Genocīda fakti buržuāziskā Latvijā

Posted on January 4, 2011

0


Publicējam savu nozaru speciālistu oficiāli paustos viedokļus par varas iestāžu veikto genocīdu.

Ivars Kalviņš, profesors, Latvijas Zinātnieku savienības padomes priekšsēdētājs.

Šobrīd, kad Latvija ir spiesta dzīvot ārkārtējos finanšu resursu taupības apstākļos, problēma par kvalitatīvas izglītības nodrošināšanu, par to cilvēku, kas vēlas savu talantu veltīt Latvijas izaugsmei, iespējām strādāt un radīt jaunus produktus un tehnoloģijas tautas saimniecībai un arī par pašas zinātnes attīstības iespējām, ir kļuvusi īpaši aktuāla.

Ja nav augstākās raudzes profesoru, neveidojas arī konkurētspējīga jauno zinātnieku, inženieru un citu speciālistu paaudze, topošo skolotāju redzesloks netiek paplašināts līdz zinātnes un tehnikas aktuālajam līmenim, un tā rezultātā krītas vidusskolnieku apmācības kvalitāte. Galu galā, arī studēt gribētāju sagatavotība pasliktinās, kas nenovēršami samazina iespējas viņiem kļūt par augstas klases speciālistiem studijām paredzētajā laikā, it īpaši, ja studiju procesu vairs nepapildina praktisku iemaņu apgūšana zinātniskajā un pētnieciskajā darbā vai prakse rūpniecības uzņēmumos. Šādā situācijā izglītības kvalitāte nenovēršami attīstās pa lejupejošu spirāli.

Nākas secināt, ka augstākminētie procesi ir Latvijas realitāte jau kopš neatkarības atgūšanas brīža, kad sākās genocīds pret zinātni Latvijā. Nav noslēpums, ka zinātnes finansējumu Latvijā, rēķinot to pret nacionālo kopproduktu, likumdevēji daudzus gadus noteica tādu, ka pēc šī rādītāja Latvija ilgstoši turējās priekšpēdējā vietā Eiropā. Zinātnē strādājošo skaits saruka astoņkārtīgi, bet pielietojamā zinātne un pētniecība tika iznīcināta gandrīz vai pilnībā.

Latvijas valdība savu izvēli ir izdarījusi, budžeta projektā 2009.gadam par aptuveni 60% samazinot finansējumu zinātniskās pētniecības nodrošināšanai, bet zinātnisko institūciju pastāvēšanai nepieciešamo finansējumu izdalot tikai 58% apmērā no tā, kāds tam bija nepieciešams jau 2007.gadā. Piedevām vēl zinātniskās pētniecības projektiem turpmāk tiks piemērots arī pievienotās vērtības nodoklis 18% apmērā.

Ar nožēlu nākas secināt, ka tagad sekas finansējuma krasam samazinājumam zinātnē būs postošākas kā vēl nekad, jo nu kvalificētajam darbaspēkam, it īpaši augstākās raudzes zinātniekiem, ir visas iespējas atrast darbu ārpus Latvijas. Vai tas nav amizanti – no vienas puses, Latvijas valsts sola Eiropas Savienībai par tās struktūrfondu naudu radīt jaunas darba vietas zinātniskajās institūcijās un piesaistīt zinātnei 1000 jaunu darbinieku, bet tajā pašā laikā valsts budžeta finansētās zinātniskās institūcijas būs spiestas masveidā atlaist savus līdzstrādniekus, jau sākot ar 2009.gada janvāri, jo inflācijas un komunālo pakalpojumu tarifu pieauguma rezultātā institūtu darbības nodrošināšanas izdevumi salīdzinājumā ar 2007.gadu ir pieauguši dramatiski, bet naudas zinātnei tiek izdalīts ievērojami mazāk.

Vai Latvija ir uzskatāma par tiesisku valsti, ja Zinātniskās darbības likuma prasības par ikgadēju zinātnes finansējuma palielinājumu par 0,15% no iekšzemes kopprodukta nepilda nedz valdība, nedz Saeima?

Iedzīvotāju aplaupīšana turpinās (iecerētā izsoļu kārtība apdraudēs ikvienu nekustamā īpašuma īpašnieku)

Lai gan kopš gada sākuma amatpersonas un kredītiestāžu pārstāvji runājot par kredītņēmēju aizsardzību ir uzsvēruši to, ka nav pieļaujams, ka spēles laikā maina tās noteikumus, ar Civilprocesa likuma grozījumu palīdzību spēles noteikumi kredītņēmējiem nevēlamā virzienā tomēr konsekventi tiek mainīti, uzskata Latvijas Kredītņēmēju apvienība (turpmāk – LAKRA).

Līdz šī gada pavasarim Civilprocesa likums paredzēja, ka izsoles sākumcenai ir jābūt līdzvērtīgai visu prasījumu summai. Pretējā gadījumā izsole varēja tikt atzīta par spēkā neesošu. Šī gada 1.martā spēkā stājās grozījumi Civilprocesa likumā, kas paredz, ka izsoles sākumcena tiek noteikta tikai piespiedu pārdošanas vērtības apmērā, tāpēc bieži vien tā ir nepietiekama, lai segtu sprieduma izpildes izdevumus. Tas nozīmē, ka, ja persona ir nekustamā īpašuma iegādei ir ņēmusi hipotekāro kredītu, piemēram, 2006. gadā, tad pašlaik īpašuma izsoles sākumcena varētu būt pat tikai 20 % no kredīta summas.

„Ar šiem likuma grozījumiem jau tika panākts tas, ka cilvēkiem tiek atņemti īpašumi par iespējami zemām cenām, kas būtiski pasliktina kredītņēmēju intereses un iespēju pārdodot īpašumus norēķināties ar kreditoriem. Taču Saeimas Juridiskajā komisijā jau ir izskatīti nākamie grozījumi Civilprocesa likumā, kas vēl būtiskāk pasliktinās gan kredītņēmēju, gan ikvienas citas personas, kurai ir īpašums, stāvokli,” uzskata LAKRA valdes priekšsēdētājs Ainārs Gorenko.

Grozījumi Civilprocesa likumā paredz, ka izsoļu skaits līdzšinējo trīs izsoļu vietā tiks samazināts līdz divām. Tāpat tiek saīsināts arī izsoles izsludināšanai noteiktais laiks. „Tas nozīmē, ka, ja līdz šim pagāja vismaz pusgads līdz persona izsoles ceļā savu īpašumu zaudēja, tad jaunā kārtība ļaus personām īpašumus atņemt divu, trīs, bet dažos gadījumos pat viena mēneša laikā,” uzsver A.Gorenko.

Likuma grozījumi būtiski pasliktina ne vien kredītņēmēju, bet arī ikviena cita nekustamā īpašuma īpašnieka stāvokli, jo grozījumi paredz to, ka arī pret personas, kurai ir izveidojušies komunālo vai nodokļu maksājumu parādi, īpašumu var vērst piedziņu.

„Ņemot vērā to, ka vairumam iedzīvotāju ir samazinātas algas un pensijas, zaudēts darbs, kā arī valdības pieņemtos lēmumus ieviest jaunus nodokļus, pastāv ļoti reāla iespēja, ka daudzām valsts iedzīvotāju grupām rodas komunālo maksājumu un nodokļu maksājumu parādi. Ar šādiem likuma grozījumiem, vairumam iedzīvotāju tiek radīti draudi īsā laika posmā palikt bez mājokļa un ar ļoti lielām, praktiski neatmaksājamām parādsaistībām. Vai tādā veidā valsts grib aizstāvēt kreditoru intereses, vai tomēr iespējami ātri un sāpīgi atbrīvot parādniekus no īpašumiem, kā arī dempingot īpašumu cenas?” vaicā A.Gorenko.

LAKRA uzskata, ka ar šiem un jau pavasarī pieņemtajiem grozījumiem izsoļu kārtībā iespējams jau iepriekš paredzēt, ka izsolē netiks apmierināts kreditora prasījums, tiks atņemts nekustamais īpašums, bet parādsaistības paliks. Tas būtiski pasliktina parādnieka stāvokli un veicinās nodokļu nemaksāšanu un darbaspējīgo iedzīvotāju izbraukšanu no valsts. Likuma grozījumi paredz papildus aizsardzību tieši hipotekārajam kreditoram, kam par labu ir nostiprināta pirmā hipotēka.

Likumprojekta anotācijā tiek teikts, ka grozījumu mērķis ir izsoļu skaita samazināšana, parādu restrukturizācija un resursu atgriešana tautsaimniecībā. Lai šos mērķus sasniegtu ievērojot sociālā taisnīguma principu, LAKRA uzskata, ka šāda izsoļu kārtība būtu pieļaujama vienīgi nosakot, ka ķīlas ņēmējam nav tiesība prasīt no parādnieka parāda atlikumu gadījumā, ja ieķīlātā nekustamā īpašuma tirgus vērtība kopš ieķīlāšanas brīža ir kritusies vairāk par 30% un īpašuma pārdošanas rezultātā iegūtie naudas līdzekļi nav pietiekoši, lai segtu ķīlas ņēmēja prasījumu. Tāpat parāda atlikums nebūtu pieprasāms no parādnieka, ja īpašuma tirgus vērtība samazinājusies no ieķīlātāja neatkarīgu apstākļu dēļ, bet īpašums ir saglabājis visas savas īpašības vai pat uzlabojis tās.

„Pretējā gadījumā šī ir būtiska spēles noteikumu maiņa, jo aizņemoties personas nav pieļāvušas iespēju, ka viņu īpašumi izsolē varētu likumīgi tikt pārdoti par 20% no kredīta summas,” uzsver A.Gorenko.


Latvijas Kredītņēmēju apvienība

Tālr.: 20042039 vai 27005009
E-pasts: media[AT]kreditnemeji.lv
Papildu informācija par LAKRA – www.kreditnemeji.lv

Slimnīcas vadītāja: reformas veselības aprūpē ir genocīds pret lauku iedzīvotājiem

Iecerētās veselības aprūpes reformas ir genocīds pret lauku iedzīvotājiem, jo lauku iedzīvotājiem ģimenes ārsti un ambulatorie pakalpojumi nav tik plaši pieejami, ziņu aģentūrai LETA pastāstīja Medicīnas iestāžu biedrības valdes priekšsēdētāja un Aizkraukles slimnīcas valdes priekšsēdētāja Alīda Vāne.

Latvijas Republikas Satversmes 111.pants noteic, ka valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu.

Diemžēl, pēdējo mēnešu notikumi liecina par to, ka mūsu valsts pamatlikuma noteikumi netiek ievēroti visaugstākajā valsts varas līmenī. Ministru kabinets, izdodot 2009.gada 27.janvāra noteikumus Nr.91 “Grozījumi Ministru kabineta 2006.gada 19.decembra noteikumos Nr.1046 “Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība””, ir pieņēmis lēmumu likvidēt 13 mazo slimnīcu diennakts stacionāru nodaļas, tādējādi faktiski liedzot ievērojamai daļai mūsu valsts iedzīvotāju saņemt nepieciešamo medicīnisko palīdzību slimnīcā. Šo ministru kabineta noteikumu 13.pielikumā”Ārstniecības iestādes, kuras sniedz stacionāros sekundāros un terciāros veselības aprūpes pakalpojumus” 13 mazās slimnīcas, kas ir nosauktas kā aprūpes slimnīcas, atrodas līgumattiecībās ar VOAVA par stacionāro pakalpojumu sniegšanu tikai līdz 2009.gada 1.aprīlim.. Tas nozīmē, ka pacientu veselības aprūpe šajās slimnīcās no valsts budžeta turpmāk vairs netiks finansēta.

Līdz ar to, valsts ir novērsusies no slimajiem cilvēkiem lauku teritorijās, kā arī no trūcīgajiem un mazturīgajiem iedzīvotājiem. Uzskatām, ka bezatbildīgi likvidējot diennakts stacionāru nodaļas 13 mazajās slimnīcās un vienlaicīgi paaugstinot pacienta iemaksu lielajās slimnīcās no 5 latiem uz 12 latiem par diennakti, aizvien vairāk slimo cilvēku piekops pašārstēšanos, tādējādi kļūstot par hroniskiem slimniekiem, kuru ārstēšana valstij izmaksās daudz vairāk nekā līdz šim.

Visu 13 attiecīgo pašvaldību vadītāji un šo 13 mazo slimnīcu vadītāji divas reizes šogad tikās ar Veselības ministrijas vadību un ar Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūras (VOAVA) vadību, lai pārliecinātu par iedzīvotāju veselības aprūpi atbildīgos valsts ierēdņus par viņu aplamo lēmumu. Diemžēl, valsts ierēdņi izrādījās nedzirdīgi.

Aizbildinoties ar nepieciešamību taupīt valsts budžeta līdzekļus un ar krīzes situāciju, Veselības ministrijas un VOAVA ierēdņi turpina virzienu uz mehānisku, sociāli un ekonomiski nepamatotu stacionāro ārstniecības iestāžu skaita samazināšanu, tādējādi attālinot un sadārdzinot nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanu slimnīcās no lielajiem centriem attālo teritoriju iedzīvotājiem, lauku iedzīvotājiem, trūcīgajiem un mazturīgajiem.

Kopējais diennakts stacionāra nodaļu finansējums 13 mazajām slimnīcām 2008.gadā bija 1,4 miljoni latu. Šajās slimnīcās gada laikā ārstējās 9 tūkstoši pacientu. Ja šie pacienti ārstēsies daudzprofilu un universitātes slimnīcās, kā to paredz valsts ierēdņi, no valsts budžeta tiks tērēti vismaz 2,3 miljoni latu, jo pacientu ārstēšana šajās slimnīcās valstij izmaksās gandrīz 2 reizes dārgāk nekā mazajās slimnīcās.

Minētajās 13 slimnīcās diennakts stacionāru nodaļās pašlaik ir 300 gultas, kas ir tikai 1,7% no kopējā 17 700 gultu skaita visā valstī kopā. Iegūtais gultu skaita samazinājums ir ļoti niecīgs, taču tā rezultātā vairākiem tūkstošiem pacientu paredzamas smagas ekonomiskās un sociālās sekas.

Nav noslēpums, ka mazajās slimnīcās līdz šim ārstējās samērā daudz maznodrošināto pacientu, kuri nevarēja atļauties ārstēšanos lielajās slimnīcās, maksājot 5 latus (līdz 2009.gada 1.martam) par vienu dienu, nerunājot nemaz par pašreizējo pacienta iemaksu 12 lati dienā. Šajos krīzes apstākļos Veselības ministrijai vajadzētu veidot tādu slimnīcu tīklu, kas sniegtu dažādas intensitātes, dažādas sarežģītības pakāpes un arī dažādu izmaksu līmeņu ārstniecības pakalpojumus, lai tādējādi efektīvi izlietotu valsts budžeta līdzekļus, ievērotu pacientu dažādās vajadzības pēc atšķirīgas sarežģītības pakāpes pakalpojumiem un viņu finansiālās iespējas maksāt par šiem pakalpojumiem.

Valsts ierēdņi nerisina šos jautājumus, bet meklē dažādus aizbildinājumus, lai vienkārši mehāniski likvidētu šo gan mediķu, gan pacientu atzīto un pieprasīto stacionārās veselības aprūpes formu kā aprūpes slimnīcas. Viens no šiem aizbildinājumiem ir, ka mazajās slimnīcās it kā esot neefektīva pacientu ārstēšana, kaut gan Veselības ministrijas statistika arī šo apgalvojumu apgāž. Vidējais pacientu ārstēšanās ilgums mazajās slimnīcās ir tikai par vienu gultas dienu ilgāks nekā vidējais ārstēšanās ilgums visā valstī. Nav arī faktu par pacientu nekvalitatīvu ārstēšanu.

Pārtraucot diennakts stacionāra nodaļu valsts finansējumu 13 mazajās slimnīcās, faktiski ir apdraudēta šo ārstniecības iestāžu turpmākā pastāvēšana. Katram saprātīgi domājošam cilvēkam ir skaidrs, ka no visiem ieņēmumiem kopā tiek apmaksāta ārstniecības iestādes infrastruktūras uzturēšana – gan ēkas, gan palīgdienestu uzturēšana, komunālo pakalpojumu apmaksa utt. Ir taču skaidrs, ka nevar, piemēram, atstāt neapkurinātu kādu ēkas daļu, jo tādā gadījumā tā ļoti ātri kļūs nelietojama. Bet tik būtiski (vairāk kā par trešdaļu) samazinot katras šīs ārstniecības iestādes finansējumu, to turpmākā pastāvēšana nav iespējama, tādējādi tiks pārtraukta arī pacientu ambulatorā ārstēšana, uz ko galveno akcentu pašlaik liek Veselības ministrijas un VOAVA ierēdņi.

Veselības ministrijas un VOAVA ierēdņi kā alternatīvu ārstniecībai diennakts stacionārā piedāvā mājas aprūpi, kas acīmredzot ir aizgūta no citām valstīm. Taču netiek ņemts vērā, ka mājas aprūpe ir attīstīta un veiksmīgi darbojas ekonomiski bagātajās valstīs, kurās arī kopējā infrastruktūra nekādā mērā nav salīdzināma ar infrastruktūru Latvijā – daudz attālu viensētu, absolūti neapmierinoša sabiedriskā transporta plūsma lauku teritorijās, neizbraucami ceļi utt. Arī mājas aprūpes tarifus ierēdņi ir noteikuši, atrodoties savos ērtajos darba kabinetos galvaspilsētā. Par valsts apstiprināto tarifu 8,29 lati nav iespējams veikt veselības aprūpi mājās lauku apstākļos. Šis tarifs nav ekonomiski pamatots, arī mājas aprūpe laukos nav aprobēta.

2001.-2002.gadā tika izstrādāts un 2004.gadā tika apstiprināts Māsterplāns, kuru turpina realizēt par mūsu valsts iedzīvotāju veselības aprūpi atbildīgie ierēdņi, absolūti neņemot vērā faktisko situāciju valstī. Izstrādājot un apstiprinot Māsterplānu, tika paredzēts, ka pēc 10 gadiem valstī infrastruktūra būs sakārtota – būs salaboti un uzbūvēti ceļi, sakārtots sabiedriskais transports, būs attīstīti lauku reģioni, būs izveidota pieejama un kvalitatīva primārās veselības aprūpes sistēma utt. Diemžēl, šie apstākļi, kuru ietvaros slimnīcu optimizācija būtu sociāli un ekonomiski pamatota, nav izveidoti. Māsterplāns ir jāpārstrādā, ievērojot reālos apstākļus, kādos atrodas valsts un tās iedzīvotāji. Reformai ir jābūt reālai, atbilstošai iedzīvotāju un valsts sociāli ekonomiskajiem apstākļiem.

Pašvaldību vadītāji:

Aknīstes ar lauku teritoriju domes priekšsēdētājs Laimonis Medveckis

Auces pilsētas domes un Dobeles rajona padomes priekšsēdētājs Gints Kaminskis

Ādažu novada domes priekšsēdētājs Normunds Breidaks

Dagdas pilsētas domes priekšsēdētājs Vitolds Stikuts

Ērgļu novada domes priekšsēdētājs Guntars Velcis

Jūrmalas pilsētas domes priekšsēdētājs Ģirts Trencis

Kārsavas pilsētas domes priekšsēdētājs Pēteris Laganovskis

Olaines pilsētas domes priekšsēdētājs Jānis Pavlovičs

Rēzeknes rajona padomes priekšsēdētājs Monvids Švarcs

Saulkrastu novada domes priekšsēdētājs Ervīns Grāvītis

Varakļānu pilsētas domes priekšsēdētājs Māris Justs

Viesītes domes ar lauku teritoriju priekšsēdētājs Jānis Dmitrijevs

Viļakas pilsētas domes priekšsēdētāja Regīna Brokāne

Slimnīcu vadītāji:

SIA “Aknīstes veselības un sociālās aprūpes centrs” valdes locekle Lidija Balule

Auces pašvaldības SIA “Auces slimnīca” valdes loceklis Vairis Jēkabsons

Pašvaldības SIA “Ādažu slimnīca” valdes priekšsēdētājs Pēteris Pultraks

Dagdas pilsētas pašvaldības iestādes “Dagdas slimnīca” vadītājs Jāzeps Japiņš

Ērgļu pašvaldības SIA “Ērgļu slimnīca” valdes priekšsēdētāja Aina Braķe

Pašvaldības SIA “Slokas slimnīca” valdes priekšsēdētājs Aivars Smagars

SIA “Kārsavas slimnīca” valdes priekšsēdētājs Vjačeslavs Protasovs

SIA “Olaines veselības centrs” direktors Jānis Klievēns

Rēzeknes rajona pašvaldības SIA “Viļānu slimnīca” rīkotājdirektors Juris Vidiņš

Pašvaldības SIA “Saulkrastu slimnīca” valdes priekšsēdētāja Santa Ancāne

Varakļānu pilsētas pašvaldības SIA “Varakļānu slimnīca” valdes loceklis Imants Bočkāns

SIA “Viesītes veselības un sociālās aprūpes centrs” valdes priekšsēdētāja Skaidrīte Nažinska

Viļakas pilsētas pašvaldības aģentūras “Viļakas slimnīca” direktore Valda Buzijana

Advertisements
Posted in: buržuazija, genocids