Svarīgākā izšķiršanās

Posted on January 28, 2011

0


Pērn Latvijā jaundzimušo bērnu skaits noslīdējis zem divdesmit tūkstošiem. Pirmo reizi kopš 2001. gada. Varam sevi mierināt, ka 1997. un 1998. gadā dzimstība bija vēl zemāka – nedaudz virs 18 000. Ko tas nozīmē, vislabāk var saprast salīdzinājumā.

1980. gadā Latvijas plašsaziņas līdzekļos izskanēja trauksmes zvans par katastrofālo demogrāfisko situāciju. Tika iedarbināts viss tā laika propagandas aparāts un materiālās palīdzības stimuli. Rezultāts nebija ilgi jāgaida, un 1987. gadā Latvijā piedzima tiem laikiem rekordaugsts bērnu skaits. Kādi tad ir šodienas skaitļi salīdzinājumā ar toreizējiem? Tie ir graujoši.

 

1980. gadā, kad masu tirāžā tika publicēta LKP CK sekretāra Imanta Andersona brošūriņa Trešais bērns, Latvijā piedzima 35 534 bērni. Par šādu skaitli šodien mēs varam tikai sapņot. Taču tolaik trauksme tika celta visaugstākajā līmenī. Šī brošūrīņa bija signāls visām varas un propagandas struktūrām darīt visu, lai veicinātu dzimstību. Uzsvars tika likts uz trešā bērna propagandu. 1987. gadā Latvijā jau piedzima 42 135 bērni un trīs bērnu ģimene kļuva par ļoti izplatītu, gandrīz vai standarta ģimenes modeli. Ko mēs redzam šodien? 2010. gadā Latvijā piedzima 19 236 bērni. Piebildīsim, ka patlaban bērni dzimst daudzskaitlīgajai paaudzei, kas dzimusi astoņdesmoto gadu dzimstības buma laikā. Tuvākajos gados bērni sāks dzimt ļoti mazskaitlīgajai deviņdesmito gadu paaudzei. Līdz ar to varam prognozēt turpmāku dzimstības kritumu, ja nekas netiks darīts lietas labā. Šai drūmajai ainai jāpievieno pieaugošais izbraukušo cilvēku skaits, starp kuriem pārsvarā ir cilvēki tieši auglīgajā vecumā.

 

Okupācijas vara 1980. gadā iedarbināja visu savu prettautisko varas līdzekļu arsenālu, lai stimulētu dzimstību. Okupācijas vara dzimstības pieaugumu panāca. Ko dara mūsu tautiskā latviešu vara? Visā nopietnībā apspriež jautājumu par ģimenes valsts pabalsta likvidēšanu kā šķiru. Nepietiek ar to, ka pabalsta apjoms vairs netiek diferencēts atkarībā no bērnu skaita. Tagad tiek skatīts jautājums par šā pabalsta likvidēšanu vispār. Nav runa, vai tas tiešām tiks izdarīts vai pabalsta piešķiršanas kārtība kaut kādā veidā tiks pārveidota. Runa ir par signālu sabiedrībai. Acīmredzot cilvēkiem, kas par to ir ierunājušies, šis pabalsts ir vienīgi grāmatvedības ieraksts bilancē. Šā ieraksta idejisko slodzi šie cilvēki vienkārši nesaprot. Manā uztverē šādiem cilvēkiem nav vietas neatkarīgas Latvijas valsts pārvaldē. Ko es piedāvāju?

 

Tāpat kā visi latviskie politiskie spēki nekādas budžeta konsolidācijas vārdā neatbalstītu otras valsts valodas ieviešanu, tā arī par pilnīgi neaizskaramām ir jāpasludina visas izdevumu pozīcijas, kas saistītas ar bērnu un ģimenes pabalstiem, kā arī pensijas, kas zemākas par iztikas minimumu (170 latu mēnesī). Šie ir nācijas izdzīvošanas jautājumi, un par tiem nav un nedrīkst būt diskusiju. Punkts. Pensijas šajā kategorijā tiek iekļautas, jo nācijas nākotnei attieksme pret veciem cilvēkiem ir tikpat svarīga kā attieksme pret bērniem. Nācijai, kas neciena savus priekštečus, nav nākotnes, tāpat kā nācijai, kas nedomā par bērnu radīšanu. Ja gribam izdevumus samazināt, tad meklējam naudu visur citur, bet šīs sfēras neaiztiekam. Uz jautājumu, kur šo naudu atrast, atbilde jāmeklē politiķiem, jo tas ir politisks jautājums.

 

Katru reizi, kad kāds aicina savilkt jostas, pirmajam jautājumam pirms runāt, kam savilkt un par cik, būtu jāskan – par cik latiem pats esi šogad budžeta konsolidācijas vārdā jostu savilcis? Aicināt citus savilkt jostas ir amorāli, ja pats neesi savilcis to stiprāk nekā aicini savilkt citus. Būtu tikai loģiski, ja valsts amatpersonas publiskās uzstāšanās reizēs, piemēram, Jāņa Dombura raidījumā Kas notiek Latvijā?, pirms sāktu runāt par konsolidācijas jautājumiem, skaidri definētu – mana alga pagājušogad bija tāda un tāda, šogad tā ir konsolidēta līdz tādai un tādai, bet nākamgad esmu gatavs to vēl samazināt par tik un tik. Tad atkristu nevajadzīgie minējumi, par cik tad jostas savilkšanas aicinātājs pats ir konsolidējies.

 

Piekrītu, ka ne jau ierēdņiem ir jāizdomā, kur ņemt konsolidējamo naudu. Tā ir politiķu izšķiršanās un viņu atbildība. Daudzi ironizē par politisko atbildību, sakot, ka tā neesot nekāda. Nepiekrītu šim apgalvojumam. Politiķim ir jāuzņemas šī atbildība, un vēlētājs to novērtē. Cita lieta, ka politiķi cenšas no šīs atbildības izvairīties un nepateikt ne A, ne B. Sabiedrības uzdevums ir no politiķiem izspiest skaidras atbildes, un jebkura laipošana jāvērtē kā slikta politiskā prakse. Ko konkrētais politiķis atbalsta – ģimenes ar bērniem vai latviešu tautas izmiršanas veicināšanu? Vidusceļa nav. Tā ir šā brīža svarīgākā politiskā izšķiršanās.

Bens Latkovskis

 

Advertisements
Posted in: buržuazija