Liberālisms un demokrātija

Posted on January 31, 2011

0


Pašlaik mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā par augstāko vērtību ir pasludināta individuālā brīvība, individuālais labums, taču ikvienam ir skaidrs, ka reālajā dzīvē cilvēks ir tikai tik brīvs, cik naudas un citu materiālo vērtību viņam pieder, jo par kādu brīvību gan var runāt, ja cilvēkam nav, ko ēst, vilkt mugurā, nav, kur dzīvot, ja viņš nevar atļauties sev ārstu un nepieciešamos medikamentus vai samaksāt par studijām augstskolā? Vārda brīvība ir bezjēdzīga, ja nevari samaksāt preses izdevumam, lai publicētu savu viedokli, vai vismaz samaksāt par internetu, lai paustu savu viedokli tā telpā. Pārvietošanās brīvība ir bezjēdzīga, ja nevari atļauties nopirkt biļeti, vīzu un ceļojuma apdrošināšanas polisi. Cilvēks, kuram nav materiālā pamata, lai apmierinātu primārās vajadzības, pēc būtības ir vergs, kuru var nopirkt par maizes garoziņu vai iespēju pārnakšņot siltā telpā. No tā izriet, ka indivīda brīvības robežas nosaka indivīda materiālā labklājība, citiem vārdiem sakot, bez labklājības nav brīvības, tādēļ ir liekulīgi runāt par kaut kādu brīvību liberālās ekonomikas apstākļos.

Mēs dzīvojam iekārtā, kuras vadoņi un ideologi akli paļaujas uz „tirgus neredzamo roku, kas pati visu sakārtos.” Tas ir tikpat neprātīgi, kā paļauties uz dabas stihiju, vētru vai zemestrīci, ka tā „visu sakārtos” tavā vietā. Brīvais tirgus – tas nozīmē nežēlīgu cīņu par peļņu visiem līdzekļiem, cīņu, kurā uzvarētāji paņem visu, taču uzvarētāji parasti ir mazākumā, tas nozīmē, ka mazākums- viltīgākie, spēcīgākie, ciniskākie- pēc būtības aplaupa vairākumu. Lai gan liberālisma ideoloģija deklarē, ka „katram ir tiesības pelnīt atbilstoši savām spējām un iespējām,” nav vēl redzēta pasaulē tāda valsts un iekārta, kurā vairākums iedzīvotāju būtu miljonāri, tieši otrādi -jo vairāk kādā valstī ir miljonāru, jo vairāk ir nabadzīgo un, jo bagātāki ir miljonāri, jo nabadzīgāki šajā valstī ir nabadzīgie. Tas tādēļ, ka resursi ir ierobežoti, un, jo vairāk resursu piesavinās kāds atsevišķs indivīds, jo mazāk to paliek citiem.

No visa iepriekšminētā mēs redzam, kam ir izdevīga liberālisma ideoloģija un iekārta. Tā ir izdevīga tiem, kuriem pieder resursi, vairāk resursu nekā pārējiem, tā attaisno un leģitimē dažu cilvēku bagātību, kas iegūta uz vairākuma nabadzības rēķina. Atskatoties vēsturē, mēs redzam, ka liberālisms radās Anglijā 17.gadsimtā, industriālās revolūcijas laikā, kad veidojās jauna, spēcīga un bagāta pilsoņu, uzņēmēju šķira kā opozīcija valdošajai šķirai – aristokrātijai. Liberālisms pauda pilsoņu šķiras intereses, uzņēmēju intereses. Liberālisms – tā ir tirgoņu un baņķieru, augļotāju ideoloģija. Tā nav brīvība cilvēkam, bet brīvība dažiem cilvēkiem, kuriem pieder vairāk naudas un citu materiālo vērtību, nekā citiem. Tā ir brīvība bagātniekiem ekspluatēt nabagos. Brīvība haizivīm un piranjām, kuras gatavas saplosīt pat savas sugasmāsas, lai tikai pierītos. Tieši tāda – haizivju morāle, kas balstīta uz tēzi „grābsim, cik varam sagrābt, ne ar vienu nedalīsimies, ne par ko neatbildam” – ir raksturīga liberāli kapitālistiskajai sabiedrībai.


No uzskata, ka uzvarētājam ir tiesības paņemt visu, turklāt ne ar vienu nedaloties un ne par ko neatbildot, bet zaudētājs „pats pie visa ir vainīgs” arī izriet ne vien lielāka vai mazāka sociālā nevienlīdzība, ko neizbēgami rada tirgus ekonomika, bet arī nevienlīdzīga attieksme pret cilvēkiem. Mūsu sabiedrībā jau no skolas vecuma tiek kultivēts uzskats, ka, lai būtu tādam, kā citi, tev ir vajadzīgas firmas drēbes, apavi, jauns mobilais telefons ar padsmit funkcijām, no kurām vairākums ir pilnīgi nevajadzīgas, tu pats varbūt justos ne mazāk ērti arī lietotā apģērbā un gluži labi iztiktu ar veco telefonu, taču, tu esi spiests pirkt sev nejēdzīgi dārgu telefonu un firmas drēbes tikai tāpēc vien, lai pierādītu, ka esi tāds pats, kā citi. Cilvēkam pieaugot, aug arī prasības, kuras viņam uzstāda apkārtējā sabiedrība. Tagad, lai būtu tāds, kā visi pārējie, tev obligāti vajadzīga arī personīgā automašīna, jo dārgāka, jo labāk, ja brauc uz darbu ar sabiedrisko transportu, uz tevi skatīsies, kā uz neveiksminieku, kaut kādu nepilnvērtīgo, tāpēc, gribi, negribi, tev ir jāpērk personīgā automašīna pat tad, ja tev to nevajag, tikai tādēļ, lai apliecinātu pārējiem, ka esi spējīgs integrēties plēsoņu sabiedrībā. Bēdīgi, ja nevari to atļauties.

Tas nozīmē, ka, pretēji liberāļu deklarētajam „cilvēks ir augstākā vērtība,” cilvēks pats īstenībā liberālā sabiedrībā nevienu neinteresē, interesē tas, cik viņš pelna, kādu automašīnu, savrupmāju, mobilo telefonu, uzvalku, kādas rotas un kleitu sievai viņš var atļauties. Pareizāk būtu, ja liberāļi izmestu no savām deklarācijām melīgo un liekulīgo apgalvojumu „cilvēks ir augstākā vērtība” to nomainot pret reālo liberālās sabiedrības būtību: „Cilvēka īpašums ir augstākā vērtība.” Pat nebūtu nekas daudz jāpārraksta, jāieliek tikai viens vārds un vienam vārdam galotne jānomaina.

Pastāv klubi un restorāni, kuros cilvēku neielaiž tikai tāpēc vien, ka apsargam nepatīk viņa kurpes vai apģērbs, vai arī par ieeju vien jāmaksā nejēdzīgi augsta summa. Kādēļ? Lai neielaistu „izredzēto” šķirai nepiederīgos, it kā viņi būtu zemāki radījumi, kādi zemcilvēki tikai tādēļ vien, ka nav sarausuši sev tikpat daudz kapitāla, kā kluba pastāvīgie klienti.

Tas vēl ir sīkums. Pārdomas raisa Rīgas centrālās stacijas ēstuvē novērots gadījums iz dzīves: ienāk vecītis, netīrs, noskrandis, noaudzis, ar pūžņojošu, augoņiem klātu seju. Nepatīkama smaka jūtama pa gabalu. Klibo, atspiedies uz spieķīša. Ārā mīnus desmit grādi, bet viņam pat kārtīga mēteļa nav. Bārdā un sirmajos matos salipis sniegs. Ēstuvē pāris cilvēku, brīvu sēdvietu daudz, bet viesmīle viņu ieraudzījusi, sāk kliegt: „Vācieties ārā!”

„Bet man ir nauda, es samaksāšu, es gribētu tikai karstu zupu…” vecais čerkst.

„Ārā, šeit nav nekāda patversme!” viesmīle bļauj histēriskā balsī, „citādi es saukšu apsardzi!”

Te tev nu bija līdztiesība! Pat no liberālisma ne smakas, viesmīlei nospļauties par to, ka vecais ir pārsalis, tur ārā stāvot, ka viņam tā karstā zupa varbūt ir dzīvības un nāves jautājums, jo īpaši, ja viņam nav, kur dzīvot. Viņš pat gatavs par zupu samaksāt, bet nē, labāk lai viņš nosprāgst tur, ārā, ka tikai viņa smaka neaizbaida citus klientus un iestādei nerodas zaudējumi. „Nosprāgstiet, tikai netraucējiet mums pelnīt naudu,” tāds ir laikmeta lozungs.

Jautājums, kas tad ir demokrātija? Tulkojumā no sengrieķu valodas demos nozīmē „tauta” un cratos- „vara.” To jau no skolas sola māca, ka „demokrātija ir valsts iekārta, kurā vara pieder tautai.” Bet vai tā patiešām pieder tautai? Vai tā sauktā „liberālā demokrātija” tiešām ir demokrātija? Mēs jau secinājām, ka liberālisms ir tirgoņu un baņķieru ideoloģija, kura pauž šī slāņa intereses, bet visa tauta taču nesastāv no šī sabiedrības slāņa vien, vai ne? Viņi pat neveido tautas vairākumu, taču viņiem pieder absolūtā vara.

Ne jau velti pats demokrātijas jēdziens ir daudz senāks par liberālismu, tādēļ ir aplami mēģināt identificēt liberālismu ar demokrātiju un demokrātiju ar liberālismu, kā to dara mūsdienu sabiedriskās domas veidotāji. Tās ir divas pilnīgi dažādas lietas. Visspilgtāk atšķirības starp liberālismu un demokrātiju ilustrē kāda sabiedrībā pazīstama Latvijas Universitātes profesora sūrošanās vienā no intervijām masu saziņas līdzekļiem: „Vislabākā ir liberālā sabiedrība, tāda, kāda bija 19.gs., kad vēlēt drīkstēja tikai tie, kuriem pieder privātīpašums. Mūsdienu Latvijā ir demokrātiska sabiedrība, bet nav liberālas sabiedrības, un tas ir bīstami.”

Kas gan šādā kontekstā ir bīstami, ja ir „pārāk daudz demokrātijas?” Vai tas, ka balsot drīkst arī trūcīgie, kuri tādā gadījumā teorētiski var ievēlēt valdošajai oligarhijai netīkamus spēkus? Patiktu jau oligarhiem un viņu pakalpiņiem, ja balsot drīkstētu tikai viņi un viņiem līdzīgie, jo tie nekad nebalsotu par pārmaiņām bailēs zaudēt savu varu, bagātību un privilēģijas. Liberālisms nav demokrātija, jeb tā ir demokrātijai tikai priekš dažiem bagātiem cilvēkiem. Līdzīgi kā Senajā Grieķijā vergiem, sievietēm un cilvēkiem, kuriem nepiederēja zeme, nebija demokrātijas, tā arī šodien, cilvēkiem, kuriem nepieder kapitāls, nevar būt nekādas demokrātijas.

N.G.
Advertisements
Posted in: Uncategorized