Par sociālismu

Posted on December 9, 2010

2


  • Pirms vienpadsmit gadiem, kad es nācu pie varas, es biju gatavs noticēt visneiespējamākām lietām.

Es pat ticēju, ka ir iespējams „Trešais ceļš”, es ticēju, ka var izveidot kapitālistiskās ekonomikas sociāli orientētu modeli, kad valsts varētu aktīvi regulēt tirgu, kapitālismam piešķirot cilvēciskus vaibstus. Taču man nācās pārliecināties, ka tas nav iespējams. Es sapratu, ka esmu kļūdījies.
Kapitālistiskās sistēmas ietvaros demokrātija nav iespējama.
Kapitālismā sociālā iekārta nevar būt taisnīga, jo tā pārstāv bagāto diktatūru pār nabagiem.
Ruso ir teicis, ka tur, kur pastāv bagātie un nabagie, brīvība neizbēgami tiek mīdīta kājām.
Cilvēks var kļūt brīvs tikai tad, ja darbojas likumi, kas vienādi attiecas pret visiem. Lūk, kāpēc civilizācijas glābšana saistās ar sociālisma uzcelšanu uz demokrātiskiem principiem.
Venecuēlā nav diktatoriska režīma – mani trīs reizes ievēlēja vispārējās vēlēšanās. Tomēr bagātie mēģināja gāzt mani, organizējot valsts apvērsumu, bet paši pilsoņi atgrieza mani pie varas. Es esmu demokrāts, un manas varas leģitimitāte pamatojas uz skaidri izteiktu sabiedrības gribu. Tas arī ir demokrātiskais sociālisms, tas ir, sociālisms apvienots ar demokrātiski politisko sistēmu. Demokrātija – tas ir atslēgvārds, varai jāpieder tautai.
… Savulaik Bušs pieņēma lēmumu no jauna izveidot ASV Ceturto floti operācijām Latīņamerikā. Obama, tā vietā, lai anulētu šo lēmumu un pārtrauktu Ceturtās flotes operācijas, plāno izvietot Kolumbijā septiņas jūras kara bāzes. Kādēļ? Varbūt tāpēc, lai izraisītu karu un nodrošinātu neierobežotu dominēšanu Latīņamerikas kontinentā? Es gribētu, lai Obama koncentrējas uz ASV pārvaldi un aizmirst par savas valsts imperiālistiskajiem tīkojumiem.
Kad es pirmo reizi paspiedu roku pašreizējam ASV prezidentam, es teicu, ka gribu būt par viņa draugu. Mana roka vēl joprojām ir pastiepta. Es neesmu prezidenta Obamas ienaidnieks, bet grūti ir neredzēt, ka Vašingtona realizē imperiālistisku politiku. Tie, kas to noliedz, apzināti neievēro ASV politikas imperiālistisko raksturu, slēpjas no tā, līdzīgi strausiem.

Hugo Chavez

Krīze atsedz mūsu ekonomikas sapuvušos pamatus un apšauba neoliberālisma ideoloģiju un praksi, kas pastiprina pūšanas procesu.

  1. Mēs nedrīkstam balstīt savu eksistenci uz arvien pieaugošām parādsaistībām, kas pārsniedz ekonomikas galveno nozaru pieaugumu. Mēs nevaram būt laimīgi pasaulē, kas kļūst arvien neparedzamāka un bīstamāka. Kā mēs samaksāsim parādus? Vai spēsim atrast cienījamu darbu uz ilgstošu periodu? Ko darīt, ja rodas problēmas ar veselību? Kā dzīvosim, kad kļūsim veci? Vai izdosies apstādināt gaisa, ūdens un pārtikas izejvielu piesārņošanu? Mēs nevaram būt laimīgi pasaulē, kur cilvēka darba augļi tiek sadalīti netaisnīgi. Tas savukārt rada veselu virkni problēmu, no zemas dzīves kvalitātes tiem, kas atrodas sociālās hierarhijas apakšā līdz ieslodzīto skaita pieaugumam, pastiprinoties nedrošības un bezpalīdzības jūtām. Nabago niknums un bagāto bailes parāda sekas arvien pieaugošajam bezdibenim starp viņiem.

Un, beidzot, pats svarīgākais. Mēs nevaram būt laimīgi, veicot darbu, kuru esam spiesti strādāt. Miljoniem līdzpilsoņu ir zaudējuši darba vietas, un tas, protams, ir slikti. Tie, kas turpina strādāt, saduras ar darba slodzes palielināšanos, jo mazākam ļaužu skaitam piespiež izpildīt vairāk darba. Gandarījums par to, ka laimējies nenokļūt bezdarbnieku skaitā, kļūst arvien apšaubāmāks. Darba devēji izmanto šādus periodus, lai atrastu veidus uz visiem laikiem samazināt nodarbināto skaitu savos uzņēmumos. Viņi saglabā nelielus ražošanas apjomus, cenšas pēc iespējas mazāk izmantot kvalificētu darbaspēku, pastāvīgi radot stresa situācijas, lai paskubinātu ražošanas procesu, samazina atvieglojumus un pabalstus. Vairumam cilvēku nav ne mazākās iespējas šīs sistēmas ietvaros veikt saprātīgu darbību. Darbs – tas ir vienkārši ražošanas izdevumu sastāvdaļa, kuru nepieciešams samazināt kopā ar izmaksām par enerģiju un iekārtām.

Ko var teikt par sabiedrību, kur „ļaunāks par darbu ir tikai bezdarbs”?

Pastāv vesela rinda uzdevumu, kur jārod risinājums. Lūk, saraksts, pie kā jāķeras pirmkārt.

·        Augstvērtīga pārtika visiem. Pārtikas ražošana un sadale jāīsteno no ekoloģiskā redzes viedokļa. Katra cilvēka pārtikai jābūt veselīgai un daudzveidīgai.

·        Pienācīgs dzīvoklis. Pievilcīgu un salīdzinoši lētu dzīvokli, kas atrodas sabiedriskā vai valsts īpašumā, var uzcelt korporācija, kuras strādnieki var nodarboties ne tikai ar celtniecību, bet arī ar ēkas ekspluatācijas jautājumiem.

·        Vispārēja veselības aizsardzība. Cīņa par cilvēka veselību pārvērtusies peļņas gūšanas biznesā. Sekas tam ir briesmīgas. To zina ikviens, kas slims un kam nepietiek līdzekļu ārstiem.

·        Vispārēja nodarbinātība un labi darba apstākļi. Darbs ir viena no cilvēka būtības izpausmēm. Tas ir veids, kā varam pārveidot pasauli un līdzeklis, kā realizēt mūsu spējas, domāšanu un praktiskās aktivitātes. Labi darba apstākļi nozīmē, ka strādājošajam ir pietiekami daudz brīva laika.

·        Kvalitatīva izglītība visiem. Radošs gars, neatkarīga domāšana un fiziska veselība – tiem jāieņem galvenā vieta kā mācību procesā, tā vidē, kur tas notiek.

·        Pienācīgas vecumdienas. Vispārēja sistēma, kas nodrošina svarīgas garantijas – iespēju aiziet pensijā, saņemt pabalstus sakarā ar darba nespēju, saslimšanu, apgādnieka zaudējumu.

·        Pilnveidots sabiedriskais transports. Efektīvi un lēti visur, kur nepieciešams.

·        Rūpes par apkārtējo vidi. Nomainīt tehnoloģijas, kas rada piesārņojumu un temperatūras paaugstināšanos. Pret dabas resursiem nedrīkst būt attieksme kā pret privātīpašumu un līdz ar to bezgalīgas ekspluatācijas objektu.

·        Progresīvā nodokļu sistēma. Pašreizējās lielās recesijas laikā esam pārliecinājušies, ka laupa un māna niecīgs mazākums, kas sastāv no ļoti bagātiem cilvēkiem. Šie zagļi neko nav darījuši sabiedrības labā, viņu ienākumi jāpakļauj stingrai augstu nodokļu sistēmai.

·        Atteikšanās no imperiālistiskās ārpolitikas. Pilnīgi pamatoti var teikt, ka ASV militārās operācijas aiz robežām nes milzīgus zaudējumus gan ASV pilsoņiem, tā arī visiem pārējiem zemes iedzīvotājiem. Mums jāpieprasa miers un atteikšanās no varmācības starptautiskajās attiecībās.

·        Starptautiskā tirdzniecība, kurā taisnīgi novērtēts darbs un apkārtējās vides aizsardzība. Tikai visas cilvēces labklājība drīkst būt ražošanas un sadales galvenais mērķis.

Vai šos mērķus var sasniegt pašreizējās ekonomiskās sistēmas ietvaros? Varbūt, ka dažus uzdevumus var izpildīt, bet ierobežotā veidā. Visus mērķus sasniegt principā nav iespējams. Sistēma to nepieļauj. Pragmatiķi saka, ka tie ir utopiski mērķi, bet mums esot  jādarbojas sistēmas iekšpusē,  soli pa solim cenšoties tos piepildīt. Mums liekas, ka utopiska ir šāda pieeja.

Mums jāaizstāv savi principi neatkarīgi no tā, kādas parādības un notikumi mūs gaida nākotnē.

Mēs varam ietekmēt sistēmu, piespiežot to darīt to, ko, pēc tās aizstāvju vārdiem, tā darītu pati. Ja mēs neatlaidīgi pieprasīsim to, kas ir mūsu tiesības, mēs noteikti panāksim, ka sistēma sadursies ar leģitimitātes krīzi.

Ļaudis ieraudzīs, ka sistēma nevar radīt nepieciešamos apstākļus ikviena indivīda pilnvērtīgai dzīvei, ka tā nevar funkcionēt, neizraisot nenovēršamu vides degradāciju. Tad viņi aizdomāsies par tādu ražošanas un sadales mehānismu, kas atrastos demokrātiskā kontrolē un būtu virzīts, lai cilvēki būtu laimīgi. To spēj tikai tāda ekonomika un tāda sociālā sistēma, kuras mērķis ir nevis peļņas iegūšana, bet  sabiedriskā patēriņa apmierināšana. To var sasniegt, nodrošinot visiem vienādu pieeju dzīves labumiem. Katra cilvēka un visas sabiedrības intereses būs harmonijā.

Freds Megdofs

Advertisements
Posted in: Uncategorized