Cik naftas dolāru maksā cilvēks?

Posted on January 3, 2011

0


Laikraksts “Neatkarīgā”, 22. decembris. Ekonomikas prognožu centra valdes locekle Raita Karnīte saka, ka esot tāda sajūta, ka valsts kaut kam tiek gatavota. Dziedātāja un aktrise Perla Bailija ir teikusi, ka cilvēks nevar atrast sevi līdz tam brīdim, kad esi stājies pretī patiesībai. Daudzi no mums šodien jūt, ka kaut kas nav kārtībā ar pasauli. Kā nu jau leģendārajā filmā “Matrix”, dažs labs varētu just līdzības ar galvenā varoņa Neo meklējumiem pēc šķietami neizzināmās un nesaprotamās “patiesības”. Tie, kuri ir bijuši pietiekami drosmīgi, lai detalizēti sekotu notikumu attīstībai pēdējos pāris gadus, saprot, ka pasaule nu jau oficiāli sāk pārvērsties par pilnīgu miskasti. Tomēr apjukumā arvien biežāk vairāk rodas dažādi jautājumi. Kas īsti notiek? Kāpēc notiek? Kurš par to atbildēs? Kāda ir patiesība?

Jā, mēs esam dzīvojuši liekulības pasaulītē. Ja pat cilvēka, kurš tiek dēvēts par vienu no vadošajiem ekonomistiem valstī, mēģinājumi izskaidrot, kas tad īsti notiek un kam tad īsti valsts tiek gatavota, drīzāk atgādina apjukuša kucēna mēģinājumus pieķerties pirmajai mantiņai, ko ierauga, nekā racionāla, pieauguša cilvēka argumentētu skatījumu, no kura kaut kas paliktu skaidrāks. Tā vien šķiet, ka ar katru brīdi masu mediji arvien vairāk sāk atzīt, ka īsti kaut kas tiešām galīgi nav kārtībā, tomēr grābstīšanās pa tumsu turpinās. Runājošās galvas televizora ekrānā gadiem ir sējušas patoloģisko optimismu par ekonomisko izaugsmi, nākotnes attīstības perspektīvām, IKP pieaugumu un citām abstraktām lietām, kuras parasto cilvēku pie vakariņu galda ģimenes lokā it kā nomierina, taču daudz labāk justies tam neliek. Sak, pacieties, viegli jau nav, bet nākotnē būs labāk, ja vien smagi strādāsi galvu noliecis un turēsi savu muti. Arhibīskaps Vanags Ziemassvētkos divdomīgi aicina dāvināt sevi (vai ar zemtekstu tiem, kuri dāvanas vienkārši vairs nevar atļauties?), tai pašā laikā daudzi bērni Latvijā un visā pasaulē Ziemassvētku vecītim vēstulēs izsaka vēlmi pēc vienkāršām pamatvajadzībām kā pārtika un silta pajumte materiālu krāmu vietā. Valsts amatpersonas kā Valsts Prezidents un Saeimas priekšsēdētāja savās svētku uzrunās tukšvārdīgi un klišejiski murmulē par svētku sajūtas nepieciešamību, kamēr interneta portālu komentāros nomācošs vairākums izteikto domu šo amatpersonu virzienā pie attiecīgajiem rakstiem ir cinisma un pat naida pārpilnas.

Līdz šim aptuvenais standarta modelis daudziem ir bijis šāds: tu pamosties no rīta neizgulējies, tev nav laika brokastīm, tev jāaizved bērni uz bērnudārzu vai skolu, caur sastrēgumiem jāierodas darbā, kas tev riebjas, jāuzklausa priekšnieks, kurš tev riebjas, vakarā dodies pārguris mājās, kur jārisina problēmas ģimenē, bet tev vismaz bankas kontā ir kaut kādi cipari un tu vari aizmirsties no tā visa uz kādu brīdi savā reliģijā – vai tā būtu nodošanās lūgšanām pie krusta baznīcā, krāšņu šovu skatīšanās televizorā ar gaišo cilvēku piedalīšanos, alus kastes patukšošana, ķengāšanās interneta komentāros vai kas cits. Bet tagad daudziem tiek atņemts pat tas – cipari bankas kontā tiek samazināti, jo ir taču krīze, kā arī tev tiek pateikts no augšas, ko darīt un kā domāt. Un ja daudz kunkstēsi, tad vari staigāt tālāk un sapņot par jebkāda darba iegūšanu, turpretī lielās korporācijas kā bankas mēs nedrīkstam laist zudībā, tās ir jāglābj, jo savādāk taču visai sistēmai draud briesmas. Viņi ir pārāk lieli, lai ciestu neveiksmi. Kā tad paliek ar kapitālisma pamatprincipu, ka katrs pats ceļas un krīt pēc saviem nopelniem? Un tā izrīkojoties visā pasaulē, tiek parādīts, kurš pasūta mūziku. Savukārt runājošo galvu terminu “izaugsme” pamazām nomaina termins “atlabšana”, kas jau sāk kļūt par lamuvārdu. Bet kāpēc mēs burtiski pāris gadu laikā no septiņu trekno gadu gaidīšanas svētkiem esam nonākuši šāda nepārredzama bezdibeņa malā ar vienu kāju jau pāri kraujai, kad protestētāji ielās Anglijā uzbrūk Velsas princim ar kundzi, kliedzot “Galvas viņiem nost!”, nesenais ķeltu tīģeris Īrija nonāk situācijā, ka nevar iztikt bez aizdevuma desmitiem miljardu apmērā, bet Rumānijas parlamenta ēkā vīrietis bez emocijām sejā nolec no balkona ar seju tribīnēs, jo viņa ar autismu slimajam bērnam tiek nogriezts pabalsts?

Jā, mēs esam dzīvojuši maldu pasaulītē. Cilvēki sliecas uz it kā vienkāršiem jautājumiem iegūt vienkāršas atbildes. Kas šobrīd īsti ir par krīzi? Apzinoties, ka mūsdienu industriāli tehnoloģiskā civilizācija ir kompleksa un visus cēloņus un faktorus nav iespējams konspektīvi apskatīt, ņemot vērā arī globālās finansu sistēmas, politiskās pasaules un citu sfēru specifiskās nianses, ir tomēr jānorāda uz fenomenu, kas ir pamatā tam, kas ir īsti noticis un sagaida mūs nākotnē. Tie ir divi vārdi – naftas maksimums. Kas ir naftas maksimums? Mūsdienu cilvēks, domājot par naftu, apzinoties, ka tas ir izsīkstošs resurss, domā par to, ka nafta izbeidzas līdzīgi kā tas notiek, kad automašīna sāk rīstīties un apstājas, nodedzinājusi pēdējo benzīna pili bākā, bet tas nav princips, kā darbojas naftas lauks. Naftas lauka produkcijas grafiks veida zvana izliekuma līkni. Grafiks naftas produkcijai jebkurā naftas laukā, vai tas ir viens mazs lauks Austrālijas tuksnesī, visas ASV naftas lauku produkcija kopumā, vai visas pasaules naftas produkcija, saliekot kopā visas pasaules naftas lauku līknes, veido kaut ko līdzīgu zvana izliekumam. Sākot urbt, produkcija pakāpeniski sāk palielināties, sasniedzot maksimuma punktu un tad sāk pakāpeniski samazināties, līdz naftas lauks ir izpumpēts. Naftas maksimums ir tad, kad tiek sasniegts pats zvana izliekuma augšējais punkts. Ir būtiski saprast, ka tā nafta, kas tiek iegūta līdz maksimuma sasniegšanai, ir viegli iegūstamā, lētā nafta. Pēc maksimuma sasniegšanas izmaksas iegūt naftu strauji palielinās un šķidruma kvalitāte krītas. Tieši lētā nafta ir pamats mūsu civilizācijas komplekso sistēmu esamībai. Līdz ar to bažām par naftas izbeigšanos nav pamata mūsu dzīves laikā, tas nav rūpju objekts, bet uzmanība jāvērš ir uz naftu, ko mēs varam atļauties dedzināt, kura gan strauji iet uz beigām. Nafta ir visur. Nafta ir mūsu dievs. Īstenais dievs. Degviela, visa plastmasa, automašīnas detaļas, ar naftas darbināmiem transporta līdzekļiem tiek apstrādāti pārtikas lauki, nafta ir zobu pastās… Un realitāte ir tāda, ka globālais naftas maksimums ir ticis sasniegts (kopš 2004./2005. gada globālās naftas produkcijas apjomi praktiski nav palielinājušies) un mēs ieejam krituma fāzē, otrpus zvana izliekuma augšai. 2008. gadā naftas cena par barelu sasniedza vēl nesen neiedomājamus 147 dolārus, kopš 2005. gada pieaugot gandrīz par 400%. Ekonomika sāka rīstīties un notika visiem zināmais 2008. gada krahs. Ir būtiski saprast, ka naftai alternatīvu nav. Nekāda alternatīvā enerģija vai vairāku alternatīvo enerģiju kopums nespēj aizstāt pat būtisku daļu no struktūras, ko ir izveidojusi lētā nafta. Lētā nafta ir bijusi kā pamats izaugsmei un mūsdienu dzīvesveidam vairāku desmitu gadu garumā. Pasaules ekonomikas modelis, kurā dzīvojam, ir palicis neuzturams, jo tas pieprasa nepārtrauktu izaugsmi. Izaugsme bez lētās naftas nav iespējama. Pats biedējošākais šajā stāstā – bez naftas nav uzturams 7 miljardu lielais cilvēku populācijas burbulis, jo masu pārtikas audzēšana un apgāde ir pilnībā atkarīga no naftas. Gadu ilgiem šķietami neapturamais spēks, kas savā ceļā ir nojaucis un sabradājis visu – nauda, ir sadūries ar absolūti neizkustināmu objektu – ierobežoto enerģiju. Par to ir šis krīzes stāsts rupji vienkāršotā versijā. Šeit arī parādās naftas maksimuma problēma – tā definē izaugsmes limitus. Tāpēc mēs arī dzirdam tik daudzu ekonomistu un politiķu runas par ekonomikas izaugsmi, pieaugumu, kas ir nepieciešama ekonomikai. Kā esot šogad intervijā teicis Lasvegasas mērs, tad, kā neesot izaugsmes, tā ir nāve. Lūk, šeit ir arī atbilde, kāpēc, iespējams, cilvēks, kurš lasa šīs rindas, nav dzirdējis par naftas maksimumu.

Naftas maksimuma atzīšana liktu apjēgt, ka mūžīgās izaugsmes stāsts ir beidzies un kāršu namiņš sabruktu ātri vien, jo daudz kas balstās uz investoru pārliecību par nākotnes izaugsmi. Tas, kas notiek visur pasaulē, arī Latvijā, ir simptomi sabrukuma sākumam. Sabrukumam sistēmai, kas ir sevi izsmēlusi, aiz sevis atstājot noārdītus resursus, piemēslotus ūdeņus un daudzus nabadzībā un badā dzīvojošus cilvēkus. Šis ir gadsimta, tūkstošgades un visas cilvēces vēstures definējošais notikums.

Jā, mēs esam dzīvojuši melu un sapņu pasaulītē. Jau kopš bērnības mums ir vairāk paticis klausīties pasaku stāstos par labajiem prinčiem un daiļajām princesēm, nekā reālajos stāstos, jo šis radījums vārdā “cilvēks” nepacieš patiesību par sevi. Diemžēl vēsture rāda, ka mēs kā suga, lai arī daudz sasnieguši, esam nožēlojami savā domāšanas līmenī un darbībās. Mēs redzēsim daudz noliegumus visos līmeņos. Mēs dzirdēsim daudz jau tik nodrāztu frāžu par to, ka tik traki jau nebūs, ka ir jābūt risinājumam, ka mēs tiksim tam pāri, ka tas ir pārejoši. Ka vainīgi ir spekulanti. Ka parādīsies brīnumnūjiņa, ka mūs izglābs ūdeņradis. Ka 2010. gada ekoloģiskā katastrofa Meksikas līcī, neveiksmīgā sniegšanās pēc kilometriem dziļām naftas rezervēm, radot milzīgu naftas noplūdi, ir tikai neliels pārpratums. Tāpat kā pirms 2. pasaules kara Eiropa par katru cenu bija gatava pievērst acis uz Vācijas agresīvajām darbībām, lai tik nesāktos jauns karš. Atkal patoloģiskais optimisms. Vēsture atkārtojas. Atkal un atkal. Naftas maksimums esi tu. Tie ir tavi bērni, viņu bērni… Tas noteiks ikviena nākotnes dzīvi. Uz naftas maksimuma fona tādi “sīkumi”, kā arvien nomācošāks tīra ūdens trūkums daudzās vietās pasaulē, daudzu dzīvnieku sugu izzušana, globālā sasilšana un klimata anomālijas šķiet kā pa pusei sprāguša kaķa vaidi. Jā, mēs ieejam, iespējams, tumšākajā periodā cilvēces vēsturē. Ja par abiem lielajiem kariem 20. gadsimtā mēdza teikt, ka tas bija laiks, kad humānisma ideāli tika mīdīti ar kājām, tad ļoti reāli, ka par jauno desmitgadi varēs teikt, ka šie ideāli daudzviet pasaulē tiks sabraukti ar buldozeru. Ikviena impērija, kas ir pastāvējusi līdz šim vēsturē, ir sabrukusi. Naudas mākslīga drukāšana, kas notiek aktīvi pēdējos gados viscaur pasaulē, nav glābusi nevienu impēriju. Arī globalizācijas impērija nav nekāds izņēmums, lai arī mums – cilvēkiem, kuri ir auguši kopā ar automašīnām un lidmašīnām un tās šķiet pašsaprotamas lietas kā uguns un ūdens, nav prātam aptverams, ka naftas ballītes laikmets nav likumsakarība, bet drīzāk gan vēsturiska anomālija, ja ņem vērā, ka, piemēram, 20 gadi no fiksētās cilvēces vēstures viedokļa tāds neliels laika sprīdis vien ir.

Viss iepriekš aprakstītais daudziem šķitīs murgs, jo ir pretējs mūsu domāšanai. Ir prātam neaptverami pieļaut, ka mēs, kas sevi sauc par sapratīgām, inteliģentām būtnēm, varētu doties pretī tādai sevis iznīcināšanai. Ir prātam neaptverami domāt, ka mēs, esot vilciena mašīnista lomā, ieraugot aizmūrētu tuneli, tā vietā, lai ātri spiestu “pa mēmajiem”, aizveram acis un spiežam gāzi grīdā. Jaunā desmitgade vienkāršajiem cilvēkiem nebūs stāsts par to, cik kuram lieli cipari bankas kontā, kāds izglītības diploms kuram kabatā, kāda zīmola krekls kuram mugurā. Šis būs stāsts par izdzīvošanu. Jā, tas ir biedējoši. Bet nebaidies nekad. Nemūžam. Bailes atņems tev iespēju pilnvērtīgi izbaudīt savu vienīgās dzīves laiku. Dzīve ir pārāk īsa, lai baidītos. Jā, jaunajai paaudzei, arī man, tas būs īpaši smags posms. Mēs esam uzaudzināti domāt vienā veidā un dzīvot vienā pasaulē, bet dabūsim pretī kaut ko nezināmu, tomēr mums ir iespēja pierādīt, ka varam būt labāki. Mums ir jābūt stipriem gan emocionāli, gan fiziski, gan garīgi. Jā, ne visi no mums to pārcietīs. Tāpēc vērojot notikumu attīstību, sākot ar nākamo gadu gan Latvijā, gan visā pasaulē, nebaidies. Viss nesabruks vienā dienā, nedēļā vai mēnesī. Stājies pretī savām bailēm, saķer tās un triec pret zemi un ar asiņojošu muti tu tās vari uzveikt. Malkojot jaunā gada šampanieti, izbaudi to, ļauj šķidrumam uzkavēties uz garšas kārpiņām. Būt pozitīvam nav slikti, tas nav patoloģiskais optimisms. Labās ziņas ir tās, ka mēs dzīvojam unikālā laikā, sliktās – ka tā ir filma, kuras dalībnieks esi arī tu.

Bet kā tad paliek ar to, kam valsts tiek gatavota? Vai politiķi apjēdz mūsu enerģijas un pārējo problēmu realitāti? Tam ir sekundāra nozīme. Jo politiskā sistēma ir uzbūvēta, ka tā spēj kaut ko mēģināt risināt, kad krīze jau ir sākusies, nevis darbotos, lai novērstu nākotnes krīzi. Ja jums būtu jāizvēlas starp politiķi, kurš pirms vēlēšanām sola, ka varēsit tērēt enerģiju neskatoties ne uz ko un otru, kurš, apjēdzot reālo situāciju, saka, ka ieviesīs enerģijas konservācijas programmu, par kuru jūs balsosiet? Te arī slēpjas atbilde, kāpēc mēs esam nonākuši līdz šādai situācijai. Politiķi ir ķīlnieki novecojošai sistēmai, tāpat kā mēs visi citi, īpaši šajā fāzē, kad mēs esam atkarīgi no sistēmas, kura brūk. Līdz ar to mans uzstādījums būtu, ka valsts tiek gatavota lielam lēcienam pāri kraujai, kur par piezemēšanas vietu, tās attālumu nevienam nav īsti nojausmas.

Protams, ka visiem paliek izvēle, ko darīt tālāk. Vislabākā izvēle šobrīd šķiet, ka ir tikt prom no buldozera ceļa. Saprast, ka nav nekādu līderu, politiķu, mācītāju, guru, cilvēku, kas pateiks, kā pareizāk darīt. Tikai tu pats esi guru sev. Atbrīvoties no važām, no būra, kas ir tavā galvā. Domāt ārpus kastes, jo nekādas kastes jau nav, tu pats sev tādu uzliec. Tikai ar tāda veida domāšanu mums paliek cerība uz kaut kāda veida civilizētu nākotni. Šis nav aicinājums ar durkļiem iet uz ielām, lai arī tas nenovēršami notiks, jo sabiedriskais līgums jau vairs nespēj pilnībā funkcionēt. Šis ir aicinājums mainīt katram uzliktās restes paša prātā. Melu pasaulīte savu gulbja dziesmu ir sākusi dziedāt, taču blefot var līdz tam brīdim, kad visas kārtis jārāda galdā. Un tas brīdis varētu būt tuvāk, nekā daudziem šķiet.

“Le Clown”

 

Advertisements
Posted in: Uncategorized