Kam jāatstāj Latvija – mums vai plēsonīgajām ārvalstu bankām?

Posted on January 12, 2011

0


Kapitālisms ir apbrīnojama ticība, ka visļaunākie cilvēki, veikdami visļaunākos darbus, nodrošinās vislielāko labumu visiem.”

/Angļu ekonomists Džons Meinards Keinss/

Amerikas mafija, ko veidoja galvenokārt sicīliešu, ebreju un īru ieceļotāji, nostiprinājusi savus muskuļus, prohibīcijas jeb „sausā likuma” periodā nelegāli tirgojot alkoholu, organizējot azartspēles un citas puslegālas vai nelegālas nodarbes, vienojās pārtraukt savstarpēju apkarošanos un izveidoja sindikātu, kas darbojās kā korporācija. Pakāpeniski šis sindikāts pārņēma visas ar naudas iekasēšanu saistītās jomas Amerikā: izklaides industriju, profesionālo sportu, taksometrus, auto stāvvietas, celtniecību, azartspēles, prostitūciju, narkotiku tirdzniecību, nekustāmo īpašu spekulācijas, patēriņa kreditēšanu u.c. Tieši šajā periodā ASV presē parādījās tādi jēdzieni kā „organizētā noziedzība” un „rekets”. Peļņas sagrābšanas shēma bija vienkārša: komercializēt visas dzīves jomas, it sevišķi tās, kas balstītas uz cilvēciskām vājībām, nemaksāt nodokļus, bet daļu savas peļņas dalīt ar ietekmīgiem politiķiem, ierēdņiem, mēdiju īpašniekiem un tiesībsargājošām struktūrām, kuru uzdevums bija radīt siltumnīcas apstākļus šādam reketam.

 

Globalizācijas sākums

Uzvelciet putnubiedēklim savu jaunāko uzvalku, bet pats nostājieties viņam blakus, un jūs redzēsiet, ka ļaudis drīzāk sveicinās putnubiedēkli.

/Amerikāņu filozofs H.D. Toro/

Mafijas sindikāts kļuva par vērā ņemamu spēku. Sākoties II pasaules karam, kad vācu un itāļu militāristi bija nogremdējuši simtiem ASV kuģu, ar sindikātu sāka sadarboties pat ASV Jūras kara flotes izlūkdienests. Kopīgā akcijā tika atklāti daudzi Vācijas un Itālijas aģenti ASV austrumu piekrastē, un kuģu gremdēšana tiešām pierima. Šajā periodā savu ietekmi nostiprināja mafijas sindikāta līderi: Meiers Lanskis (Meyer Lansky), Čarlzs Lusiano (Charles (Lucky) Luciano), Bens Sīgals (Ben Siegal), Santo Trafikante (Santo Trafficante) un citi. Paplašinot sindikāta darbību, tika uzcelta azartspēļu elle Las Vegasā, bet sindikāta tālredzīgākie prāti sāka raudzīties aiz ASV robežām. Pirmais mafijas ieguldījums pasaules globalizācijā bija nākamā Kubas diktatora Fulhensio Batistas (Fulgencia Batista) nopirkšana un vienošanās par Kubas „sakārtošanu” ietekmes sfērās starp ASV gangsteriem, vietējo Kubas mafiju un korumpētās varas pārstāvjiem.

Vietējai mafijai tika atstāta prostitūcija un narkotiku tirdzniecība, ASV gangsteriem – visas jomas, kas apkalpos bagātos tūristus, ierēdņiem un viņu radiem – auto stāvvietas un līdzīgas naudas sūknēšanas jomas plus bagāti kukuļi no ASV mafijas. Protams, siltumnīcas apstākļi tika radīti arī citām ASV korporācijām un bankām, kas nosmēla krējumu no Kubas dabas bagātību un lētā darbaspēka ekspluatēšanas.

ASV prezidenta Harija Trumena administrācija ar prieku atzina militāra apvērsuma ceļā pie varas nākušo Batistas režīmu, bet nākamais prezidents Dvaits Aizenhauers par nākamo ASV vēstnieku Kubā iecēla kvēlu Batistas piekritēju un draugu Arturu Gardneru (Arthur Gardner). ASV gangsteru impēriju Kubā bieži apciemoja daudzi ietekmīgi ASV politiķi un mākslinieki, tai skaitā senators Kenedijs un mafijas dziesminieks Frenks Sinatra. To visu savā 2008. gadā iznākušajā dokumentālajā grāmatā „Havannas noktirne” detalizēti aprakstījis ASV žurnālists Tomass Džozefs Inglišs (Thomas Joseph English).

Kuba īsā periodā pārvērtās līdz nepazīšanai. Havanna kļuva par visas rietumu puslodes Eldorado, tās centrā kā sēnes pēc lietus pacēlās aizvien jaunas viesnīcas, kazino nami, nakts klubi, lielveikali, grezni luksus preču veikali, striptīza klubi, porno klubi visām gaumēm un citi iestādījumi, kas kalpoja katrai izvirtušai gaumei. Dienu un nakti Havannas centrs smaržoja pēc tropiskas erotikas, skanēja latīņamerikāņu deju ritmi, uz nebēdu tika šķiesti miljoni, lējās šampanieša jūras, griezās kazino laimes ripas, pulsēja pirmatnējie instinkti, ielās laiski šūpojās lepnākie motorrati, pārvietojās pasaules mākslas un seksa simboli, viss laistījās vienā spožumā, iekšā vilināja neskaitāmi izklaides iestādījumi. Tikai nomalēs un laukos aizvien dziļākā nabadzībā grima Kubas pamatiedzīvotāji, kuru eksistence bija pilnīgi atkarīga no ārvalstu gangsteru un vietējās korumpētās varas labvēlības.

Jā, jā, mēs arī to esam redzējuši un piedzīvojuši. Ja neskaita tropisko šarmu, kaut kas līdzīgs pēc 1990. gada notika arī Latvijā. Un vēl nav beidzies. Tā arī galvenā atšķirība no Kubas. Jo Kubā pret šo mafijas varu organizējās tautas kustība turīgā ģimenē dzimušā un juridisku izglītību guvušā cīnītāja Fidela Kastro vadībā (interesanti, ka Kastro pretinieki Lanskis un Batista bija dzimuši un auguši nabadzīgās ģimenēs). Pēc vairākus gadus ilgušas, šķietami bezcerīgas cīņas „26. jūlija kustība” varu Kubā pārņēma tieši 1959. gada 1. janvārī. Batista no Kubas aizbēga nakts aizsegā, bet pat ASV, kur Batista savulaik dzīvoja un kur viņam bija greznas mājas, viņam nesniedza politisko patvērumu (tas ir mājiens arī Latvijas kolaborantiem, kurus šie gangsteri gan izmanto, bet kurus pēc tam neglābs). ASV gangsteri vēl kādu laiku cerēja panākt vienošanos ar Fidela Kastro administrāciju, taču tas neizdevās, un arī viņi bija spiesti Kubu atstāt, ciešot milzīgus zaudējumus (pēc nāves Meiera Lanska kontā biju palikuši tikai 57 tūkstoši dolāru).

Gan ASV gangsteri, gan ASV CIP operatori, par piesegu izmantojot reakcionāro Kubas emigrāciju, vairākkārt centās nogalināt Fidelu Kastro, veica vairākus militārus iebrukumus un diversijas Kubā, taču tas cerētos rezultātus nedeva. Ja arī Kuba mūsdienās nevar kalpot par vispārējas pārticības un uzplaukuma etalonu, tad jāņem vērā, ka līdz šai dienai pret Kubu ir vērsta totāla ASV un tās sabiedroto ekonomiskā blokāde, kuras noteikumus ievēro arī Latvija.

Globalizācija ir anonīmu gangsteru pārvaldīta gulaga sistēma

Tas, ko šodien visi skandina vai klusībā pieņem par patiesību, rīt var izrādīties meli.”

/Amerikāņu filozofs D.H. Toro/

Ja katram Latvijas iedzīvotājam būtu iespēja izlasīt T.J. Ingliša grāmatu „Havannas noktirne”, kas diemžēl nav tulkota latviski, viņš saprastu, ka tā sistēma, kas pēdējos 20 gados uzspiesta Latvijai, ir tā pati parazitārā aplaupīšanas shēma, kādu savulaik Kubā ieviesa ASV gangsteru sindikāts. Kas savulaik līdz galam neizdevās Kubā, pēc 1990. gada izdevās lielākajā pasaules daļā. Valstis, kuras šai shēmai nepakļaujas, tiek demonizētas un pakļautas militāriem draudiem un varmācībai.

Esam jau pieraduši, bet Rīgas centrs ir viens liels kazino namu, ārvalstu banku un dažādu izklaides iestāžu cietoksnis. Līdzīga aina vērojama Latvijas rajonu centros. Kur vien pagriežamies, tur saduramies ar visdažādākajiem maksas pakalpojumiem, kurus kāds iekasē un diez vai pat nodokļus valstij samaksā. No katras mūsu naudas plūsmas ārvalstu bankas nosmeļ savu krējumu. Gandrīz katrs eksperts, kas analizē Latvijas tautsaimniecību, izsaka prognozes un ieteikumus, pārstāv kādu ārvalstu banku. Mūsu iepriekšējais finanšu ministrs bija banku parādnieks, bet jaunais – ir bijušais SEB bankas darbinieks. Valsts politiku, katru budžeta sadaļu un nodokļu posteni diktē starptautiskas banku institūcijas. Mūsu nodokļi, valsts un pašvaldību līdzekļi tiek pārskaitīti privātām ārvalstu bankām. Liela Latvijas pilsoņu daļa ir parādnieki ārvalstu privātbankām, un šie parādi radušies kriminālas krāpnieciskas shēmas rezultātā (mākslīgi uzpūšot nekustāmo īpašumu tirgu, būvējot parādu piramīdu, veicot agresīvu ievestu preču patērēšanas kampaņu). Mūsu pensiju un citus uzkrājumus ārvalstu bankas izmanto starptautiskās spekulāciju operācijās, nevis iegulda mūsu tautsaimniecībā. Pat pēdējās valstij piederošās bankas (Hipotēku bankas) pārveide par attīstības banku uzticēta privātas ārvalstu bankas struktūrai – SEB Enskilda. Mums pat nav savas suverēnas valūtas, jo lats ir segts nevis ar mūsu pašu valsts resursiem, bet ar strauji vērtību zaudējošu ārvalstu valūtu rezervēm (par galveno pasaules valūtu kontrolētu sabrukumu liecina arvien augošās zelta, sudraba un citu resursu cenas). Pat Latvijas Bankas prezidents ir ārvalstu banku parādnieks. Vai par to sapņojām, kad izvēlējāmies valstiskas neatkarības ceļu?

Pēc EK apkopotajiem datiem, pēdējos divos gados vien Latvijas valsts ārvalstu banku glābšanai pārskaitījusi 8,8 miljardus eiro un šiem maksājumiem neredz gala. Mūsu valdība par šiem darījumiem pat neinformē, šī informācija izskanēja tikai Latvijas radio 1 „Eiropas ziņās”. Taču arī „Eiropas ziņas” neinformē, tieši kam šī no mūsu nabadzības nodīrātā nauda tikusi? Katrai bankai taču ir konkrēti akcionāri, kuriem ir dzīves vieta, ģimene, vārds un uzvārds. Tātad, pat neprasot mūsu atļauju, mūsu nauda tiek vienkārši pārskaitīta kaut kādiem anonīmiem ēnu darboņiem! Tāpat mēs nezinām, kam īsti pieder lielveikali, apdrošināšanas sabiedrības, degvielas uzpildes stacijas, transportlīdzekļu tehniskās apskates biroji un neskaitāmas citas iestādes, kas barojas no mūsu plokošajiem ienākumiem.

Mums jau kuro gadu stāsta pasaciņas par globālo ekonomiku un cik mēs no tās esam atkarīgi. Tiek runāts par kaut kādām mistiskām naudas plūsmām un investīcijām, kuras mums nez kāpēc jāpiesaista un kuru noteikumiem jāpielāgojas. Taču šādas politikas rezultātā mēs tiekam arvien vairāk aplaupīti: algas mazinās, nodokļi pieaug, darbavietas pazūd, mūsu jaunatnei Latvijā vairs nav vietas. Jo vairāk mēs pakļaujamies globālajam diktātam, jo vairāk tiekam aplaupīti, un pat nezinām, kas ir laupītājs. Tuvojas brīdis, kad mums pašiem Latvijā vairs nepiederēs nekas.

 

Globalizācija ir karš ar citiem līdzekļiem, kas tiek īstenots ar mūsu rokām

Cilvēki savu pašreizējo dzīvesveidu izvēlējušies labprātīgi

/Amerikāņu filozofs D.H. Toro/

Vēstures grāmatās esam lasījuši par nežēlīgiem kariem, kas paverdzina svešas teritorijas, iznīcina saimnieciskos objektus, piesavinās dabas resursus un no šo teritoriju iedzīvotājiem iekasē nodevas. Taču mazāk tiek runāts par to, ka tādus pašus rezultātus dažādi imperiālisti var sasniegt ar citiem līdzekļiem, piemēram, ar finansiālu ekspansiju.

Mēs paši ļāvām sev iestāstīt, ka:

  • mums noteikti jāpērk katrs mēsls, ko kaut kur saražojuši korporāciju vergi;
  • mūsu statuss un gods atkarīgs no tā, cik mantas un naudas esam sev sarausuši;
  • mums jākonkurē citam ar citu, bet ārvalstu „investoriem” jāatver visas durvis;
  • parāds mūs dara bagātus un ir labs, jo tas mums dod iekšzemes kopprodukta pieaugumu;
  • ekonomiku var atveseļot, vēl dziļāk ielienot parādos;
  • lieli nodokļi atveseļo ekonomiku;
  • darbavietu masveida likvidēšana stabilizē ekonomiku;
  • jo lielāki nodokļi, jo vairāk līdzekļu ieplūst valsts budžetā;
  • vietējiem draugu kapitālistiem un ārzemniekiem nav jāmaksā nodokļi – tie savus uzņēmumus drīkst reģistrēt ārzonās vai baudīt privilēģijas;
  • lai izārstētu vēža slimnieku, ir jābaro un jālutina vēzis;
  • valstij nav jānodarbojas ar uzņēmējdarbību, jo valsts uzņēmumi nespētu sacensties ar privātajiem parādu taisīšanā;
  • cilvēku bēgšana no savas dzimtenes patiesībā ir liela privilēģija, ar ko mūs svētījis ES brīvais darbaspēka tirgus;
  • kas labs ārvalstu bankām, tas labs arī Latvijai;
  • sava nacionālā valūta ir slikta, tāpēc no tās pēc iespējas ātrāk jāatsakās;
  • vislabākais finanšu ministrs ir izšķērdīgs parādnieks un psihiski nelīdzsvarots pleibojs, tāpēc tam jāpiešķir ārkārtas pilnvaras;
  • lai sadarbotos ar citām valstīm, noteikti jāiekļaujas eirokomisāru pārvaldītā mafiozā grupējumā uz Latviju diskriminējošiem noteikumiem;
  • pašu ražots cukurs, zivju produkcija, piena un citi pašražotie produkti ir slikti, jo tos taču var lētāk nopirkt ārzemēs vai ievest, izmantojot kontrabandu;
  • lai Latvija plauktu, mums jāizpārdod sava zeme, resursi un īpašumi;
  • lai celtu mūsu zemnieku konkurētspēju starp ES agrorūpnieciskajām korporācijām, zemniekiem jāsaņem tīri simboliskas subsīdijas un jāpalielina nodokļi;
  • lai gan jau kopš 1999. gada vērojama zemes atmosfēras pakāpeniska atdzišana, mums noteikti jāmaksā nodokļi arī tiem, kuri izdomājuši globālās sasilšanas teoriju;
  • mums nemitīgi jārunā par 70 gadus vecu okupāciju, bet jāklusē par patlaban notiekošo Latvijas okupāciju un kolonizāciju;
  • mums jāklausa jaunie kungi un viņu interesēs jādodas okupēt un paverdzināt citas tautas;
  • mums par katru cenu jāsaglabā blēžu un parazītu uzticība, citādi viņi var apvainoties un mums pagriezt muguru.

Līdzīgu aplamību uzskaitījumu varētu turpināt ilgi, bet galvenais ir saprast un atzīt, ka mēs pēc šiem greizajiem noteikumiem esam dzīvojuši un turpinām dzīvot, un tas ir pamats mūsu „dižķibelei”. Latvijā nevarētu plaukt kazino nami, ja mēs paši turp nenestu savu naudu. Latvijā nevarētu iesakņoties ārvalstu bankas, ja mēs paši nekļūtu par šo banku klientiem un nenoticētu šo iestādījumu saldajiem vilinājumiem. Latvijā nevarētu plaukt ārvalstu lielveikali, ja mēs paliktu uzticīgi saviem veikaliem. Latvijas veikalu plaukti nepildītos ar globālo surogātprodukciju, ja mēs paši ražotu un pēc iespējas lietotu savus ražojumus. Latvija nebūtu deindustrializēta, ja mēs paši savus uzņēmumus nesagrieztu un nepārdotu metāllūžņos. Latvijas zeme un resursi nenonāktu ārvalstu un vietējo spekulantu rokās, ja mēs paši nebūtu tos par sviestmaizi viņiem pārdevuši. Latvijas infrastruktūru nekontrolētu un neslauktu ārzemnieki, ja mēs paši būtu uzņēmušies atbildību par tās uzturēšanu un uzlabošanu. Tas viss tika paveikts ar mūsu rokām!

Bet labā ziņa ir tā, ka katrs savas kļūdas, ja tās apzinājies, spēj arī labot. Tas nozīmē, ka mēs savus dzīves resursus spējam atgūt un turpmāk vecās kļūdas neatkārtot. Jā, kļūdīties ir cilvēcīgi, bet tikpat cilvēcīgi ir savas kļūdas labot.

 

Mēs vai ārvalstu bankas – tas ir tieši tik vienkārši!

Mēģiniet izdarīt to, ko sirmgalvji uzskata par neiespējamu, un jūs to paveiksiet. Bet tam, kurš taisās sev būvēt māju, derētu pielūkot, lai viņš sev neuzceļ cietumu.”

/Amerikāņu filozofs H.D. Toro/

Latvijas patriotiskā biedrība “Antiglobālisti” aicina slēgt kontus citās bankās un tos atvērt vienīgajā pāri palikušajā valsts bankā – „Latvijas Hipotēku un zemes bankā”. Šā gada 13. janvārī, plkst. 17.00 pie Saeimas paredzēts mītiņš, kura nolūks – no deputātiem izdibināt skaidras atbildes, piemēram, uz tādiem jautājumiem: kādēļ pašvaldību un valsts uzņēmumu – tātad mūsu kopīgā nauda – tiek glabāta nevis mūsu, bet gan svešās bankās.

Protams, ar šo mītiņu vien nepietiks, bet tas ir labs sākums pareizajā virzienā. Tas būtu pirmais solis savas nacionālās finanšu un banku sistēmas izveidē. Vienlaikus varam ņemt piemēru no dzelzceļniekiem, jūrniekiem un vairāku Vidzemes pagastu iedzīvotājiem, dibinot paši savas krājaizdevu sabiedrības jeb kredītkooperatīvus. Jo lielāka būs kooperācijas kustība, jo lielākas tās iespējas. Bet galvenais – ka mēs paši būsim šīs sistēmas saimnieki un noteicēji, kā arī paši baudīsim šīs kopdarbības augļus. Pārņemot savā kontrolē finanšu un banku jomu, mēs daudz vieglāk atgūsim arī tirdzniecības un ražošanas nozares.

Ārvalstu banku, veikalu, apdrošināšanas aģentūru un citu iestādījumu boikots (nevardarbīga pretestība, pilsoniska nesadarbošanās u.c. atbrīvošanās formas) ir likumīgs tautas atbrīvošanās līdzeklis, ko līdz šim ir sekmīgi izmantojusi Mahatmas Gandija vadītā kustība Indijā, Martina Lutera Kinga vadītā cilvēktiesību kustība Amerikā, mēs paši savas Atmodas pirmsākumos un daudzos citos gadījumos.

Šoreiz lasītājus neapgrūtināšu ar detalizētu nacionālās tautsaimniecības izveides aprakstu un ar to saistītajiem apsvērumiem, jo to jau esmu darījis citos savos rakstos. Ņemot vērā mūsu aplamos ceļus pagātnē, daudzos gadījumos jārīkojas tieši pretēji: nevis savstarpēji jākonkurē, bet jāsadarbojas, priekšroka jādod nevis ārzemniekiem, bet savējiem, jāorientējas nevis uz maksimālu patēriņu, bet uz krāšanu un ieguldīšanu izaugsmē, nevis jāklausās algotu „ekspertu” padomos, bet jādomā un jādara pašiem, nevis jāatbalsta ārzemnieku un gangsteru uzpirktie politiķi, bet jāpaliek aktīviem pašiem.

Skaidrs, ka patreizējā valdība pati nepieciešamās pārmaiņas neuzsāks un plēsonīgās ārvalstu bankas nepadzīs un pat neierobežos. Kaut vai tāpēc, ka faktiski šīs bankas jau ir mūsu valdību privatizējušas. Bet ja pietiekams Latvijas iedzīvotāju skaits pārtrauks sadarbību ar ārvalstu bankām, tās būs spiestas Latviju atstāt pašas.

Stāvoklis patiešām ir dramatisks, bet nevajag krist izmisumā vai zaudēt veselo saprātu un dvēseles mieru. Šī zeme ir mūsu, un mums ir tiesības to pārvaldīt pašiem, un pašiem arī baudīt sava darba augļus. Ja ārzemju banku politikas dēļ mūsu bērniem jāatstāj dzimtene, lai izdzīvošanu meklētu svešās malās, tad tas ir aplami un nepieņemami. Ja problēma nostādīta tā, tad loģiskākais un taisnīgākais risinājums būs, ja Latviju būs spiesti atstāt nevis mūsu bērni, bet ārvalstu bankas.

Un novēlēsim tām laimīgu ceļu! Šai gadījumā pasaule mūs sapratīs, cienīs un ņems no mums labu piemēru. Godīgie cilvēki pasaulē saviem līdzcilvēkiem teiks: „Let’s go Latvian Way!” (Iesim Latvijas ceļu!)

Jānis Kučinskis

 

Advertisements
Posted in: bankas, sociālisms