Kas Ēģiptei kopīgs ar Latviju? – I daļa

Posted on February 7, 2011

0


„Ēģipte un Latvija atrodas vienā laika joslā,” atbildēs kāds atjautības šova dalībnieks, un šāda atbilde būs gana atbilstoša mūsdienu virspusējas erudīcijas līmenim. Taču, lai patiesi izprastu cilvēcei svarīgus procesus un to cēloņus, jāzina daudz vairāk.

Pasaules analītiķi jaunākos notikumus Ēģiptē vērtē dažādi: sākot no kārtējās „krāsainās revolūcijas”, kas beigsies ar vēl toksiskāka režīma ieviešanu, beidzot ar globālas revolūcijas sākumu pret pastāvošo pasaules kārtību. Tikai globālajiem informācijas kanāliem (CNN, BBC, Al Jazeera u.c.) un tos kopējošajiem nacionālajiem ruporiem viss ir skaidrs: demokrātisko spēku revolūcija pret diktatorisku režīmu un šā režīma algotņu pretreakcija.

Vēstures paralēles

Vēl pirms 100 gadiem Ēģiptes valsts nebija – tā bija Osmaņu impērijas sastāvdaļa, ko apdzīvoja arābi un klejojošas beduīnu ciltis. Tā kā bija sācies naftas un citu stratēģisko resursu laikmets, savu ietekmi Vidējos austrumos sāka nostiprināt gan tā laika lielākā globālā impērija Lielbritānija un tās sāncense Francija, gan strauju attīstību piedzīvojusī ķeizariskā Vācija, kura arī vēlējās savu koloniālā pīrāga daļu. Tieši cīņa par kolonizējamām teritorijām bija galvenais un īstenais I pasaules kara iemesls.

Tā kā valdošā osmaņu dinastija bija jau daudz cietusi no britu tīkojumiem un intrigām, tā izvēlējās ciešāku sadarbību ar dinamisko Vāciju. Sākās lieli attīstības projekti, piemēram, Berlīnes – Bagdādes dzelzceļš. Sākoties pasaules karam, Osmaņu impērija sabiedrojās ar Vāciju un Austroungāriju. Lai sagrautu šo Vācijas sabiedroto un pēc tam sadalītu iegūto laupījumu, Lielbritānija un Francija sāka stimulēt un atbalstīt arābu nacionālismu. Par piedalīšanos turku dominētās Osmaņu impērijas sagraušanā arābiem pēc uzvaras tika apsolīta neatkarība un sava valsts. Vienlaikus briti savu valsti tai pašā teritorijā apsolīja arī pa pasauli izklīdušajiem ebrejiem – cionistu organizācijām, kuru atbalsts bija nepieciešams, lai karā pret Vāciju iesaistītu ASV.

Pēc uzvaras karā briti un francūži savus solījumus aizmirsa un arābu teritorijas sadalīja savā starpā, vienojoties arī par savstarpēji izdevīgu Suecas kanāla izmantošanu. Lai būtu pretspēks arābu nacionālismam, britu slepenie dienesti radīja arī radikālu reliģiski politisku kustību, kura arī mūsdienās tiek saukta par „Musulmaņu brālību”. Vienlaikus briti jauniegūtajā Palestīnas teritorijā ļāva iebraukt ebreju kolonistiem. Figūras jaunam konfliktu laikmetam bija izliktas.

Atliek vien piezīmēt, ka tajā pašā laikā briti un francūži iespaidoja un kontrolēja arī Baltijas valstu dzimšanu un vēlākās manipulācijas ap tām, tai skaitā šo valstu likvidēšanu 1940. gadā. Latvijas iekļaušanu PSRS britu elite apsveica, jo tādējādi tika nostiprinātas potenciālā Vācijas pretinieka pozīcijas. Teicienu „Mēs cīnīsimies pret Vāciju līdz pēdējam francūzim” var attiecināt arī uz citiem globālās spēles dalībniekiem. Britu diplomāti arvien ir nepārspējami starptautisko intrigu meistari.

Pēc II pasaules kara britu impērija formāli sabruka, turklāt pasaules arēnā sevi pieteica daudz spēcīgāka angliski runājošā valsts – ASV, kas arī sapņoja par savu koloniālā pīrāga daļu. Lai arī formāli kolonijām tika piešķirta neatkarība, vecie un jaunie kolonizatori nekur nepazuda. Vispirms tie atkarīgās teritorijas patvaļīgi sadalīja jaunās valstīs, to robežas ar lineālu novelkot uz kartes, neņemot vērā nacionālās, cilšu un reliģiskās kopienas. Tādējādi arābi tika sadalīti vairākās lielākās un mazākās valstiņās ar jauktu nacionālo un reliģisko sastāvu. Varu jaundibinātajās valstīs briti nodeva saviem ielikteņiem, kuru uzdevums bija šīs valstis turēt viduslaiku atpalicībā un atkarībā no rietumvalstīm – bijušajām koloniju pārvaldniecēm un ASV. Jaunās ielikteņu valdības rietumvalstīm ļāva izmantot arī savas dabas bagātības. Piemēram, bēdīgi slavenā britu kompānija BP, kas nesen piesārņoja visu Atlantijas okeānu, sākotnēji tika dibināta kā AngloPersian Oil Company. Šo politiku pieņemts dēvēt par neokoloniālismu. Savukārt Palestīnas teritorijā 1949. gadā tika atzīta Izraēlas valsts, kuras teritorija un ietekme paplašinājās turpmākajos konfliktos.

Taču arābu nacionālisma ideja nebija mirusi. Viens no spilgtākajiem arābu līderiem, kuru pēc nozīmības varētu salīdzināt ar Kārli Ulmani Latvijā, bija Ēģiptes prezidents Gamels Abduls Nasers. Faktiski viņš par paraugu Ēģiptei izvēlējās Rietumiem raksturīgo nacionālas valsts attīstības modeli. Nasers iesāka īstenot strauju Ēģiptes attīstības programmu, ar to iedvesmojot arī pārējās arābu valstis.

Sākotnēji Nasers savas valsts attīstību bija iecerējis īstenot sadarbībā ar ASV, bet kad pēdējās neizrādīja interesi, Nasers sāka sadarboties ar PSRS un Itāliju. Tā īstenojās vairāki lieli infrastruktūras un ražošanas projekti, kuri Ēģipti tuvināja attīstīto valstu līmenim. Pēc Nasera nāves varu Ēģiptē pārņēma Anvars Sadats, kurš pārtrauca sadarbību ar PSRS un pārorientējās uz ASV. Sadats panāca arī miera izlīgumu ar Izraēlu. Tomēr orientēšanās uz valsts attīstību kādu laiku saglabājās.

Protams, ne briti, ne amerikāņi nevēlējās attīstītus Vidējos austrumus, jo attīstība nozīmētu arī neatkarību un koloniālās atkarības pilnīgu galu. Uz attīstības ceļa nostājusies valsts noteikti gribēs savā pārvaldījumā pārņemt arī visus dabas resursus un infrastruktūru. Tāpēc britu kontrolētās „Musulmaņu brālības” aģenti Anvaru Sadatu nošāva. Pēc viņa pie varas tika Hosnijs Mubaraks, kurš tolaik bija Ēģiptes gaisa karaspēka virsnieks. Lai arī varbūt Mubaraks bija patriots, tomēr viņam trūka Nasera vīzijas un apņēmības. Viens kompromiss sekoja citam, vēl dažas provokācijas, un rezultātā Mubaraks palika pilnīgi atkarīgs no Rietumiem. Sevišķi šī atkarība izpaudās pēc PSRS sabrukuma un pirmā Persijas līča kara.

Lai arī Hosnijs Mubaraks ievēroja zināmus patstāvīgas politikas principus, daudzos jautājumos viņš kļuva par ASV administrācijas marioneti. Miera līgums ar Izraēlu paredzēja, ka Ēģiptes bruņotie spēki garantēs Izraēlas un tās okupēto teritoriju robežu drošību no Ēģiptes puses. Tas prasīja lielus izdevumus, tāpēc Ēģipte kļuva par otru lielāko (aiz Izraēlas) ASV militārās palīdzības saņēmēju. Atkarība aizgājusi tik tālu, ka pēdējos gados Ēģipte palīdz Izraēlai uzturēt Gazas sektora blokādi, nepieļaujot humānās palīdzības kravu nogādāšanu Gazas palestīniešiem. Mubaraks Ēģipti pārvērtis par milzīgu Guantanamo cietumu, uz kuru ASV dienesti nogādā savus nolaupītos upurus, kuri Ēģiptē tiek nežēlīgi spīdzināti vai pazūd bez pēdām.

Šādai Mubaraka politikai nepiekrīt vairums parasto arābu, tāpēc pieauga aizliegtās „Musulmaņu brālības” ietekme (pēc dažādām aplēsēm, Brālību atbalsta līdz 50% ēģiptiešu). Tā kā bija pārtraukta arī attīstības politika, Ēģipte kļuva aizvien atkarīgāka no Rietumiem un kļuva par lielu Rietumu parādnieci. Pirms Persijas līča kara, lai paplašinātu savu sabiedroto koalīciju, ASV piedāvāja Ēģiptes parādus norakstīt, pretī prasot pakļaušanos Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) režīmam. Tas notika 1991. gadā. Tieši tajā pašā gadā SVF režīmam pakļāvās arī Latvijas valdība. Kas kontrolē SVF, PB un PTO (šīs institūcijas korejiešu izcelsmes ekonomists Hadžūns Čangs savā nesen latviski pārtulkotajā grāmatā „Sliktie samarieši” nosaucis par „Nešķīsto trīsvienību”)? – Protams, ASV ar citu Rietumu ietekmīgāko valstu atbalstu.

Tālāko attīstību Ēģiptē mēs jau zinām pēc savas pieredzes: privatizācija, finanšu liberalizācija, pilnīga tirgus atvēršana Rietumiem, valsts atbalsta liegšana vietējiem uzņēmējiem, ārvalstu investoru un spekulantu ielaišana, dabas resursu un infrastruktūras (sakaru, mēdiju, banku, tirdzniecības tīklu u.c.) nodošana ārzemniekiem, šoka terapija, budžeta apgriešana, bezdarbs, nabadzība, ekonomiskie bēgļi, parādu verdzība, sabiedrības noslāņošanās bagātajos un nabagos, cenu un nodokļu uzskrūvēšana utt. Kopā šo pasākumu, noteikumu un rezultātu paketi sauc par Vašingtonas konsensu, globalizāciju vai neoliberālo politiku. Kur vien šī pakete tiek īstenota, rezultāti ir tie paši: valsts izlaupīšana un iedzīvotāju genocīds.

Tātad jau 20 gadus Mubaraka valdība Vidējos austrumos tika visādi slavēta kā SVF „paraugskolnieks” – tāpat kā Latvijas valdība Eiropā. Protams, arī Ēģipte paklausīgi piedalījās starptautisko banku glābšanā uz savu iedzīvotāju rēķina. Kur tā glābšanas nauda tika izmantota? – Spekulācijās uz naftas un pārtikas produktu cenām. Tieši ar to izskaidrojama degvielas, energoresursu, citu resursu, kā arī pārtikas cenu uzskrūvēšana pasaules tirgū, kuru izjūt gan Ēģiptes, gan Latvijas iedzīvotāji. Bez tam starptautiskās institūcijas spieda Mubaraka valdību atcelt subsīdijas degvielas, maizes, eļļas un citu produktu cenām. Un te nu līdzība starp Ēģipti un Latviju beidzas.

Ēģipte ir liela valsts ar 86 miljoniem iedzīvotāju, lielu dzimstību, lielām, stiprām ģimenēm, gados jaunu, vitālu un reliģiski tikumīgu sabiedrību. „Maizes nemieri” Ēģiptē bijuši jau agrāk. Liedzot Mubarakam subsidēt maizi un citus pamatproduktus, ASV dominētās starptautiskās institūcijas labi zināja, ko dara, t.i., rada priekšnoteikumus plašiem nemieriem. Tieši tā – ASV administrācija pati gatavoja nemierus pret savu stratēģisko sabiedroto, savu paraugmarioneti Hosniju Mubaraku.

Tagad mēs ziņās dzirdam, ka Mubaraks jau 30 gadus bijis diktators, bet protestētāji ir „demokrātijas piekritēji”. Bet tā nu gluži nav, jo vēl pirms dažām nedēļām Mubaraks skaitījās „demokrāts” un „miera garants” Vidējos austrumos, kas uzvarējis „brīvās un godīgās” vēlēšanās „starptautisko novērotāju” uzraudzībā. Ēģiptē, tāpat kā Latvijā, darbojas daudzas partijas un notiek regulāras vēlēšanas, turklāt ar obligātu piedalīšanos. Aizliegta ir vienīgi „Musulmaņu brālība” (Latvijā aizliegti atklāti komunisti). Cik tās demokrātiskas, mēs zinām no savas pieredzes – balso, par kuru gribi, politika no tā būtiski nemainās.

Ir svarīgi saprast, ko ar vārdu „demokrātisks” domā „starptautiskā sabiedrība”. Gluži kā padomju laikā jāprot lasīt starp rindām. Tātad „demokrātisks” skaitās tas, kas ir proamerikānisks vai arī opozīcijā kaut kam antiamerikāniskam. „Nedemokrātisks” vai „diktatorisks” ir antiamerikānisks (precīzāk – vērsts pret ASV imperiālismu) vai citādi neērts, savu melno darbu jau izdarījis, savu lomu jau nospēlējis, savas iespējas izsmēlis, politiski diskreditēts (iemantojis tautas naidu) utt. Piemēram, kad Krievijā ar tankiem apšāva Krievijas parlamentu, tad tie šāvēji skaitījās „demokrāti”. Kas bija par proamerikānisko Jeļcinu, tas arī bija demokrāts. Nākamais Krievijas prezidents Putins vismaz vārdos nebija gluži proamerikānisks un ir neprognozējams, reizēm nekontrolējams, tāpēc viņš tiek saukts par „diktatoru”. Bet katrs, kurš ir pret Putinu, tiek saukts par „demokrātu”. Arī mums pazīstamie Ļimonova nacionālboļševiki ar svastikām uz piedurknēm skaitās „demokrāti”, jo ir pret Putinu. „Demokrāti” vai vismaz „brīvības cīnītāji” savulaik skaitījās arī Sadams Huseins un Osama bin Ladens.

Par to derētu īpaši padomāt arī tiem globālistu un baņķieru pakalpiņiem, kuri ārvalstu interesēs jau 20 gadus metodiski iznīcina Latvijas valsti un veic genocīdu pret mūsu tautu. Amerikāņi, līdzīgi kā jebkuri citi imperiālisti, vienmēr savus pakalpiņus ir izmantojuši un pēc tam „uzmetuši” (Markoss, Batista, karalis Fahds (vēl nav uzmests), Djuvalje, Pinočets, Huseins, Irānas šahs Pahlavi, Suharto, Videla, Papadopulos, Amins, Bota, Ben Ali, Samosa u.d.c., tagad arī Mubaraks). Tas ir tikai laika jautājums, kad un kā „uzmetīs” arī mūsu „demokrātus”. Tāds ir pakalpiņu liktenis – viņus nicina gan tauta, gan izmantotāji.

Savas tautas diktators vienmēr ir vientuļš. Lai arī viņš sevi ielencis ar milzīgu ierēdņu, dienestu un lišķu armiju, viņš īsti nevar paļauties ne uz vienu. Tāpēc viņš spiests balstīties uz ārēju atbalstu, līdz ar to kļūdams par marioneti, ārvalstu interešu instrumentu pret savu tautu. Diktators pats nediktē, bet tikai izpilda to, ko viņam liek viņa saimnieki.

Es jau minēju par britu manipulācijām, kuri savulaik atbalstīja gan arābu nacionālistus, gan reliģiski politisko apvienību „Musulmaņu brālība”. To pašu taktiku izmanto arī ASV imperiālisti. Viņi atbalsta gan savu ielikteni, piemēram, Mubaraku, gan viņa opozīciju, piemēram, „Musulmaņu brālību”. Tiklīdz viens ieliktenis kļūst neērts, ir diskreditēts vai sāk izrādīt patstāvīgu gribu un principus, piemēram, Sadams Huseins, tā tas tiek nomainīts ar citiem ielikteņiem.

Tas pats kuru katru brīdi var notikt arī Latvijā. Piemēram, tagad „demokrāti” skaitās „Vienotība”, VL! un ZZS, „Par labu Latviju” skaitās korumpēti oligarhi, jo šī apvienība apvieno vietējos, pārsvarā latviskos uzņēmējus, bet „Saskaņas centrs” tiek dēvēts par „promaskaviskajiem spēkiem”. Paši spriediet, kā izpaužas mūsu „demokrātu” demokrātisms? Varbūt tā, ka nu viņi ir gatavi „demokrātiski” starptautiskajiem baņķieriem ziedot arī mūsu bērnu pabalstus, iztirgot pēdējos valsts uzņēmumus un jau divus gadus mežonīgi britu interesēs izcērt Latvijas mežus (skat Al Jazeera svaigo materiālu par Latvijas mežiem). Taču dažās nedēļās šie brendi var mainīties, ja vien to vēlēsies Vašingtonas un Briseles ierēdņi. Piemēram, CIP vai cita aģentūra liks saviem pakalpiņiem īstenot VL! ierosināto „skolu reformu” krievu skolās un krieviski raidošo TV kanālu blokādi. Kā reakcija sekos „krievu atmoda” un protesti ielās. Ja vien „Saskaņas centrs” būs gatavs sadarboties ar Vašingtonu un Briseli (domāju, ka būs gatavs), CNN kanāls tiešraidē krievu skolu aizstāvjus sauks par „demokrātiem”, bet valdošās koalīcijas nomierināšanas akcijas – par „nacistisku elementu reakciju un zvērībām”. Savu sašutumu pirmie publiski paudīs liberālie Eiroparlamenta deputāti. Visas pasaules priekšā tiks dedzināti VL! un „Vienotības” līderu portreti, plīvos protestētāju krāsainie simboli, tiks rādīti nenoskaidrotu kaujinieku nošautie upuri, fonā skanēs „Līvu” dziesma „Dzimtā valoda”. Un „pasaules sabiedriskā doma” uzgavilēs demokrātijas uzvarai arī Latvijā. Vēl viena sekmīga krāsainā revolūcija. Ja jau par „demokrātu” varēja uztaisīt un kādu laiku noturēt Ukrainas kleptokrātu Juščenko, tad mūsu Urbanovičs aizies kā pa sviestu.

Faktiski viena krāsainā revolūcija Latvijā jau notikusi, un to mēdz saukt par „lietussargu revolūciju”. Tās dalībnieki-statisti varbūt jau aizmirsuši, par ko vai pret ko pirms diviem gadiem protestējuši (vai tas nebija par principiālo „korupcijas apkarotāju” A. Loskutovu?), bet apvērsums ir noticis – pie varas jau labu laiku nokļuvuši visradikālākie Amerikas un citu imperiālistu pakalpiņi, kas apvienojušies apvienībā „Vienotība” (tajā ir arī Loskutovs). To postu, ko šie pakalpiņi nodara Latvijai, var salīdzināt varbūt vienīgi ar izlaupīšanas un iznīcināšanas orģiju, ko pieredzējām pēc 1991. gada. Latvijā sekmīgi noris spožs valsts iznīcināšanas eksperiments.

Jānis Kučinskis

Recommended Reading:

“US playing a ‘two-faced deception’ game in Egypt”, Bollyn on U.S. role in Egypt, PressTV (Iran) 3 February 2011
http://www.presstv.ir/usdetail/163424.html

“Frank Gardiner Wisner – Commander, United States Navy; Central Intellignce Agency,” ArlingtonCemetery.Net
http://arlingtoncemetery.net/fgwisner.htm

“The Empire’s Bagman: Frank Wisner in Cairo,” by Vijay Prashad, 2 February 2011
http://www.counterpunch.org/prashad02022011.html

“Frank Wisner, the Diplomat Sent to Prod Mubarak,” by Sheryl Gay Stolberg, New York Times, 2 February 2011

“Obama says an orderly transition ‘must begin now’”, by Karen DeYoung, Washington Post, 2 February 2011

“Without Egypt, Israel will be left with no friends in Mideast”, by Aluf Benn, Haaretz, 29 January 2011

“The Power Elite: Enron and Frank Wisner”, People’s Democracy, 16 November 1997
http://www.apfn.org/enron/wisner.htm

“Egypt’s intelligence chief, Omar Suleiman, could be called on to smooth turmoil,” by Joby Warrick and Greg Miller, Washington Post, February 1, 2011

 

Advertisements
Posted in: buržuazija, protesti