Eiro cena un iespējas

Posted on January 7, 2011

0


Bens Latkovskis

Ministru prezidents Valdis Dombrovskis Jaungada naktī Latvijā kopā ar tautu bija tikai televizora ekrānā. Fiziski viņš bija Tallinā blakus Igaunijas kolēģim Andrusam Ansipam, kad pēdējais no bankomāta simboliski izņēma jauno Igaunijas valūtu – eiro. Igauņi savu mērķi ir sasnieguši un nu var lepoties ar piederību eirozonai. Psiholoģiski tā ir viņu iespaidīga uzvara pār saviem tuvākajiem konkurentiem – latviešiem un lietuviešiem. Taču, pirms ierasti šaustīt sevi un slavēt igauņus, mēģināsim novērtēt, kas ir noticis un kādas tam var būt sekas.

Igaunijas uzņemšana eirozonā neapšaubāmi bija politisks lēmums. 2006. gadā eirozonas durvis visai neglīti deguna priekšā aizcirta Lietuvai, kā formālo ieganstu norādot inflācijas rādītāju nepildīšanu par mazāk kā 0,1%. Toreiz bija politisks lēmums no 2007. gada 1. janvāra eirozonā uzņemt vienīgi Slovēniju, 2009. gadā Slovākiju un 2011. gadā Igauniju. Šā politiskā lēmuma sekas skāra, joprojām skar un vēl ilgus gadus skars arī Latviju. Tiesa, ne tajā nozīmē, ka tagad dzīvojam blakus eirozonas valstij, bet gan tajā nozīmē, ka Igaunijas dēļ esam nesuši iespaidīgus upurus.

 

Jāatzīmē, ka blakus Ansipam no Latvijas puses neatradās īstais cilvēks, kuram tur bija jāatrodas. Tur bija jābūt nevis Dombrovskim, bet bijušajam Latvijas premjeram Ivaram Godmanim, kuram ir lieli nopelni eiro ieviešanā Igaunijā. Ja 2008. gada nogalē Godmanis būtu atteicies glābt Parex banku un izvēlējies iet nevis eksperimentālo iekšējās devalvācijas, bet tradicionālo valūtas devalvācijas ceļu, tad Igaunija visticamāk pie eiro nebūtu tikusi. Jautājums gan ir, vai Godmanim vispār bija izvēle iet pa vienu vai otru ceļu. Latvijas valūtas kursu nenosaka valdības vadītājs, un viņš to pat nevar ietekmēt. Latvijas nacionālās valūtas lata kursu teorētiski nosaka Latvijas Banka, bet praktiski to nosaka Eiropas Centrālā banka (ECB). Tieši politiskais lēmums par katru cenu uzņemt Igauniju eirozonā lika ECB izšķirties par lata kursa nemainību 2008. gada nogalē. No ekonomiskās teorijas viedokļa šim ECB lēmumam nebija tikpat kā nekāda nopietna pamatojuma. Toties tam bija politiska jēga. Ja Latvijas lats tiktu devalvēts, tad tajā pašā mirklī sabruktu ilgi lolotais mīts par stingras valūtas ekonomisko izdevīgumu. Aiz Latvijas to tūlīt pat ar prieku izdarītu Lietuva, kura smagi cieta un joprojām cieš no tā, ka tai kaimiņos atrodas Polija ar ļoti elastīgu monetāro politiku. Ja Igaunija paliktu viena ar savu stingro kronu, tad būtu grūti igauņu tautai iestāstīt, kāpēc tai jānes šis upuris, jo tādā gadījumā nevis Latvijai, bet Igaunijai 2009. gadā būtu vislielākais ekonomikas kritums.

 

Tagad, pēc Igaunijas iestāšanās eirozonā, mums it kā ir vēsturiska izdevība ekonomiski aiziet savam ziemeļu kaimiņam garām. Politiski mums vairs nav jāsolidarizējas ar igauņiem viņu centienos pievienoties eirozonai. Tagad mēs it kā varam darīt, ko gribam. Ja tagad Latvija devalvētu savu nacionālo valūtu vai vismaz paplašinātu valūtas svārstību koridoru Māstrihtas kritērijiem atbilstošajā 15% amplitūdā, tad Valkas un Ainažu veikali strauji uzplauktu, savukārt Valgas un Pērnavas tirgotāji par eiro ieviešanu varētu tikai smagi sūkstīties. To pašu varētu teikt Igaunijas pārtikas rūpnieki, kuriem preču eksports uz Latviju būtu stipri apgrūtināts, un arī vietējā Igaunijas tirgū tos spiestu ārā mūsu pārtikas ražotāji. Ja Latvija šādu soli spertu, tad tā būtu niecīga kompensācija par tiem upuriem, kurus mēs nesām 2008. gada nogalē un 2009. gadā, pildot ECB uzstādījumu palīdzēt Igaunijai ieviest eiro.

 

Diemžēl visi tie ir tikai teorētiski prātuļojumi, jo, kopš Latvija ir iestājusies ES, mums ir visai maz iespēju pašiem lemt par savu turpmāko attīstību. Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs par lata kursu nelemj daudz vairāk kā ikviens no mums. Viss, kas saistīts ar finansēm, tiek lemts Frankfurtē, Briselē un Vašingtonā. Tur ir pieņemts kārtējais politiskais lēmums 2014. vai 2015. gadā eirozonā uzņemt arī mūs. Iesaistoties eirozonā, Latvijai zudīs pat teorētiskas iespējas, izmantojot monetārās politikas instrumentus, īstenot kādu patstāvīgu ekonomisko politiku. Taču diez vai Latvijā daudzi par šīs patstāvības zaudējumu sēros. Vietējiem politiķiem un ekonomistiem reti vairs kāds tic. Lai pār mums valda Briseles vai Frankfurtes gudrās galvas, sabiedrībā nostiprinās atziņa. Pagaidām, saglabājoties esošajam lata kursam pret eiro, jaunās Igaunijas valūtas ieviešana tikpat kā nekādi neietekmēs mūsu ekonomiku. Ja arī būs kāda ietekme, tad, visticamāk, negatīva. Šaubu gadījumā, lemjot, kur investēt vai kurp doties ceļojumā, tam, ka Igaunijā ir plašāk pazīstama valūta, noteikti būs kāda ietekme.

 

Igaunijā eiro ieviešanas skeptiķi ironizē, ka viņi nopirkuši pēdējo biļeti uz Titāniku. Arī Latvijā viens otrs par igauņu uzkāpšanu uz bīstamā eirozonas klāja mēģina pavīpsnāt. Bet dara to velti, jo atšķirībā no igauņiem, kuri ir uzkāpuši uz apdraudētā Titānika klāja, mēs mazā laiviņā pieāķējušies peldam šā milzeņa ķīļūdenī. Ja tas grims, tad paraus mūs līdzi un mēs noiesim pa burbuli kopā ar igauņiem. Toties viņi būs bijuši uz klāja un grims orķestra pavadījumā, kamēr mēs neviena neievēroti grimsim, šķendējoties par savu tuvredzību, jo nebūsim laikus no šā bīstamā kuģa atāķējušies vai vismaz pagarinājuši piesaistes virvi.

 

Advertisements
Posted in: eiro