Deputāti kazino lampiņu gaismā

Posted on February 10, 2011

0


Deviņdesmito sākumā, ar pilnu krūti ieelpojot brīvību, kopā ar jaunajām Rietumu civilizācijas vēsmām Latvija ievilka plaušās arī azartspēles. Ļaudīm tas deva iespēju brīvi lemt, ko darīt ar saviem ienākumiem – tērēt sev, savai ģimenei vai arī aizkustinoši rūpēties par azartspēļu organizētāju labklājību – lai viņi var braukt ar jaudīgiem sporta auto, nežņaudzoties pirkt savām sievām un mīļākajām jaunus kažokus, snorkelēt Barbadosā, apjūsmot Akonkagvas ledājus, makšķerēt Nīlas asarus.

Dažiem azartspēļu biznesmeņiem gan dzīve beidzās ar kontrolšāvienu galvā, taču pamazām ietekmes jomas kā nebūt tika sadalītas.

 

Teikt, ka azartspēles nav sērga, būtu maigi – slimības simptomi ir puņķi, asaras, izmisums, nospēlētas mājas, mašīnas un firmas. Dažādās zemēs un kultūrās attieksme pret šo sērgu mēdz būt dažāda – to mēdz aizliegt pavisam, citviet – ierobežot, atvēlot spēļu ellēm vietu kaut kur kalnos, atsevišķos pilsētas kvartālos un tādā garā. Piemēram, pat ASV vairākos štatos kazino ir aizliegti (izņemot, protams, slaveno Lasvegasu, Atlantiksitiju un citas valstiski stingri kontrolētas vietas), Indijas Goa štatā kazino ir atļauti tikai piekrastes reidā peldošos kuģos, Krievijā Putina – Medvedeva režīms ar skarbu roku ir aizliedzis laimētavas gandrīz sestajā globusa sauszemes daļā, izņemot četrus spēlēšanai atvēlētus areālus.

 

Tikmēr Latvija joprojām ir azartspēļu eļļu paradīze – te var visu un gandrīz vai visur. Tautiskā, liberālā un progresīvā latvju zemes valdīšana ļauj spaidīt vienroču pogas gan galvaspilsētā Rīgā, gan Jēkabpilī. Visur šķind birstoši vienlatnieki, aparāts priecīgi dzied, mirgo krāsainas lampiņas. Lai gan valstī krīze, spriežot pēc Jēkabpils policistu apšaudes lietā figurējošās summas, diezin vai kādā komercbankas filiālē Jēkabpilī glabājas tikpat banknošu, cik laupītājpolicisti bija ieguvuši vienā necilā spēļu zālītē. Tas liecina, ka šajā biznesā viss notiek – nauda tur apgrozās.

 

Valsts vara pašlaik asaraini lauza rokas, rādot, ka tai sāp par tautas ciešanām, un tver pēc šķērēm, lai apcirptu, piemēram, bērnu pabalstus, kur būšot ap 11 miljonu latu skaists ieguvums budžeta deficīta mazināšanai. Pēdējo gadu laikā ir dramatiski apcirptas algas un samazināti štati policijā, ir izkonsolidēta sociālā sfēra, medicīna, izglītība, ir pacelti nodokļi, tostarp pat grāmatām. Tikai azartspēļu joma pēdējos trijos gados nav nedz ierobežota, nedz pieredzējusi kādus nodokļu paaugstinājumus.

 

Labi, ar ierobežošanu ir problēmas – ja pašvaldības reiz ir atļāvušas, tad aizliegšana draud ar ērkšķainu tiesāšanos. Taču, ja nevar administratīvi ierobežot, tad to var darīt ar fiskāliem instrumentiem – tiek lēsts, ka, dubultojot nodokli par spēļu automātiem, valsts budžets iegūtu aptuveni astoņus miljonus latu. Pašlaik šis nodoklis par vienu automātu Latvijā ir 145 lati, Igaunijā – 200 lati, Austrijā – 700 latu.

 

Taču te ir viens bet. Grūti ir Saeimas deputātiem. Grūti tāpēc, ka garu gadu gaitā pa likumdošanas gaiteņiem ar vaļā maku ir staigājis godājamais azartspēļu lobijs. Šis elegantais un inteliģentais kungs ir padalījies ar daudziem, turklāt ļoti plašā politiskajā spektrā. Tāpēc politiķi, tiklīdz runas ievirzās par azartspēlēm, vai nu sarkst, vai bālē, bet pieredzējušākie uztaisa pokera seju, rādot, ka nav sapratuši jautājumu.

 

Situāciju mazliet sarežģī tas, ka Admirāļu kluba īpašnieks Jānis Dāvis nemaz neslēpj, ka priecātos par nodokļu celšanu. Acīmredzot tas viņa biznesu sekmētu, ļaujot atbrīvoties no konkurentiem.

 

Taču šis nav komiskais gadījums, kāds savulaik bija ar 6. Saeimas pieņemto un pēc tam atcelto pagrabu un puspagrabu likumu, kas tiešām bija klaji nekorekts. Valstij vajag naudu, un, ja kāda uzņēmēja vēlmes sakrīt ar valsts interesēm, varbūt tas ir pat jauki?

 

Šodien Saeimas budžeta komisijā atkal lems par fiskālo konsolidāciju jeb cilvēku valodā: par to, kur ko nogriezt un kur ņemt naudu. Izskatās, ka beidzot darba kārtībā būs arī azartspēļu jomas nodokļi kā iespēja iegūt kādu nebūt naudu budžetā. To varēja un vajadzēja jau sen, bet nu labāk vēlāk nekā nekad. Dažādu partiju un politiķu attieksmē pret nepieciešamību paaugstināt nodokļus azartspēlēm izgaismosies, kurš ir kas un ko aizstāv, kas kuram tuvāk pie sirds – bērni un invalīdi vai vienrokas bandīti un to īpašnieku sievu jaunie kažoki?

Māris Krautmanis

Advertisements
Posted in: Uncategorized