TNK un ģenētiskais “golodomors”

Posted on February 4, 2011

0


Augošo pārtikas cenu dēļ pasaulē var izcelties tādi paši bada izraisīti nemieri kā 2008.gada vasarā, kad globālā pārtikas krīze noveda pie vardarbīgiem protestiem vairākās trūcīgās pasaules valstīs, tostarp Bangladešā un Haiti.Tā piektdien brīdināja lielā divdesmitnieka valstu grupas (G20) prezidējošās valsts Francijas lauksaimniecības ministrs Bruno Lemjērs.

“Pastāv reāls bada izraisītu nemieru risks,” viņš sacīja preses konferencē Romā, ko rīkoja kopīgi ar ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) vadītāju Žaku Difjū.

Francija kā G20 prezidējošā valsts ir solījusi veikt pasākumus, lai iegrožotu pārtikas cenu svārstības.

Pēc FAO informācijas pārtikas cenas pasaulē janvārī pieaugušas septīto mēnesi pēc kārtas, sasniedzot jaunu rekordu. Organizācija brīdināja, ka pārtikas cenu lēciens vissmagāk var skart pasaules nabadzīgākās valstis un trūcīgākās mājsaimniecības, kas lielu daļu savu ienākumu tērē pārtikas iegādei.

FAO aprēķinātais indekss, kurā iekļaujas 55 produkti, tostarp graudi, eļļas augu sēklas, piena produkti, gaļa un cukurs, pagājušajā mēnesī sasniedza rekordu – 231 punktu, kas bija par 3,4% augstāks līmenis nekā decembrī. Indeksa vērtība janvārī sasniedza augstāko līmeni kopš 1990.gada, kad šādus datus sāka apkopot, vairojot bažas, ka pasaulē var izcelties jauna pārtikas krīze.

1998.g. jūnijā TNK ” Monsanto” ieguldīja 1,8 miljonus ASV dolāru kampaņā, kam bija jāpārliecina Eiropas patērētājus par ĢM pārtikas priekšrocībām. Reklāmas teksti pauda, ka “satraukums par nākamajām paaudzēm, kas cietīs badu, tās nepabaros. To izdarīs pārtikas biotehnoloģija”.
Vienā no reklāmām vadošajiem Āfrikas zinātniekiem un politiķiem bija jāapliecina, ka biotehnoloģijai ir nozīmīga loma pārtikas krājumu palielināšanā un vides aizsardzībā Āfrikā, Latīņamerikā, Āzijā un Centrāleiropā. Tomēr FAO Ģenētisko resursu komisijas sanāksmes laikā Āfrikas valstu delegāti iebilda pret to, ka “gigantiskās multinacionālās korporācijas lieto mūsu valstu nabadzīgo un izsalkušo cilvēku tēlu, lai reklamētu tehnoloģiju, kas ir nedroša, videi nedraudzīga un mums ekonomiski neizdevīga.”
“Gēnu revolūcija”, starptautiskā likumdošana un tirdzniecības ierobežojumi pastiprina korporāciju kontroli pār pārtikas ražošanu. Biotehnoloģijas kompānijas un to sabiedrotie valdībās, tirdzniecības un pētniecības institūcijās nevis veicina mazo īpašnieku neatkarību un zemniekiem labvēlīgus jauninājumus, bet mēģina palielināt nabadzīgo cilvēku atkarību no korporatīvā sēklu sektora un investīcijām lauksaimniecībā, ierobežot lauksaimnieciskos pētījumus šaurā, kompānijām izdevīgā gultnē un palielināt parādu nastu tiem, kas to nepavisam nevar atļauties.
Līdz šim ASV biotehnoloģiju eksportēja uz tādām jaunattīstības valstīm kā Argentīna, kur jau ir daudz lielo zemes īpašnieku, kas var tērēt ievērojamus līdzekļus ĢM sēklām un lauksaimniecības ķimikālijām. Tomēr Monsanto un citas kompānijas potenciālu tirgu saskata visās jaunattīstības valstīs.
Biotehnoloģija nelabvēlīgi ietekmēs to ekonomiku, ja attīstītās valstīs audzēs tādas ĢM lauksaimniecības kultūras, ko tagad importē no jaunattīstības valstīm. Miljoniem cukurniedru audzētāju zaudē savus nelielos ienākumos mākslīgo saldinātāju un ĢM cukurbiešu dēļ. Tiek mēģināts arī radīt kvalitatīvus vaniļas, kakao u.c. produktu aizstājējus.
Visvairāk audzētās ĢM kultūras ir soja un kukurūza. 90-95% sojas un 60% kukurūzas patērē lopbarībai. Tomēr divas trešdaļas cilvēku pārsvarā pārtiek no veģetāras barības, īpaši nabadzīgākie.
ASV valdības Starptautiskās palīdzības aģentūras iedrošināta, Ēģipte pastiprināti pievērsās lopkopībai. 1970.-80.g. labības audzēšana palielinājās par 17%, bet lopkopība par 32%. Nākamajos septiņos gados tā pieauga vēl par gandrīz 50%. Lai visus dzīvniekus pabarotu, nācās tiem izbarot labību, kas bija paredzēta cilvēkiem. 1988.g. vairs tikai 6% no cilvēku patērētajiem graudaugiem bija vietējie. Labību ieveda no ASV, palielinot valsts ārējo parādu.
Ziemeļu valdības jau ilgi subsidē industrializētās lauksaimniecības sistēmas, kas rada pārtikas pārpalikumu. Pārprodukcija par mākslīgi zemām cenām tiek izsviesta pasaules tirgū. Daudzās valstīs mazie zemnieki nespēj konkurēt ar lētākajiem importētajiem produktiem, un vietējā lauksaimniecība iznīkst. Piemēram, astoņdesmito gadu beigās ASV un ES Rietumāfrikā kviešus pārdeva par 60 dolāriem tonnā, bet ES zemnieki saņēma četrreiz vairāk.
Pārtikas trūkums dienvidos ir rietumvalstu politiķu tīši radīts. Sešdesmitajos gados ASV pārtikas palīdzības programmas mērķis bija nepieciešamību pēc pārtikas dienvidos pārvērst par nepieciešamību pēc ASV kviešiem. Vairāk kā trešdaļa ASV graudaugu eksporta bija šīs programmas ietvaros. Lauksaimniecības liberalizācija, kas veicina vai pieprasa valstīm atcelt pārtikas importa ierobežojumus, ir attīstīto valstu taktika, lai radītu jaunus tirgus to produkcijai. Pēdējā GATT revīzija pieprasīja vienošanos parakstījušajām valstīm atvērt tirgu importam un nesubsidēt zemniekus. Tomēr tā neskāra daudzas no attīstīto valstu zemniekiem piešķirtajām subsīdijām.
Aprēķinos par ĢM augu ietekmi uz ražas palielināšanos netiek ņemta vērā pārtika, kas tiks pazaudēta. Dienvidvalstīs liela daļa pārtikā lietoto augu ir nevis lauksaimniecības kultūras, bet “nezāles”. Pēc V.Šivas datiem, Rietumbengālijā zemnieki no rīsa laukiem iegūst vēl 124 derīgas augu šķirnes. Ja viņi sāks audzēt herbicīdus izturīgas šķirnes, šie derīgie augi tiks iznīcināti un daudzu nabadzīgo ģimeņu izdzīvošana būs nopietni apdraudēta.
ASV Biotehnoloģijas industrijas organizācijas ziņojumā teikts, ka nākotnē lielu vērību pievērsīs augļu un dārzeņu bojāšanās novēršanai un to izskata uzlabošanai. (ES finansēja pētījumus, kuru mērķis bija panākt, lai ziedkāpostu lapas ilgāk saglabājas zaļas.) Tas ļaus tos pārvadāt lielākos attālumos un ilgāk glabāt veikalu plauktos. Daži dienvidaugļi varēs vieglāk nonākt pie patērētājiem ziemeļos. Tomēr tirdzniecības paplašināšana starp dienvidu lielrūpniekiem un bagātajiem ziemeļu patērētājiem neuzlabos nabadzīgo cilvēku pārtiku ne dienvidos, ne ziemeļos. Pārtikas pārvadāšana lielos attālumos var iepriecēt tikai naftas un transporta kompānijas un autorūpniekus. Tā ir enerģijas un resursu ietilpīga un ļoti piesārņojoša sistēma. Patērētāju interesēm atbilstošāk būtu pārtiku audzēt, pārstrādāt un tirgot pēc iespējas tuvāk patēriņa vietai, ļaujot tirgu kontrolēt patērētājiem un audzētājiem, nevis starptautiskajām korporācijām.
Pirms tika ieviestas ĢM sojas varietātes, 20-30% sojas ASV tika audzēts no zemnieku saglabātas sēklas. Biotehnoloģijas kompānijas mēģina pastiprināt kontroli, aizliedzot zemniekiem saglabāt izaudzēto sēklu nākamā gada sējai.
Tā kā ar to vien nepietiek, ir izgudrotas vairākas tehnoloģijas, kas sēklai liek mirt agrīnās asnošanās stadijās vai neuzdīgt, ja nelieto noteiktas lauksaimniecības ķimikālijas. Šīs tehnoloģijas domātas vispirms attīstības valstīm.
FAO lēš, ka 1,4 miljardu cilvēku pārtika ir atkarīga no zemnieku saglabātās sēklas. Tā bieži tiek sēta nelabvēlīgos apstākļos, un lielajām kompānijām nav izdevīgi izstrādāt tiem piemērotu sēklu. Zemnieki paši rada šķirnes, kas atbilst vietējiem apstākļiem un vajadzībām. Tehnoloģijas, kas neļauj sēklai uzdīgt, padara neiespējamu zemnieku selekcijas darbu, kas nepieciešams, lai pabarotu cilvēkus.

Lai piespiestu Eiropas parlamentu pieņemt direktīvu, kas ļauj patentēt ĢMO, biotehnoloģijas industrija izmantoja bezdarbu, kas esot viena no tām problēmām, ko var atrisināt, šķiet, tikai akceptējot gēnu inženieriju. Tomēr tika ignorētas tās darbavietas, kas tiktu zaudētas. Starptautiskā darba organizācija lēš, ka jaunattīstības valstīs, ieviešot biotehnoloģiju, izzudīs ap 50% darbavietu. Daudz labāk neklāsies arī bagātajām valstīm. Pēdējo gadu laikā, apvienojoties biotehnoloģijas kompānijām, tās vienlaicīgi ievērojami samazina savu darbinieku skaitu.

NO «AISBERGA» PASTA KASTĪTES
.

“Neraugoties uz labo ražu pērn, Latvijā strauji sāk apsīkt graudu krājumi. Tas skaidrojums ar to, ka labības audzētāji savu produkciju pārdevuši ārpus valsts robežām.”

Latvijas Radio, 21.01.2011.
.

“Tālredzīgas valdības cenšas nodrošināties pret draudošo globālo pārtikas krīzi. Alžīrija iepirkusi 800 000 tonnas kviešu pagājušo nedēļ, Indonēzija pasūtījusi 800 000 tonnas rīsa, abas vairākkārtīgi pārsniegušas savus parastos iepirkuma apjomus. Saudi Arābija, Lībija, Bangladeša cenšas nodrošināt papildus graudu piegādes… “

No: http://www.telegraph.co.uk/finance/comment/ambroseevans_pritchard/8291470/Egypt-and-Tunisia-usher-in-the-new-era-of-global-food-revolutions.html

.

Nu sveiki, Gauja!

Esam kur esam. Un cienītie nelaucinieki, nelolojiet veltas ilūzijas. Šitais joks skars mūs visus. Tūlīt, šogad. Un ļoti smagi. Rudenī, lasot pasaules ziņas, un rēķinoties ar neražas globālajām sekām, pasūtīju pie vietējā meldera 3 tonnas graudu – pašiem un lopiem, gadam, pusotram rezervīti. Vienošanās kā kaimiņiem – sarunājām, uz pavasara pusi pamazām izpirksim, jo glabāt pašiem nav kur, naudiņu uz priekšu neņemšot, bet cenu norunājam uzreiz. Šonedēļ braucu pēc graudiem – nav. Teica: “Ziniet – pārdevu visus, pašam vien atstāju. Nu jā – man tur viens ilggadīgs pasūtītājs, pat viņam neatstāju, tagad pērku no cita, lai pārdotu pirmajam. Nu tagad jau ar graudiem švaki. Nezin kā visi sagaidīsim ražu, un vēl solās slikta būt. Lielie lopkopji jau tagad nezin, kur graudus pirkt. Un nezinu, vai sēklu man saglabās kaimiņš – sarunāju jau, bet tagad jau nevar vairs uzticēties…”

Nav runa par mani. Aizbraucu pie cita kaimiņa, kuram vēl 2 tonnas bija, nopirku visu, savedu mājā. Man tiks. Bet MUMS? Es ļoti atvainojos, bet gribas visus par stulbeņiem saukāt. VISUS. Valdība Jums vainīga, ka maizei cenas aug? Ha! Mūsu pašu aprobežotība. Nu zināja taču zemnieciņi to pašu, ko zinu es – sliktas ražas, cenas augs, krieviem vajag. Krievi visu Latviju vienā mēnesī var apēst – a viņiem tā trūkst 1/3 pārtikas! Valdība guļ. Graudu audzētāji lauž ilggadīgas norunas, parādot, ka NESTRĀDĀ kooperācija Latvijas laukos. Nestrādā. Nemaz. Tas nekas, ka kaimiņš katru gadu pie manis 30 tonnas graudu pircis, maksājis, cik tirgus prasīja, varbūt šad tad kavējis, bet līdz nākošai ražai veco nopirka. Tas nekas, ka viņam nav cita piegādātāja, ka viņš uzticas man, ka viņam govis nosprāgs, ja nebūs graudu. Pie manis atbraucis krievs un dod naudu par visu. Uzreiz. Un par santīmu vairāk, kā tirgū.

Ziniet – ja zemnieki pārdotu iekšējā tirgū – viss būtu labi, bet Latvija ir gandrīz, ka vienīgā Eiropā, kurā BIJA LABA RAŽA, un izpārdota tā tiek uz ārzemēm. Pagaidām to izjūtot tikai lopkopji? Labi jau labi. Lopkopji nespēs pabarot, uzsāks “kontrolētu ganāmpulka samazināšanu”. Gaļas mazāk. Bez graudiem govs piena dod mazāk, mazāki ieņēmumi, lielāki parādi, bankroti, ganāmpulku likvidācijas, lopkopības kā nozares “krīze”, kas beidzas ar vairākkārtēju lopkopības produkcijas samazināšanos.

Individuālā atbildība par tautu? Kur ir? Es neuztraucos par valdības mieru. Tas ir saprotams, prognozējams un ar to jārēķinās. Es uztraucos par absolūtu tuvredzību. Par procesu neizpratni. Par īslaicīga tūlītēja labuma priekšā spēju aizmirst ilggadēju saistību.

Ticiet man – situācija ir smagāka, kā ataino masu informācijas līdzekļos. Graudu ir palicis ļoti maz. Un tos šobrīd strauji izpērk. Ja šonedēļ vēl varēju iepirkt tonnu graudu savā apkārtnē, tad pēc mēneša var gadīties tādas iespējas vairs nebūs.

Kā Jums liekas, cik maksās maize rudenī?

Un kas pie tā būs vainojams?

Marinanna
01.02.2011.


Advertisements
Posted in: TNK