Sociālisma idejai pieder viss cilvēcei atvēlētais laiks

Posted on December 23, 2010

0


Kopš privātīpašuma veidošanās un no tā izrietošās sociālās un materiālās nevienlīdzības noformēšanās jau cilvēces rītausmā šķiru cīņa ir bijusi un joprojām ir galvenais cilvēces attīstības dzinulis.


Valdošā šķira jebkuros apstākļos ir centusies veidot un uzspiest tādu pasaules uzskatu sistēmu, kāds ir izdevīgs tās interesēm. Senajos laikos un viduslaikos valdošās šķiras attaisnoja savu kundzību ar reliģiju, ar kādas iedomātas būtnes (dieva vai dievu) gribu. Jaunajos laikos, attīstoties zinātnei un sabiedrībai kļūstot izglītotākai, reliģijas ietekme vājinājās, tādēļ valdošajām šķirām bija nepieciešams izgudrot jaunu savas varas leģitimitātes formu. Tā reliģiju lomu ieņēma dažādas politiskas ideoloģijas. Valdošo šķiru kundzība pēc Lielās Franču revolūcijas vairs netika attaisnota ar kāda dieva gribu, bet gan ar valsts vai nācijas interesēm. Tāda sistēma ir saglabājusies joprojām lielākajā daļā pasaules valstu, izņemot varbūt Irānu un vēl dažas valstis, kur varu sagrābuši islāma fundamentālisti, kuri savu kundzību joprojām, kā viduslaikos, attaisno ar reliģiju.

Tajā pašā laikā cilvēces gaišākie prāti vienmēr ir meklējuši alternatīvas iespējas kā atbrīvoties no sociālās netaisnības un ekspluatācijas, nokratīt valdošo šķiru kundzības jūgu, izveidot alternatīvu sabiedrību, kurā pastāvētu taisnīgums un līdztiesība, nebūtu nabadzības un apspiešanas. Daudzas idejas, kuras vēlāk kļuva par valdošo šķiru kundzības leģitimitātes pamatu, sākotnēji radās kā apspiesto šķiru protests pret valdošo šķiru patvaļu. Spilgts piemērs tam ir kristietība, kura sākotnēji noformējās kā vergu, plebeju un trūcīgo reliģija, kā šo apspiesto slāņu protests pret valdošo vergturu, Romas ierēdņu un vietējo jūdu priesteru un bagātnieku kundzību. Kristietība un tās postulētie principi-žēlsirdība, līdzjūtība, labdarība, iecietība-pauda apspiesto šķiru intereses, to cilvēku intereses, kuriem līdzjūtība un žēlsirdība bija visvairāk nepieciešama. Tā bija pretstats seno romiešu un grieķu reliģijai, kura pauda spēka un dižciltības kultu, tā bija pretstats arī senebreju Vecās Derības mācībai, kas tajos laikos attaisnoja verdzību, asinsatriebību, marodierismu, miesassodus un sociālo nevienlīdzību.

Kristietības pamatlicējam Jēzum no Nācaretes piedēvētie vārdi: „Drīzāk kamielis izlīdīs caur adatas aci nekā bagātnieks iekļūs debesu valstībā” un „Ko jūs darāt nabagiem un bāriņiem, to jūs darāt man,” kā arī viņam piedēvētie brīnumi-izsalkušo badacietēju pabarošana, slimnieku izdziedēšana, kā arī citas viņa darbības kā, piemēram, vienkāršo ļaužu bērnu skološana u.tml.-neņemot par to samaksu, spilgti ilustrē, kāds bija šis cilvēks, par kuru gan nav skaidri zināms, vai viņš vispār ir dzīvojis-sociālists. Kristietība bija pirmā reliģija, kura aicināja rūpēties par trūcīgajiem, agrīnie kristiešu sludinātāji bija pirmie, kuri nodarbojās ar labdarību neprasot par to atlīdzību, sniedza trūcīgajiem ļaudīm bezmaksas medicīnu un izglītību, vērsās pret verdzību, miesassodiem, spīdzināšanu, sociālo nevienlīdzību. Var pamatoti teikt, ka savos pirmsākumos kristietība pēc būtības bija sociālisms atbilstoši tā laika cilvēku izpratnei un zināšanu līmenim

Agrīnie kristieši dzīvoja slēgtās grupās ar kopēju īpašumu, kuras vadīja pašu ievēlēts bīskaps. Šīs grupas sauca par komūnām, no kuru nosaukuma arī vācu filozofs Kārlis Markss 19.gs. darināja komunisma jēdzienu. Komūnās bija jāievēro stingrs likums: visiem jādalās savā starpā ar pārtiku, apģērbu, kurināmo u.c. visnepieciešamāko, lai cik maz tādēļ paliktu katram pašam. Līdzīgas prasības pastāvēja arī agrīnajās budistu kopienās Senajā Indijā, jo arī budisms radās kā apspiesto šķiru, zemāko kastu pārstāvju intereses paudoša reliģija, kura atradās opozīcijā valdošo kastu-brahmaņu un kšatriju- intereses paudošajam hinduismam līdzīgi kā kristietība atradās opozīcijā romiešu vergturu intereses paudošajai seno romiešu reliģijai.

Protams, gan budisma, gan kristietības loma mainījās tiklīdz šīs reliģijas tika „piejaucētas,” respektīvi, kad valdošās šķiras atklāja, ka ar šo reliģiju palīdzību ir iespējams vēl veiksmīgāk manipulēt ar zemākajām šķirām nekā ar iepriekšējām, romiešu gadījumā morāli bankrotējušajām, bet indiešu gadījumā tajā laika posmā stipri novājinātajām idejām. Tā kristietība kļuva par brūkošās Romas impērijas ierēdņu un vēlāk par viduslaiku Eiropas feodāļu instrumentu ar kura palīdzību leģitimēt savu varu, līdzīgi kā budisms lielā daļā Āzijas kļuva par valdošo monarhu un tiem pietuvināto feodāļu un ierēdņu varas instrumentu.

Protams, jaunajām pasaules uzskatu sistēmām zaudējot savu apspiesto šķiru intereses paudošo lomu, apspiestās šķiras atkal meklēja alternatīvu. Sīkāk neapskatīsim šeit budismu un Āziju, jo tā ir pārāk specifiska, toties kristietība ne jau velti kopš agrajiem viduslaikiem sāka šķelties dažādās sektās, kuras oficiālā baznīca nosauca par „ķeceriem,” nomelnoja, apvainoja „sātanismā,” „sodomijā, „ burvestībās” un visos iespējamajos grēkos, lai ar to pēc tam attaisnotu šo citādi domājošo vajāšanu un fizisku iznīcināšanu, protams, ar rafinētām spīdzināšanas metodēm, tika panākta jebkura varai nepieciešama atzīšanās.

Nav iespējams izprast raganu un ķeceru medības viduslaikos un jaunajos laikos, ja mēs šo parādību neuzlūkojam kā šķiru cīņas sastāvdaļu. Ņemsim vērā, ka valdošā baznīca gan Rietumeiropā, gan Bizantijā un Krievzemē, pauda valdošās šķiras-feodāļu intereses, aizstāvēja viņu tiesības valdīt un ekspluatēt zemākās šķiras, tajā pašā laikā tādas ķeceru kustības, kā katari, albiģieši, bogomili u.c.aicināja atgriezties pie agrīnās kristietības, pie komūnu dzīvesveida, kas nozīmētu atgriešanos pie kristietības sākotnējās būtības-zemāko, apspiesto šķiru aizstāvības, kas nebija izdevīgi ne oficiālajai baznīcai, ne feodāļiem, tādēļ tās tika vajātas un iznīdētas.

Angļu ķeceris Roberts Bolls, kurš 15.gs.tika sadedzināts uz sārta, jautāja: „Kurš bija kungs un kurš kalps, kad Ādams ara un Ieva vērpa?” Florenciešu ķeceris Džirolamo Savonarola, kuru sagaidīja tāds pats liktenis, pat spēja sociālo nemieru laikā uz brīdi izveidot Florencē savdabīgu teokrātisku valsti, kurā mēģināja piespiest pilsētniekus atgriezties pie sociālā egalitārisma principiem, protams, neveiksmīgi, jo tajos apstākļos tas nebija iespējams. Šie cilvēki netika sadedzināti par to, ka apšaubīja nevainīgu ieņemšanu vai miesas augšāmcelšanos un mūžīgu dzīvošanu, un citas blēņas, viņi tika sadedzināti par to, ka nostājās pret valdošo šķiru.

Kad cilvēces izglītotākie prāti pamazām sāka atbrīvoties no reliģijas dogmu ietekmes, radās arī dažādi sociālisma projekti, kuri vairs netika pamatoti ar kristietības ideāliem, ar kuriem viduslaikos un jo īpaši jaunajos laikos baznīcai vairs nebija nekāda sakara, izņemot lozungus. Tā radās Tomasa Mora „Utopija,” Tomazo Kampanellas „Saules pilsēta,” arī Šarla Luija de Monteskjē „Persiešu vēstulēs” pieminētā izdomātā zeme, tas bija tā dēvētais utopiskais sociālisms, kurš ilustrēja aptuvenu vīziju par to, kāda varētu izskatīties ideāla sabiedrība, taču nepiedāvāja nekādus praktiskus risinājumus šī mērķa sasniegšanai. 19.gs. bija arī tādi utopiskie sociālisti, kā Žoržs Anrī Sensimons un Roberts Ovens, kuri, atšķirībā no iepriekšminētajiem renesanses autoriem, pat mēģināja praktiski īstenot savas idejas dzīvē, taču tās bija lemtas neveiksmei, jo viņi neizprata šķiru cīņu un tās būtību. Jāpiezīmē, ka viņi gan nebija pirmie, kuri praktiski mēģināja ieviest dzīvē sociālismu, to mēģināja arī Žaka Rū vadītā tā dēvēto „trako” kustība Lielās Franču revolūcijas laikā, kuru represēja jakobīņu diktatūra, līdzīgi mēģinājumi bija arī Parīzes komūnā 1848.g.

Vienīgi Kārļa Marksa un Frīdriha Engelsa teorija apkopoja visu to, kā pietrūka iepriekšējām sociālistiskajām kustībām: izpratni par šķiru cīņu, izpratni par ekonomikas un sabiedrības attīstības likumiem, un praktiskus risinājumus alternatīvas sabiedrības izveidošanai. Tiesa, Kārlis Markss pats teica, ka viņa teorija nav nemainīga kā akmenī iecirsta, ka tās pielāgošanas iespējas var mainīties atkarībā no konkrētajiem apstākļiem, jo dzīve ir mūžam mainīga. No 19.gs. beigām arī marksistu vidū notiek šķelšanās. Rietumos vislielāko popularitāti ieguvuši sociāldemokrāti, Eduarda Bernšteina sekotāji, kuri noraida marksisma tēzi par revolūciju un proletariāta diktatūru, tā vietā uzskata, ka šķiru cīņu ir iespējams aizstāt ar sadarbību, ka ir iespējams līgums starp kapitālistiem un proletariāta interešu aizstāvjiem. Sadarbība šķiru cīņas vietā, liberālisma un marksisma sintēze, tāda ir mūsdienu sociāldemokrātijas būtība, taču diemžēl tā daudzviet sākusi buksēt pēdējās globālās ekonomiskās krīzes laikā, kad kļūst skaidrs, ka sociāldemokrātija ir kalpojusi tikai kā īslaicīgs aizsprosts kapitālistiskās sabiedrības sairšanas procesam.

Saasinātos ekonomiskās krīzes apstākļos sadarbība starp kapitālistiem un proletariātu kļūst apgrūtināta, ja ne neiespējama, to pierāda pēdējo gadu nemieri Grieķijā, Francijā, Spānijā, Lielbritānijā un citur. To pierāda kreiso gevaristu ideju atdzimšana Latīņamerikā. To pierāda arī islāma ekstrēmisma izplatība, kas patiesībā nav nekas cits, kā vien nabadzībā un apspiestībā dzīvojošo Tuvo Austrumu proletariāta protests pret sociālo netaisnību, paradoksālā kārtā islāma fundamentālisti ar savām sociāli ekonomiskajām pretenzijām pilda līdzīgu lomu, kā agrīnie kristieši Romas impērijā, tikai ar to atšķirību, ka agrīnie kristieši neņēma rokās ieročus, lai aizstāvētu un izplatītu savu ideju. Protams, naivi būtu iedomāties, ka islāma fundamentālistu diktatūras apstākļos ir iespējama sociālistiskas sabiedrības izveide, diemžēl jāsecina, ka Tuvo Austrumu tautas vēl nav sasniegušas tādu attīstības līmeni, lai atbrīvotos no reliģijas ietekmes tādā mērā kā eiropieši, tādēļ viņi vēl nav gatavi Lielajām pārmaiņām.

Skaidrs ir tas, ka pasaule atrodas lielu pārmaiņu priekšā, jo līdzšinējā sabiedrība un tās sistēma ir sākusi buksēt. Iespējams, ka kapitālisti spēs atrast risinājumus, lai izkļūtu arī no šīs krīzes un nomierinātu proletariātu, tādējādi aizkavējot pārmaiņas. Iespējams, ka atkal zem jaunas izkārtnes un jauna nosaukuma tiks atdzīvinātas fašisma idejas, lai no jauna vērstu fašismu pret kreisajiem, kā tas notika pagājušā gadsimta 20-30.gados. Ir signāli, kas par to liecina atsevišķu politisku un akadēmisku aprindu centienos panākt fašisma noziegumu trivializāciju vai fašisma pielīdzināšanu komunismam vai sociālismam, kā arī centienos pierādīt, ka atsevišķas fašistiskas organizācijas un režīmi „neesot bijuši fašistiski.” Lietu būtību nenosaka to nosaukumi, ūdens neiegūs vīna īpašības, ja vienosimies, ka ūdens turpmāk saucams par vīnu. Esamība nosaka apziņu, nevis otrādi.

Globalizācija acīmredzami ir novedusi cilvēci situācijā, kad lielākā daļa pasaules resursu tiek koncentrēta cilvēces mazākās daļas, tā dēvētā „zelta miljarda” rokās, bet K. Markss apgalvoja, ka tieši šis priekšnosacījums ir nepieciešams, lai radītu apstākļus pārmaiņām. Tādējādi globalizācija un to pavadošās kataklizmas iespējams ievada vecās pasaules kārtības norietu. Sociālisma ideja ir tikpat sena kā cilvēce un tā vienmēr būs aktuāla, kamēr vien pastāvēs nabadzība, netaisnība, apspiešana. Sociālistiem pieder viss cilvēcei atvēlētais laiks. Atsevišķas valstis un tautas, pat civilizācijas nemēdz būt mūžīgas, turpretī šķiru cīņa ir mūžīga, tādēļ sociālismu nav iespējams iznīdēt ne ar vajāšanu, ne apspiešanu, ne cenzūru, ne diskreditāciju. Mums nav ne jāskumst, ne jābaidās par to, ka šodien kādā valstī esam atbīdīti malā, jo kas gan ir viena valsts, viena paaudze, priekš idejas, kura ir tikpat sena, kā cilvēce? Mums pieder viss cilvēces laiks, atcerēsimies to, biedri!

N.G.

 

Advertisements