Izaugsmes avoti

Posted on January 24, 2011

0


Ja vēlamies paskatīties uz savu valsti ilgāka laika kategorijās, tad redzam tikai vienu veidu, kā izrauties no atpalikušas Eiropas provinces valstiņas statusa. Šis veids ir ilgstoši strauja ekonomikas izaugsme.

Līdzīgi tam, kā to savulaik izdarīja Īrija vai Dienvidkoreja. Cita ceļa nav. Līdz ar to nepieciešams atrast šīs straujās izaugsmes avotus.

 

Nav cita izaugsmes avota kā vien pašas tautas vēlme un apņēmība. Kas gan tas par avotu, var skeptiski iebilst šajos vārdos vīlies tehnokrāts. Stingri turos pie atziņas, ka visu vai gandrīz visu nosaka domāšana. Uzvar tas, kurš vairāk grib uzvarēt un – nešaubīgāk tic šai uzvarai. Vai mēs vēlamies straujāku izaugsmi? Protams, kā gan citādi, atbildēs gandrīz ikviens un būs pilnībā pārliecināts, ka runā taisnību. Atļaušos apgalvot, ka viss ir sarežģītāk. Fakti liecina, ka sabiedrība kopumā nemaz neatbalsta strauju valsts izaugsmi. Pareizāk sakot, tai netic.

 

Visprecīzākā sabiedriskās domas aptauja ir vēlēšanas. Saeimas vēlēšanās uzvarēja Vienotība. Viņu programmatiskā vēstījumā ne tiešā, ne aizplīvurotā veidā nebija minēta strauja valsts ekonomiskā attīstība tuvākajos četros gados. Dažādās variācijās tika piesaukta stabilitāte un garāmejot piesaukta mērena attīstība. Strauja attīstība Vienotības leksikā tika pieminēta vienīgi ar negatīvu zīmi kā viens no esošās krīzes cēloņiem. Vienotības tēlu veidotāju asociatīvajā ķēdē strauja attīstība saistījās ar vardu pārkaršana un tai sekojošo krīzi. No šīs asociatīvās ķēdes mēs nekur neesam aizgājuši, un šodien ir grūti cerēt uz sabiedrības atbalstu, solot ievērojamu ekonomisko izaugsmi – virs 7% gadā tuvākajā piecgadē. Diemžēl lēnāka attīstība mūs uz ilgiem gadiem atstāj atpalikušo ES valstu pulciņā, no kurām arī turpmākajos gados cilvēki brauks prom.

 

Gandrīz vienīgais no sabiedrībā redzamiem cilvēkiem, kurš publiski pauž neapmierinātību ar Latvijas plānotajiem izaugsmes tempiem, ir ekonomists Jānis Ošlejs. Viņš deklarē, ka nevēlas samierināties ar lēnu Latvijas izaugsmi 3% līdz 4% gadā, jo tā pārskatāmā nākotnē neļauj mums sasniegt mērķi – pielīdzināties vai vismaz būtiski tuvoties vidējam ES dzīves līmenim. Vai Ošleja uzskatiem ir liels tautas atbalsts? Vai politiskās partijas sacenšas, kura varētu palepoties, ka tās ekonomisko programmu atbalsta Ošlejs? Nē. Tādas autoritātes viņam nav. Partija Sabiedrība citai politikai, kurā formāli atrodas Ošlejs, pirmsvēlēšanu retorikā viņa vārdu centās pieminēt pēc iespējas mazāk. Ošleja vārda skandināšana papildu punktus nedeva. Cilvēkos daudz vairāk atsaucību guva stabilitātes piesaukšana, kas asociējas ar Dombrovska vārdu. Ko piedāvā Ošlejs?

 

Pašu elementārāko. Jābeidz nodarboties ar velosipēda izgudrošanu. Pasaules ekonomikas vēsturē ir dažādi valstu attīstības piemēri. Gan pozitīvi, gan mazāk sekmīgi. Tad nu, izmanotojot šo pieredzi, būtu jāizdara secinājumi. Vajadzētu paskatīties, ko darīja Īrija, Somija vai Dienvidkoreja, un sekot šiem piemēriem. Tā vietā mums nemitīgi grūž degunā Igaunijas piemēru, kur ekonomiskā krīze radīja iekšzemes kopprodukta kritumu par 18,9% un bezdarba līmenis pieauga līdz 19%. Valsts, kurā ekonomiskā krīze radīja otru lielāko pēc Latvijas ekonomikas kritumu pasaulē, mums tiek pasniegta kā atdarināšanas cienīgs paraugs. Un gluži nopietni cilvēki neviltoti jūsmo par it kā brīnišķīgo dzīvi Igaunijā. Kādi rodas secinājumi?

 

Latvijā strauja izaugsme ir iespējama vienīgi tad, kad pēc tās būs sabiedriskais pieprasījums. Sabiedriskā doma šobrīd nepieprasa strauju izaugsmi. Visticamāk, ka tuvākajos trijos četros gados šis pieprasījums radīsies. Taču pēc gadiem četriem ir ļoti iespējams, ka izaugsmes meklējumos atkal aizskriesim pa to pašu kļūdaino ceļu, pa kuru aizgājām 2004. gadā, ļaujot pilnīgi brīvi pūst patēriņa kreditēšanas burbuli.

 

Ja kāds šodien apgalvo, ka otrreiz uz tā paša grābekļa neuzkāpsim, tas vienkārši nezina vēsturi. Arī mūsu pašu īsajā vēsturē mēs redzam vairākkārtēju kāpšanu uz dažādiem grābekļiem. Atcerēsimies, ka pēc Bankas Baltija kraha toreizējais Latvijas Bankas prezidents Einārs Repše zaudējumus tēlaini norakstīja kā skolas naudu. Nauda tika samaksāta krietna, bet iegūtā mācība – nekāda. Bankas Baltija skola mūs neglāba no Parex bankas kraha, kas latviešu tautai maksāja ne mazāk.

 

Kas varētu Latviju novirzīt uz šo kļūdaino ceļu? Protams, tā var būt vienīgi finanšu oligarhija, kas faktiski pilnībā kontrolē Latvijas ekonomisko domu. Jau sen pasaulē ir pierādījies, ka visizdevīgākās ir investīcijas sabiedriskajā domā. Kamēr Latvijā ekonomiskos procesus pārsvarā komentēs banku angažēti eksperti, tikmēr esošais kurss tiks turpināts un runas par pieticīgas izaugsmes lietderību dominēs sabiedrības noskaņojumā. Var jau uzskatīt, ka – kas labi bankām, tas labi sabiedrībai, bet līdz šim šī atziņa nav pierādījusi savu atbilstību patiesībai. Drīzāk otrādi. Taču tāpat kā Igaunijas gadījumā patiesība ir nevis realitāte, bet tas, ko sabiedrībai iedveš.

Bens Latkovskis

 

Advertisements
Posted in: buržuazija