Latvijas slepkavu portreti un ēnas

Posted on February 17, 2011

0


Kad latviešu valodā tika izdota Džona Pērkinsa autobiogrāfiskā grāmata „Ekonomiskā slepkavas grēksūdze”, cerēju, ka tā latviešu lasītājiem vismaz liks aizdomāties un pārvērtēt savus uzskatus. Diemžēl nekāda sabiedriskās domas saviļņošanās nav jūtama. Varbūt TV grāvēju gadiem bombardētā publika jau notrulinājusies, varbūt grāmata uztverta kā literārs izdomājums, jo nez kāpēc izdevēji to patvaļīgi nodēvējuši par trilleri. Varbūt no teksta zudusi intīmā saite ar autoru un domas precizitāte, jo nez kāpēc mūsu tik angliskotajā vidē Pērkinsa grāmata tulkota nevis no oriģināla, bet no krievu tulkojuma. Tā vai citādi, bet palaista garām laba iespēja izprast to pasauli, kurā dzīvojam.

Ja Pērkinss, kurš jau uzrakstījis minētās grāmatas turpinājumu – „Slepenā Amerikas impērijas vēsture”, sava mūža labākajos gados kalpoja par ekonomisko slepkavu citās valstīs, tad mūsu pašmāju slepkavas to pašu vēl nežēlīgāk dara savā valstī, lēni un metodiski spīdzinot un nogalinot Latviju. Par to iedomājos, kad vakar radio ziņās dzirdēju, ka Latvijā izsludināta ēnu diena, proti, diena, kad skolniekiem dota iespēja klātienē sekot politiķu, valstsvīru un citu vadītāju darbam. Ko mūsu skolnieki šajās dienās iemācīsies?

Ja ieklausās, mūsu radio var dzirdēt daudz interesantu lietu. Piemēram, aizvakar klausījos, kā LR Finanšu ministrijas parlamentārā sekretāre Ilze Viņķele, runājot ar jūtamu latgaliešu akcentu, mēģināja pamatot nepieciešamību vēl vairāk uzskrūvēt nodokļus, izpārdot valstij piederošos uzņēmumus, izskaust ēnu ekonomiku, samazināt ieguldījumus izglītībā un sociālajā jomā. Tātad likvidēt vēl atlikušos uzņēmumus, vairot bezdarbnieku un aizbraucēju armiju, vēl vairāk izspiest jau tā parādos iedzīto sabiedrību, mazināt patēriņu, mazināt Latvijas konkurētspēju, iespējas izglītoties, iespējas izdzīvot. Un tas viss tikai tāpēc, lai tādējādi no Latvijas izspiestos līdzekļus iepludinātu globālajā kazino. Un to dara diplomēta sociālā darbiniece, triju dēlu māte, sieviete ar patriotiski iekrāsotu pagātni, mana bijušā cīņu biedra meita. Arī viņa – ekonomiskā slepkava. Nu jau profesionāla slepkava, jo kādu laiku bijusi īpašu uzdevumu ministra Eiropas Savienības līdzekļu apguves lietās parlamentārā sekretāre. Nezinu, vai viņa kādreiz sekos Džona Pērkinsa piemēram un nožēlos savus grēkus? Vai būs, kam šos smagos grēkus izsūdzēt?

Šis stundu garais raidījums manī uzjundīja veselu atmiņu okeānu un lika atskatīties uz satraucošo 1987. gadu. Bija notikušas divas grupas „Helsinki – 86” rīkotas manifestācijas pie Brīvības pieminekļa – 14. jūnijā un 23. augustā. Tā laika presē Helsinku grupa bija visādi nosodīta un izķengāta, un ķengāšanā iesaistījās daudzi sabiedrībā populāri cilvēki, kuri vēlāk iekļāvās Atmodas kustībā. Vairāki grupas dalībnieki labprātīgi vai draudu iespaidā bija atstājuši Latviju, līderi apcietināti. Sabiedrība turpināja dzīvot ierastajā vienaldzībā. Jau šķita, ka „kalendārie nemieri” norims, neatstājot nekādas nozīmīgas pēdas.

Bet pēkšņi caur „Amerikas balsi” un „Brīvo Eiropu” Latviju aplidoja ziņa, ka Helsinku grupā iestājies Rēzeknes un Strūžānu slimnīcas galvenais ārsts Juris Vidiņš, starp citu, arī kompartijas biedrs, kas iekļāvies Rēzeknes rajona vadošajā nomenklatūrā.

„Amerikas balsi” tolaik klausījās daudzi. Tā kā es dzīvoju netālajā Jēkabpilī, tad nolēmu doties uz Rēzekni, lai tiktos ar Vidiņu pats. Kā dāvanu Vidiņam vedu paša pavairotus pagrīdes izdevuma „Auseklis” numurus. Pēc sazvanīšanās Rēzeknē mani saņēma Jura Vidiņa sieva Marija Vidiņa. Jutos kā nopratināšanā, taču laikam biju atstājis labu iespaidu, un drīzi vien istabā atsperīgiem soļiem ienāca pats Juris Vidiņš – neliela auguma, bet neparasti enerģisks, tiešs un optimistisks vīrs. Iepazinos arī ar Jura bērniem – nepilngadīgo Kasparu un Ilzi. Drīz vien jutos kā starp savējiem. Nākamajā Rēzeknes braucienā Vidiņa mājā iepazinos ar vēl vienu leģendu, kas bija iesaistījies Helsinku grupā – studentu Konstantīnu Pupuru.

Bija jau 1988. gads. Kompartija un tās kontrolētie dienesti bija nolēmuši turpmākās „Helsinki – 86” manifestācijas pie Brīvības pieminekļa nepieļaut, bet tuvojās 25. marts – 1949. gada deportāciju atceres diena. Šoreiz režīma taktika bija gudrāka: pirmkārt, nepieļaut Helsinku grupas aktīvistu un it sevišķi grupas vadītāja Jura Vidiņa ierašanos Rīgā; otrkārt, LPSR kompartijas centrālās komitejas locekļa Jāņa Petera vadībā rīkot alternatīvu deportāciju atceres dienu Brāļu kapos pie Mātes Latvijas pieminekļa. Tātad ierasties pie Brīvības pieminekļa bija bīstami, jo tur nofilmēs un varbūt arī apcietinās. Bet doties uz Brāļu kapiem bija droši, jo tur „svinības” notiks pašas kompartijas vadībā. Tā sākās pretestības kustības šķelšana.

Kā vēlāk noskaidrojās, 1988. gada 25. janvārī šoseju no Rēzeknes uz Rīgu visā garumā kontrolēja milicijas patruļas, arī pie Rēzeknes slimnīcas un Vidiņa mājas dežūrēja operatīvās drošībnieku mašīnas. Tai pašā maršrutā drošībnieki pārbaudīja arī visus vilcienu un autobusu pasažierus, bet visblīvākais drošībnieku ielenkums bija ap pašu Brīvības pieminekli. Visi dienesti bija mobilizēti, lai Vidiņš nenokļūtu Rīgā un ar savu piemēru neiedvesmotu jaunu tautas manifestāciju.

Taču pie Brīvības pieminekļa nokļuvām tieši laikā. Mūs veda izmanīgs šoferis, un pats Vidiņš bija pārģērbies un neuzkrītoši sēdēja aizmugures sēdeklī. Es paguvu ar videokameru nofilmēt, kā Vidiņš svinīgi noliek ziedus pie Brīvības pieminekļa un īsi uzrunā apkārtējos. Pēc tam Vidiņš paņēma no manis videokameru un centās nozust pūlī. Vēl redzēju, kā viņu arestē daži privātās drēbēs tērpti vīri un aizved uz netrafarētu vieglo mašīnu. Taču Vidiņš vēl paguva kameru ar nofilmēto materiālu atdot savai 16 gadus vecajai meitai Ilzei, kura mēģināja nozust citā virzienā.

Arī Ilze bija neliela auguma izskatīga, atjautīga, iecirtīga un, manuprāt, arī drosmīga meitene. Arī viņu tai dienā arestēja drošībnieki, ilgi vizināja pa Rīgas ielām, draudēja nakts laikā izsēdināt Maskavas rajonā, kur tādas meitenes mēdz izvarot (tā baidīja drošībnieki), mēģināja viņu pierunāt atdot videokameru. Taču Ilze atbildēja, ka to varēs paņemt tikai kopā ar viņas roku. 25. marta naktī, pēc aizturēšanas kādā milicijas iecirknī, abus revolucionārus (Juri un Ilzi) iekšlietu operatīvie darbinieki nogādāja atpakaļ Rēzeknē.

Taču drīzi vien viss mainījās. Juris Vidiņš Helsinku grupas biedrus mācīja, ka galvenais mērķis ir tikt pie varas, otrkārt, taisīt savu biznesu. Ja vara ir galvenais, tad viss pārējais ir tikai tehnoloģijas un manipulācijas. Piedzīvoju dienu, kad man no Rēzeknes zvanīja Vidiņa sieva Marija. „Ja jūs Vidiņu paši nenoliksiet pie vietas, es žurnālistiem pastāstīšu, kas jūs par brīvības cīnītājiem,” draudēja izmisusī Marija. Lai paplašinātu dinastiju un politiskās iespējas, Ilze apprecējās ar gandrīz 20 gadus vecāko, taču arī enerģisko un izmanīgo Juri Viņķeli, kuram jau bija bērni no iepriekšējās laulības, kurš par pretpadomju literatūras izplatīšanu bija izcietis cietumsodu, bet neatkarības periodā izvērsa vētrainu uzņēmējdarbību, kā arī guva ienākumus dažādu uzņēmumu padomēs, kur viņš tika deleģēts saistībā ar savu politisko darbību dažādās partijās. Parastais apsviedīga Latvijas politiķa stāsts.

Acīmredzot, arī kādreiz tik varonīgā meitene Ilze bija pieņēmusi tēva padomu – tikt pie varas par katru cenu, taisīt karjeru. Ja vara un posteņi ir galvenais, tad jau līdzekļi vairs nav tik svarīgi. Pat tad, ja jākļūst par savas Dzimtenes ekonomisko slepkavu.

Protams, Ilze nav vienīgā – ekonomiskie slepkavas Latvijā ir pie varas. Vara gan tā ir tikai tādā nozīmē, ka ir svešinieku dota vara veikt genocīdu pret savu tautu. Tā ir iluzora vara, jo nebalstās tautas cerībās un interesēs. Faktiski šie slepkavas ir svešu varu ielikteņi, kurus izmanto, bet pēc tam no tiem atbrīvojas kā no neērtiem noziegumu lieciniekiem.

Ilzi izcēlu vien tāpēc, ka kādreiz viņu pazinu un par viņu biju labās domās. Ja arī Ilzei pieliktas ēnas, ceru, tās saskatīs neatbilstību starp cēlo amata nosaukumu un godīga cilvēka sirdij pretīgām faktiskajām funkcijām. Un – cik maz soļu ideālistisku patriotu šķir no nozieguma pret savu tautu.

Jānis Kučinskis

Advertisements
Posted in: buržuazija