Kādreiz jau plīsīs tas dusmu burbulis

Posted on February 23, 2011

0


Nu ir jau ir tiem Latvijas iedzīvotājiem liels pacietības mērs, bet tas jau nav bezgalīgs. Līdz šim visas iepriekšējās relatīvās neatkarības gadus pastāvējušās valdības ir tieši uz to spekulējušas, ka var tik spēlēties, jo “latvieši tāpat neko nedarīs”. Pēkšņi var pienākt tā diena, ka tā tauta sāks kaut ko darīt un nebūs vairs kur likties, par to diez kāds no pēdējo gadu vadošās elites ir padomājis?

Un nav tā pasaule tik milzīga, ka tā arābu pasaules daļa no mums ir tālu, jebkuru brīdi tas vilnis var sasniegt arī Eiropu, kas arī ir cieši saistīta ar tiem pašiem jau kritušajiem domino kauliņiem, jo pēkšņi milzu masas sāk apliecināt, ka spēj vienoti iet pret pastāvošo iekārtu. Protams, viņiem ir savi iemesli – diktatori, vārda brīvības ierobežojumi, bet vai kāds ir pakavējis laiku, palasot kaut ko par pūļa psiholoģiju? Tas, ka Eiropā nav autoritāri diktatori kā Mubaraks vai Gadafi (neskaitīsim Lukašenko), jau nenozīmē, ka šī pūļu pārliecība par savu taisnību šeit nesāks izpausties, tam pietiek būtībā jau ar nieku.

Iemeslu tam šobrīd ir tik daudz – nemaz nav paredzams, cik ievērojami šogad kāps pārtikas cenas, klāt vēl tam visam nāk elektrība, gāze, degviela, milzu skaits izbraukušo, studiju maksas, pensijas, kredīti, nemaz nerunājot par nodokļiem. Savā ziņā šobrīd iedzīvotāji Starptautiskajā valūtas fondā sāk saskatīt šo diktatorisko režīmu un valdība ir kā tā prasību izpildītājs/simbols.

Nav jau arī tā Eiropas Savienība nekāda mūžīgā iekārta, kas pastāvēs bezmaz vai gadu simtiem, arī ASV šobrīd iet uz grunti, strauji zaudē savas ietekmes zonas, nespēs vairs nosargāt Izraēlu no arābu valstīm. Afganistānas karš pēc pāris gadiem beigsies ar sabiedroto atkāpšanos, jo nebūs naudas uzturēt praktiski bezcerīgo militāru iejaukšanos.

Protams arī NATO ir savi mehanismi, kā nodrošināt to, ka aliansē esošajās valstīs nenotiek apvērsumi vai būtiskas sacelšanās tiek ātri novērstas – labi apmaksātas armijas, iespēja ievest savu karaspēku kritiskos brīžos, bet tas arī no vienas dienas uz otru var pēkšņi beigties, jo vienu trakojošu pūli jau savāks, bet ne jau ja tie pūļi ir katrā valstī.

Atgriežoties pie Latvijas iedzīvotāju pacietības mēra, vai šo lokomotīvi vēl ir iespējams apstādināt? Ņemot vērā, ka pūļa pašpārliecinātība aug ar katru nākamo valsti, kas sāk “ārdīties”, tas jau vairs ir tikai laika jautājums, kad radīsies prasība mainīt tik ļoti “demokrātiskajā” Eiropā esošās iekārtas. Atliek vien vien atgulties dīvānā, kurš vēl nav pārdots lai nomaksātu kredītus vai paēstu un noskatīties šo vēsturiski svarīgo posmu pasaulē.

Linards Hartmanis

 

Advertisements
Posted in: protesti