuši divi dēli, kuri, lai varētu nodibināt savas ģimenes, jau no agras bērnības strādā sāhiba labā. Arī viņu kāzām tika atvērtas kredītlīnijas un jaunās sievas strādā kopā ar vīriem faktiski bez atlīdzības. Vienīgi, lai nokārtotu parādu, ko tālajā 1978. gadā aizņēmās nu jau vecumu sasniegušais Radžarams. Šis un no tā izrietošie nākamie parādi tiek laiku pa laikam pārfinansēti, un tos turpinās maksāt viņu mazbērni un mazmazbērni.

 

Uz šādiem vai līdzīgiem principiem balstās Indijas lauksaimniecība. Varbūt kādam pie mums Latvijā tie šķiet necilvēcīgi un amorāli. Taču priekšlaikus nenosodīsim šos principus un nežēlosim nabaga indiešus. Paskatīsiemies labāk paši uz sevi. Vai tad globālā finanšu sistēma darbojas pēc citiem principiem? Vai Latvijas nonākšana parādu verdzībā uz mūžīgiem laikiem atšķiras no nabaga indieša nonākšanas paaudžu verdzībā? Atšķiras vienīgi mērogi un ārējā atribūtika. Taču seglu aplikšanas un iejūgšanas darba ratos mehānisms palicis tas pats.

 

Bijušais Hipotēku un zemes bankas prezidents Inesis Feiferis saka: «Savulaik eirokomisārs Almunja atsūtīja uz Rīgu vēstuli, kurā skaidri pateica, ka aizdevuma naudu nedrīkst izmantot attīstībai. Tas bija šoks arī man. Jo es saprotu tā: naudu aizņemas tāpēc, lai uzsāktu ražošanu un lai varētu sākt labāk dzīvot. Taču šo naudu paņēma, lai varētu samaksāt pensijas un algas… Tas bija strupceļš. Mēs arvien vairāk ieslīgstam parādos, un nākotnē mūs sagaida arvien lielākas problēmas.»

 

Velti ir iedomāties, ka mūža parādos iedzītais indietis, tīrumā strādājot, šķendējas par netaisnību, kas valda uz pasaules, un naktīs kaļ plānus, kā atbrīvoties no parādu verdzības. Viņš savu dzīvi un neatmaksājamo parādu uztver kā pašsaprotamu lietu. Vēl vairāk. Sāhibu, kas viņam kādreiz aizdevis 600 rūpijas (šodien par šo summu var paēst vien pusdienas greznā Mumbajas restorānā), viņš uztver kā labdari. Citādi es taču nevarētu aprecēties, viņš saka, apskaujot no darba nomocīto sievu, kas turpat lauka malā rīsu stādīšanas starplaikos viņam dzemdējusi divus dēlus.

 

Arī pie mums starptautiskie aizdevēji tiek uztverti gandrīz kā labdari, kas izglābuši Latviju. No kā? No lielām nepatikšanām banku sektoram. Protams, tas tika pasniegts ar pilnu ierēdniecisko atrunu komplektu. Tas ir, izmantojot tradicionālās runas par apgrūtinātām iespējām izmaksāt pensijas un algas skolotājiem, policistiem, medmāsām un citām labskanīgām profesionālām grupām. Patiesībā caurmēra latvietis ir apkrāpts daudz vairāk nekā nabaga indietis, kurš visu mūžu vergo kunga tīrumā. Indietis vismaz zina, par ko. Ja nebūtu sāhiba 600 rūpijas, tad viņš paliktu bez ģimenes, kas Indijā nozīmē lielu traģēdiju. Bet par ko mēs esam parādā vairāk nekā 5 miljardus latu? Par Parex bankas glābšanu? Par zviedru pensiju fondu glābšanu? Par zviedru banku glābšanu no milzu zaudējumiem? Vai arī par to, ka lielie sāhibi ļauj mūsu mazajiem sāhibiņiem piedalīties starptautiska līmeņa pieņemšanās un banketos? Ja tāds stūrgalvis kā Lukašenko neļauj Baltkrieviju izsaimniekot un izlaupīt, bet tautu iejūgt parādu verdzībā, tad viņu un viņa komandas locekļus uz pieņemšanām neaicina un kopā šampanieša glāzes necilā. Bet mūsu elitei tieši tas vienmēr ir bijis galvenais. Uzslavas no diženo «draugu» puses ir nesalīdzināmi saldākas nekā pašu tautas atzinība. Lai mūsu elite turpmāk Briselē justos komfortabli un no tās nevairītos kā no spitālīgiem, tad nu strādāsim un maksāsim saviem labdariem aizdevējiem. Vergosim saviem sāhibiem. Tāpat kā nabaga indietis.

Bens Latkovskis

Advertisements
Posted in: buržuazija