Buržuāziskās Latvijas ekskluzīvā medicīna 2

Posted on January 21, 2011

0


Kādu vakaru īsi pirms Jaunā gada uz viena no valsts nozīmes ceļiem, es pieredzēju šaušalīgu skatu. Tā bija viena no aizvadītā gada aukstākajām dienām. Termometrs Vidzemē rādīja mīnus septiņpadsmit. Pa dienu sniga. Ceļš vēl nebija notīrīts, tāpēc arī braucēju maz. Un tad tālumā  tumsā ieraudzīju tik labi pazīstamās zilās bākugunis. Pa gabalu secināju, ka mašīnas, kurām tās pieder, noteikti ir vairāk par vienu un tās nebrauc, bet stāv ceļmalā. „Avārija,” nodomāju. „Turklāt acīmredzot pamatīga.” Samazināju ātrumu, un, tuvojoties notikuma vietai, mēness gaismā ieraudzīju divas ātrās palīdzības.

 

Tomēr par spīti manām aizdomām, ne grāvī, ne laukā aiz tā neredzēja nevienu avarējušu mašīnu. Nebija ne lūžņu, ne uz ceļa izbirušas kravas – vienīgi šīs divas ātrās palīdzības automašīnas ar ieslēgtām bākugunīm abpus ceļam un spokains pusmēness debesīs. Kad beidzot mašīnas lukturi vilka tik tālu, lai izgaismotu ceļmalā notiekošo, ieraudzīju arī visu pārējo. Vairāki cilvēki baltos halātos, virs kuriem bija uzmesti mēteļi, tieši tobrīd palīdzēja no ātrās palīdzības izkāpt kādai sievietei. Es braucu ļoti lēni, tāpēc pirmais, kas mani pārsteidza, viņas apģērbs, kurš ne tuvu nebija piemērots tik aukstam laikam. Tāds kā halāts, tāda kā slimnīcas pidžama, šalle ap galvu un kājās čības. Nezin kāpēc man šķita, ka čības uzvilktas basās kājās, lai gan tam neticu, jo, kā jau teicu, ārā bija vismaz mīnuss septiņpadsmit. Un tikai tad pamanīju pašu galveno – sieviete bija stāvoklī un sāpēs saviebtu seju turēja vēderu. Kad pabraucu garām, atpakaļskata spogulī, bākuguņu gaismā redzēju kā sievieti pārved ceļam un iesēdina otrajā ātrās palīdzības mašīnā. Šis skats bija tik sirreāls un šokējošs, ka vēl ilgi neizgāja no prāta. Ieputināta autobusa pieturvieta, sīkas retas sniegpārslas gaisā, divas ātrās palīdzības un grūtniece halātā ar čībām kājās.

Vēlāk zinātāji man teica, ka nekā šokējoša un sirreāla tur neesot. Tā esot realitāte, kuru uz Latvijas ceļiem varot vērot itin bieži. Realitāte, kas esot likumsakarīga reģionālās reformas un medicīnas iestāžu restrukturizācijas sekas. Acīmredzot tajā novadā, kura medicīnas iestādē sieviete ar ātro palīdzību nogādāja vispirms, kā šim novadam piederīgo, vairs netiek veiktas operācijas un pieņemtas dzemdības. Tāpēc viņa visticamāk pārvesta uz reģionālo slimnīcu, kas atrodas citā novadā. Bet tā kā neviens no novadiem negrib tērēt savus līdzekļus lieki braucot turp un atpakaļ, darījums notiek uz novadu robežas vai pusceļā starp abām ārstniecības iestādēm. Labi, ka sieviete vēl vispār vesta ar ātro palīdzību, nevis likts pašai braukt uz reģionālo slimnīcu, tādējādi taupot nodokļu maksātāju naudu.

Tā, lūk – apbrīnojami vienkārši un loģiski pēdējā laikā tiek izskaidrotas pilnīgi absurdas un neloģiskas lietas. Jo mēs pie šī absurda jau esam tik tālu pieraduši, ka spējam saskatīt situāciju attaisnojošas likumsakarības, pat tur, kur nekādiem attaisnojumiem nav vietas.

Bet janvāra sākumā demogrāfi nāca klajā ar paziņojumu, ka pie pašreizējās dzimstības un mirstības līmeņa mums pat nevajadzēs gaidīt 30 gadus, kā tika prognozēts līdz šim, lai Latvijā paliktu vairs tikai puse no pašreizējā iedzīvotāju skaita. Tas notikšot krietni ātrāk. Masu medijos cita pēc cita parādījās publikācijas un sākās diskusijas par to, kāpēc latvieši negrib bērnus un kas ar mums notiks pēc tam, kad beigsim pastāvēt kā nācija. Bet man acu priekšā joprojām bija tā sieviete, tur – naktī zem spokainā mēness, kura bija izšķīrusies radīt bērnu. Paldies vietā valsts viņai piedāvāja pirms dzemdībām ziemas naktī un salā drusku pastaigāties pa aizsnigušu ceļu. Par laimi vismaz mediķu pavadībā.

Pašlaik ir ļoti populāri teikt – mēs dzīvojam krīzes laikā. Un ar to tad arī visas cūcības attaisnot. Nekā nebija – jau vairākus gadus mēs patiesībā dzīvojam avārijas situācijā. Nejēdzīgos, absurdos un necilvēcīgos apstākļos, kuros valsti noveduši patmīlīgi, savtīgi un melīgi politiķi, alkatīgi uzņēmēji un nemākulīga valsts pārvalde. Un šī avārijas situācija sākās vēl pirms bija sākusies krīze.

Tāpēc vienīgais, ko patiesi gribu novēlēt visiem šajā gadā, lai mums pietiktu spēka ne tikai saskatīt šīs nejēdzības, bet arī saprast, ka tās ir nejēdzības, nevis kaut kāda ārkārtas situācijas, kas galu galā kļūst par ikdienu pēc tam, kad esam tās akceptējuši. Un lai šīs nejēdzības mūs nespētu salauzt, un lai mums pietiktu spēka tās neakceptēt! Jo tikko mēs sāksim domāt, ka tam tā jābūt, jo mūsu kā nodokļu maksātāju nauda ir svarīgāka un vairāk taupāma nekā mēs paši, tā ar mums būs cauri un mēs paši sevi būsim iznīcinājuši. Iznīcinājuši pirms vēl to paspēs augstais mirstības un zemais dzimstības līmenis.
Aivars Kļavis

 

Advertisements
Posted in: buržuazija